Tomēr medaļai ir arī otra puse. Civilprocesa likuma 128. un 129.pantā ietvertās prasības kurām jāatbilst katram celtajam prasības pieteikumam, vienlaikus kalpo arī kā aizsargvalnis kurš pasargā iespējamos atbildētājus no pienākuma aizstāvēties pret acīmredzami nepamatotām vai pat pilnībā absurdām prasībām. Piemēram: prasītājam ir ticis nozagts velosipēds un viņš ir aizgājis pie zīlnieka, kurš savās vīzijās ir redzējis, ka velosipēdu nozadzis atbildētājs. Citu pierādījumu nav. Prasītājs, pamatojoties uz zīlnieka teikto, ceļ vindikācijas (īpašuma) prasību pret atbildētāju. Lūdz nopratināt zīlnieku. Ir jautājums- vai tiesnesim arī šādā gadījumā ir pienākums ierosināt civillietu tādējādi ieraujot atbildētāju nepatīkamajā tiesāšanās procesā- lai gan ir labi zināms, ka ar zīlnieka liecību, kas balstīta uz vīzijās redzēto, nav pietiekami lai pierādītu, ka tieši atbildētājs ir nozadzis prasītājam piederošo velosipēdu. Varbūt tomēr šādiem gadījumiem pareizāk būtu atstāt prasības pieteikumu bez virzības uz tā pamata, ka prasības pieteikumam nav pievienoti pierādījumi prasības pieteikumā norādītajam apstāklim, ka prasītāja velosipēds atrastos atbildētāja prettiesiskā valdījumā...