Iepazīstoties ar žurnāla "Jurista Vārds" 2018. gada 28. augusta numurā publicēto E. Plētienas rakstu "Cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumi, turot smagi slimu personu apcietinājumā",¹ autore nonāca pie ieskata, ka ir jākliedē tajā minētās neprecizitātes, jākliedē mīti par ieslodzīto veselības aprūpi un jāsniedz plašāka informācija par to, kā tad īsti Latvijā notiek ieslodzīto veselības aprūpe. Turklāt ieslodzīto veselība ir temats, kas varētu būt interesants tiem juristiem, kuru ikdiena ir saistīta ar tiesvedībām, kuru priekšmets ir ieslodzīto sūdzības par viņiem sniegtās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, apjomu, kvalitāti vai izmaksām. Līdz ar to šajā rakstā situācijas analīze mīsies ar atsaucēm uz E. Plētienas rakstā izteiktiem nepamatotiem vai nepatiesiem apgalvojumiem.

Skaidrības labad jāpaskaidro, ka notiesātie ir personas, kam tiesas nolēmums par brīvības atņemšanas soda piemērošanu ir stājies spēkā, un šīs personas izcieš to brīvības atņemšanas iestādē (šajā grupā ietilpst arī ar īslaicīgo brīvības atņemšanu notiesātie, personas, kam neizciestais sods aizstāts ar brīvības atņemšanu vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, kā arī personas, kas pārkāpušas nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas nosacījumus un atgriezušās brīvības atņemšanas iestādē). Savukārt apcietinātie ir personas, kam kriminālprocesa laikā ir ticis piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, turklāt gan pirmstiesas izmeklēšanas posmā, gan pēc tiesas sprieduma taisīšanas, ja persona ir iesniegusi apelācijas vai kasācijas sūdzību un tai turpinās attiecīgais drošības līdzeklis. Apcietinātie tiek izvietoti izmeklēšanas cietumos.²

Veselības aprūpes jomā notiesāto un apcietināto tiesiskā un praktiskā situācija neatšķiras, tāpēc turpmāk rakstā tiks lietots jēdziens "ieslodzītie", kas aptver abas personu grupas (notiesātos un apcietinātos).