Kāds esot teicis: "Es nezinu, uz kurieni eju, bet esmu ceļā." Tā aizsākās arī stāsts par šo pētījumu. Stāsts par uzdrīkstēšanos un piepildītu sapni.

2013. gada rudens sākumā vairāku apstākļu sakritības dēļ pieteicos SCIEX (Scientific Exchange Programme NMS.CH) postdoktorantūras stipendijai, kuru piešķīra Šveices augstskolas sadarbībā ar desmit Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu¹ augstskolām. Kā vēlāk izrādījās, tā bija priekšpēdējā iespēja sekmēt divu augstskolu sadarbību, jo 2016. gadā SCIEX programma tika likvidēta.

Piesakoties stipendijai, bija jāizraugās mentori gan no nosūtošās, gan arī no uzņemošās augstskolas. Par lokālo mentoru laipni piekrita kļūt mana promocijas darba vadītājs profesors Juris Bojārs no Latvijas Universitātes. Taču Šveices profesora, ar kuru sadarboties, nebija. Sāku viņu meklēt, koncentrējoties uz Ženēvas un no tās netālu esošās Lozannas augstskolām. Ženēvu izvēlējos par savu galamērķi, jo tā tiek uzskatīta par starptautisko tiesību galvaspilsētu, es pat teiktu – paradīzi. Tieši tā nodomāju, kad pirmo reizi devos uz Ženēvas bibliotēkām saistībā jau ar citu stipendiju (t.