Likumprojekta ilgais ceļš Saeimā lieku reizi apliecina, ka arī Latvijai kā Eiropas demokrātiskai tiesiskai valstij centrāls, izšķirošs un raksturīgs kā lakmusa papīrs ir un paliek atbilstošs sabiedrisko elektronisko plašsaziņas mediju regulējums atsevišķā likumā. Kāpēc? Tas ir tik samezglots un īpašs mediju politikas atslēgas jautājums, ka mēģinājumi to iemudžināt citos likumos adekvātu risinājumu nav devuši kopš joprojām spēkā esošā 1990. gada likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, kas grozāms atbilstoši ikreizējai Eiropas Savienības Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvai, kura īpaši neregulē dalībvalstu sabiedriskos medijus, līdz ar to nav piemērotākais formāts. Tas tādēļ, ka ar likumu jāievieš sabiedrisko mediju finansēšanas un pārvaldības modelis, kas sniegtu līdz šim Latvijā neesošās strukturālās garantijas, ka valsts dibinātie mediji, darbodamies uz Satversmes vērtību pamata, vienlaikus ir redakcionāli neatkarīgi no valsts varas finansiālās un politiskās ietekmes un tātad, tāpat kā citi plašsaziņas mediji, ir mediju sistēmas daļa, nodalīta no politiskās sistēmas. Proti, sabiedrības, nevis valsts varas finansēti un sabiedrības pārraudzīti mediji sabiedrībai. Ne tikai neatkarīgi mediji, bet arī spēcīgi kvalitātes mediji, pārstāvot augstākos profesionālos standartus, un atbildīgi mediji – atbildīgi sabiedrībai, nevis politiķiem.

Vārdu sakot, likumā beidzot būtu strukturāli jānostiprina ilgstošā Latvijas valsts elektronisko plašsaziņas mediju pāreja no agrākās un mūsdienu "politiskās centrālkomitejas" vadītiem uz īstiem sabiedriskajiem medijiem. Proti, tādiem plašsaziņas medijiem, kas kalpo sabiedrībai par sabiedrības naudu (turklāt ne ar ikgadējiem un vēl biežākiem valdības un parlamenta, lasi – valdošās koalīcijas – lēmumiem piešķirtu, bet patstāvīgu un vidējā termiņā pastāvīgu finansējumu) un sabiedrības pārraudzībā.