2017. gada 12. jūnijā Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (turpmāk – LĢĀA) streika komiteja saskaņā ar 2017. gada 26. maija LĢĀA biedru sapulcē nolemto pieteica ģimenes ārstu streiku. LĢĀA streika komiteju saskaņā ar Streiku likumā¹ noteikto kārtību ievēlēja biedru sapulce. Streika komiteja organizēja streiku, veda sarunas ar Veselības ministriju un Ministru prezidentu un risināja streika dēļ radušās faktiskās un tiesiskās problēmas.

2017. gada 3. jūlijā vairāk nekā 650² Latvijā praktizējošu ģimenes ārstu uzsāka streiku, kas izpaudās kā valsts apmaksātu ģimenes ārsta pakalpojumu sniegšanas pārtraukšana.³ Divu nedēļu laikā vienošanās ar Veselības ministriju un Ministru kabinetu par streika prasību izpildi netika panākta. Ministru prezidents Māris Kučinskis un veselības ministre Anda Čakša streika otrās nedēļas beigās paziņoja, ka sarunas par streika prasību izpildi tālāk nenotiks. Valsts iestādes, konkrēti, Veselības ministrija un tās pakļautības iestādes – Nacionālais veselības dienests (turpmāk – NVD) un Veselības inspekcija, veica prettiesisku streikojošo ģimenes ārstu ietekmēšanu. Lai pasargātu ārstus no represijām un paglābtu pacientus no sekām, kas radās valdības vilcināšanās dēļ, streika komiteja nolēma mainīt streika formu. No 2017. gada 18. jūlija ģimenes ārstu streiks turpinās t.s. lēnajā (angl. go-slow) formā.⁴

Notiekošais streiks ir radījis plašu rezonansi sabiedrībā un veselības aprūpes nozarē, tas ir raisījis debates par ģimenes ārsta lomu un darba apstākļiem. Pretēji ģimenes ārstiem valsts iestādes, tostarp Veselības ministrija un tās padotības iestādes, Valsts darba inspekcija un Ministru prezidents uzskata, ka ģimenes ārstiem tiesības streikot nepiemīt un tiesību aktos nav noteiktas, tāpēc Streiku likuma normas nav piemērojamas un nav saistošas valsts iestādēm. Veselības ministrija un tās iestādes notiekošo sauc par ģimenes ārstu protesta akciju.

Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu pirmā Latvijas ģimenes ārstu streika tiesiskajos un faktiskajos apstākļos. Ierobežotā apjoma dēļ pilnīga tiesisko apstākļu analīze šajā rakstā nav ietverama, un tajā ir minēti tie faktiski apstākļi, kuri, autores ieskatā, ir svarīgi, lai sasniegtu raksta mērķi.

Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, tās tiesībspēja un rīcībspēja

LĢĀA ir profesionāla ārstu biedrība, kas darbojas kopš 1992. gada,⁵ tās biedri ir 1163⁶ Latvijā praktizējoši ģimenes ārsti. Biedrības augstākā lēmējinstitūcija ir biedru sapulce, bet izpildinstitūcija ir valde. LĢĀA sapulce par tās prezidenti ir ievēlējusi ģimenes ārsti Sarmīti Veidi, valdē darbojas prezidente un seši valdes locekļi, pa vienam valdes loceklim no Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Zemgales novadiem un divi valdes locekļi no Rīgas.

LĢĀA darbības mērķi ir vairāki un aptver ģimenes ārstu profesionālai darbībai nozīmīgus aspektus. Tie ir: 1) kvalitatīvas veselības aprūpes nodrošināšana Latvijas iedzīvotājiem; 2) ģimenes ārstu profesionālās sagatavotības nodrošināšana un uzlabošana; 3) sabiedrības informētības nodrošināšana ģimenes medicīnas jautājumos; 4) ģimenes medicīnas sistēmas pastāvīga pilnveidošana; 5) ģimenes ārstu tiesisko, profesionālo un ekonomisko interešu aizstāvība.⁷ Statūtos noteikts, ka LĢĀA uzdevums ir organizēt savu biedru ar ģimenes ārsta darbību saistīto interešu juridisko un morālo aizstāvību.⁸

Apvienojoties LĢĀA, ģimenes ārsti īsteno Satversmes 102. pantā⁹ garantētās biedrošanās brīvības tiesības. Satversmes 102. pantā noteikto tiesību īstenošana kalpo arī praktiskai arodbiedrības darbības brīvības nodrošināšanai,¹⁰ un tādējādi ārsti īsteno Satversmes 108. pantā noteiktās tiesības. LĢĀA nosaukumā netiek lietots termins "arodbiedrība", bet biedrības statūtos expressis verbis ir noteikts mērķis aizsargāt ģimenes ārstu profesionālās un ekonomiskās intereses. Tāpēc LĢĀA piemīt gan tiesībspēja, gan rīcībspēja īstenot ekonomisko pamattiesību aizsardzības pasākumus, proti, vest arodbiedrībai raksturīgu darbību.

Ģimenes ārstu biedrošanās brīvību un LĢĀA tiesības rīkoties biedru interešu aizsardzības nodrošināšanai paredz arī Latvijai saistošie starptautisko tiesību līgumi. Jāievēro un jāpiemēro zināmais un Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātais princips: Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas. Šāda Satversmē noteikto pamattiesību interpretācija izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, t.