2015. gadā vairāki žurnālisti un žurnālistu apvienības, tostarp arī Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica", vērsās Eiropas Parlamentā, lūdzot sniegt informāciju par to, kad un kā Eiropas Parlamenta katras dalībvalsts deputāti izlietojuši savas piemaksas (ceļa izdevumus, dienas naudas un piemaksas par vispārējiem izdevumiem) dažādos laika posmos no 2011. gada līdz 2015. gadam. Eiropas Parlamentam tika lūgts izsniegt gan dokumentus, kuros norādītas summas, kas deputātiem izmaksātas, gan arī deputātu bankas kontu izrakstus, kas parādītu, kā šīs piemaksas izmantotas. Parlaments visus žurnālistu lūgumus noraidīja, par to žurnālisti iesniedza pieteikumus Vispārējā tiesā. 2018. gada 25. septembrī Vispārējā tiesa pasludināja spriedumu lietās no T-639/15 līdz T-666/15 un T-94/16, ar ko žurnālistu pieteikumi noraidīti, uzskatot, ka pieprasītā informācija satur Parlamenta deputātu personas datus un nav konstatējams pietiekams pamats to atklāšanai.

Ar amatpersonām saistītas informācijas atklāšana parasti ir saistīta ar jautājumu par to, vai šāda rīcība neaizskars šīs personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un šis arī bija viens no centrālajiem žurnālistu argumentiem. Proti, lai pamatotu pieprasītās informācijas izsniegšanu, žurnālisti bija uzsvēruši Eiropas Parlamenta deputātu publisko darbības jomu un tās nošķiramību no deputātu privātās dzīves. Taču Vispārējā tiesa spriedumā vērtēja jautājumu par datiem un datu izsniegšanu, uzsverot, ka jēdziens "personas dati" un "privātā dzīve" ir divi dažādi jēdzieni un tos nedrīkst jaukt.

Vispārējā tiesa spriedumā secināja, ka žurnālisti ir pieprasījuši informāciju, kas ir tieši attiecināma uz noteiktiem Parlamenta deputātiem, tātad tā attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu un ir personas dati Regulas Nr. 45/2001 izpratnē. Turklāt arī apstāklis, ka dati par personām ir saistīti ar publiskiem datiem par šīm personām, nenozīmē to, ka šie dati zaudē personas datu raksturu. Minēto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa spriedumā atzina, ka ir pieļaujams nodrošināt piekļuvi personas datiem gadījumā, ja pieteicējs pamato tās nepieciešamību un to, ka informācijas izsniegšana nekaitēs skartās personas tiesiskajām interesēm. Taču Vispārējā tiesa nekonstatēja, ka pieteicēji ir pietiekami pamatojuši nepieciešamību piekļūt Parlamenta deputātu personīgajai informācijai. Piemēram, vēlēšanos uzsākt diskusiju par deputātu izdevumiem vai vispārīgas norādes uz iespējamiem kompensāciju krāpšanas gadījumiem tiesa neatzina par pietiekamu pamatojumu.

Lai arī tiesas izmantotā juridiskā argumentācija satur savu loģiku, pēc būtības tāds spriedums, ar ko ir ierobežota iespēja piekļūt informācijai par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu Parlamenta deputātu darba vajadzībām, nevis personīgām vajadzībām, rada sabiedrības neapmierinātību. Bez citām kompensācijām Parlamenta deputātiem papildus algai katru mēnesi uz viņu personīgo bankas kontu tiek pārskaitīta konstanta naudas summa 4416 eiro (2018. gadā) apmērā biroja uzturēšanas izdevumu segšanai. Par minēto naudas summu izlietojumu deputātiem nav nevienam jāatskaitās, nav jāsaglabā kvītis vai rēķini. Tāpēc arī Parlamentam nav pieejama nekāda informācija par šīs naudas summas izlietojumu un vēl jo mazāk – sabiedrībai.

Vispārējās tiesas spriedums nav galīgs, to ir iespējams pārsūdzēt, un ir sagaidāms, ka tas visdrīzāk tiks darīts. Tāda deputātu izdevumu un nodokļu maksātāju naudas līdzekļu izlietojuma slēpšana un necaurspīdība nav īsti saprotama, un žurnālisti ir gatavi cīnīties par informācijas pieejamību. Taču jāatzīmē, ka arī Vispārējā tiesa spriedumā ir norādījusi, ka pieteicēji ar saviem argumentiem pēc būtības ir centušies nevis apstrīdēt pieņemto lēmumu tiesiskumu, bet gan nosodīt esošo kontroles mehānismu trūkumus un neefektivitāti, kas, Vispārējās tiesas ieskatā, tai nebija jāizvērtē izskatāmās lietas ietvaros, tādējādi atstājot vietu diskusijai par šiem problēmjautājumiem.