2018. gada 29. jūnijā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2017-25-01 "Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 9. un 91. pantam", atzīstot apstrīdēto normu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 9. un 91. pantam.¹

2018. gada 28. augustā oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" tika publicētas Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas šajā lietā. Atsevišķajās domās J. Neimanis nav piekritis Satversmes tiesas sniegtajai Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkta un kopsakarā ar to arī 13. panta otrās daļas 6. punkta un trešās daļas 6. punkta interpretācijai. Proti, Satversmes tiesa spriedumā minētās normas interpretēja tādējādi, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkts liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus, bet saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 13. panta otrās daļas 6. punktu un trešās daļas 6. punktu, pārbaudot pieteikto kandidātu, Centrālajai vēlēšanu komisijai jāpārliecinās ne tikai par to, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva darbība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, bet arī par to, vai persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principu, kas nozīmē, ka pie apstrīdētās normas piemērošanas valstij ir jāprasa tiesā fakta konstatācija par personas darbību noteiktās organizācijās, bet Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāvērtē tas, vai persona turpina apdraudēt Latvijas valsts neatkarību.