Vispirms humānisti, bet vēlāk filozofi apgaismotāji sociālo vērtību priekšplānā izvirzīja cilvēku kā visu vērtību mēru un atskaites punktu. Džons Loks (John Locke, 1632–1704) ir viens no pamatlicējiem mūsdienu konceptam par personu un cilvēciskumu ("human being").¹ Viņš rakstīja: "Visi cilvēki no dabas [ir] brīvi, vienlīdzīgi un neatkarīgi."² Uz liberālo vērtību bāzes tika veidots konstitucionālisms, demokrātija un tiesiska valsts, proti, tāda valsts, kādu mēs šodien atzīstam par atbilstošu mūsdienu pasaulei. Taču šīs kardinālās pārmaiņas, pārbūvējot feodālo kārtu sabiedrības valsti, kurā cilvēkam bija stipri ierobežotas pašnoteikšanās tiesības, tika veiktas tikai tāpēc, ka to pieprasīja jaunais koncepts – cilvēks ir saprātīgs un viņam ir tiesības uz pašnoteikšanos. Cilvēks ir vērtība, un viņam piemīt neatņemama cieņa, ko nepieciešams juridiski aizstāvēt vispirms no valsts patvaļas. Līdz ar orientāciju uz cilvēka cieņu kristīgās ētikas uzmanības centrā³ tika novietots konkrētais cilvēks kā indivīds sev līdzīgo kopienā, lai izvairītos gan no pārmērīga individuālisma, gan kolektīvisma strupceļiem.⁴

Vienlaikus ar humānisma koncepta nostiprināšanos, lai veidotu jauno sabiedrību un tai atbilstošu valsti, būtiski kļuva divi fundamentāli jautājumi: "Kas ir cilvēks?" un "Kā drīkst izturēties pret cilvēku?" Dažu gadsimtu laikā būtiski mainījās to subjektu loks, kas tiek atzīti par "cilvēkiem", proti, par personām, kas ir apveltītas ar cilvēka cieņu un ir vienlīdzīgas savā pilntiesībā. Vispirms XVIII gs. beigās tika aktualizēts jautājums par sieviešu tiesībām, jo Francijas 1789. gada Cilvēka un pilsoņu deklarācijas kontekstā "cilvēks" ir tikai vīrietis.⁵ Gandrīz vienlaikus tika uzsāktas diskusijas par verdzības un dzimtbūšanas nepieļaujamību šo institūtu antihumānisma dēļ.⁶ Sekas bija verdzības aizliegums XIX gs. gaitā Lielbritānijas un Francijas kolonijās, kā arī Amerikas Savienotajās Valstīs⁷ un dzimtbūšanas atcelšana tajās Eiropas valstīs, kurās tā pastāvēja.⁸

Atbildot uz jautājumu "Kas ir cilvēks?", XIX un XX gs. gaitā aizvien tika paplašināts vienlīdzīgo loks, iekļaujot tajā gan sievietes, gan dažādas etniskās izcelsmes personas, līdz pakāpeniski izveidojās mūsdienās tik pazīstamā multikulturālā pilsoniskā sabiedrība, kurā viena no pamatvērtībām ir vienlīdzības princips – diskriminācijas aizliegums.⁹

Taču, atbildot uz jautājumu "Kas ir cilvēks?" ar – "Visi cilvēki ir cilvēki!", mēs tomēr negūstam pilnu priekšstatu par cilvēka būtību un valsts rīcības brīvības robežām, pieņemot lēmumus, kas skar personu. Tikpat būtisks jautājums ir par valsts pienākumu apjomu pret cilvēku. XVIII–XX gs. vispirms ārdīja tiesiskās robežas, kas ierobežoja cilvēka tiesības, mainot sodu politiku, ģimenes institūta būtību, viešot administratīvo procesu, sniedzot cilvēkam iespēju nostāties pret valsti utt. Savukārt šobrīd mums kopīgi ir jāceļ jaunas tiesiskās robežas, kurās sabiedrībai ilgtspējīgi dzīvot turpmāk, tostarp robežas cilvēka un valsts rīcības brīvībai un atbildībai.

Juridiski cilvēka paša būtību visās tās niansēs aizsargā cilvēka cieņas koncepts. Tāpēc šis pētījums ir veltīts cilvēka cieņas konceptam, atklājot to caur mūsdienās tik aktuālajām bioētikas prasībām. Pētāmā jautājuma daudzdimensionalitātes un ievērojamā apjoma dēļ tas tiek ierobežots ar bioētikas jēdziena un satura noskaidrošanu, bioētikas principu definēšanu un atsevišķu bioētikas principu atklāšanu kopsakarā ar cilvēka cieņas konceptu, izmantojot Latvijas Republikas Satversmes tiesas judikatūru.

1. Zinātne un cilvēks – simbioze vai antagonisms

Līdz ar jautājumu, kas ir cilvēks, un pamattiesību ģenēzi, XIX gs. aktualizējās arī sabiedrības vēlme kolektīvo interešu labā iejaukties lietu dabiskajā kārtībā. No reliģijas noteiktajiem ierobežojumiem atbrīvotā zinātne piedāvāja iespēju jau preventīvi atbrīvot sabiedrību no tādu indivīdu pēctečiem, kas varētu apdraudēt pārējās sabiedrības labklājību nākotnē. Cits zinātnes attīstības rezultāts bija piedāvājums visas sabiedrības interesēs pilnveidot atsevišķu cilvēku, padarot to izskatīgāku, veselāku, gudrāku utt.

Tendence atbrīvot sabiedrību no potenciāla apdraudējuma, ierobežojot kāda cilvēka izvēles brīvību un tiesības, sāka spilgti iezīmēties līdz ar pozitīvās zinātnes, visupirms jau dabaszinātņu attīstību.¹⁰ Zinātne konstatēja "potenciālu apdraudējumu" sabiedrības labklājībai nākotnē,¹¹ bet valsts ar likumiem un to piemērošanu šos "potenciālos apdraudējumus" preventīvi novērsa. XX gadsimtā daudzās valstīs tika veikti mēģinājumi izmantot zinātnes jaunākās atziņas, lai atveseļotu sabiedrību, visupirms atpazīstot "nelabvēlīgas personas" un tad tās ierobežojot tiesībās, fiziski iznīcinot vai padarot neauglīgas, lai tās sevi neatražotu. Tas skāra, piemēram, garā slimos, vēža slimniekus, ebrejus, čigānus nacistiskajā Vācijā, tautas ienaidniekus, ekspluatatorus un to pēctečus – komunistiskajā PSRS,¹² prostitūtas un klaidoņus – Zviedrijā utt. Ja par nacistu un boļševiku represijām pret noteiktu sabiedrības daļu bija plaši zināms jau iepriekš, jo šīs valstis to neslēpa, bet slēptais tika atklāts pēc režīmu sabrukuma, tad skandāls Zviedrijā XX gadsimta pēdējā desmitgadē plašākai sabiedrībai bija pārsteigums.