Ievads

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 106. panta 1. teikumā noteikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Tāpat kā citām profesijām, arī juridiskajām profesijām normatīvajos aktos ir izvirzīti noteikti kritēriji.

Pirmais solis ceļā uz jurista profesiju ir izglītības iegūšana. Atbilstoši normatīvajiem aktiem, lai persona varētu izpildīt minēto prasību, tai ir jāiegūst maģistra grāds un jurista kvalifikācija. Otra prasība ir darba pieredze, kurai ir nozīme, lai pretendētu uz kādu juridiskās profesijas amatu. Citas normatīvajos aktos noteiktās prasības un ierobežojumi minētajā rakstā apskatīti netiks.

Autors turpmāk apskatīs tādus juridiskās specialitātes amatus kā zvērināti advokāti (Advokatūras likums), tiesneši (likums "Par tiesu varu"), zvērināti notāri (Notariāta likums), zvērināti tiesu izpildītāji (Tiesu izpildītāju likums), prokurori (Prokuratūras likums) un maksātne­spējas procesa administratori (turpmāk – administratori) (Maksātnespējas likums). Katrai minētajai profesijai ir savs speciāls likums, kas regulē konkrētās profesijas darbību, t.sk. izvirza kritērijus, kuriem ir jāatbilst, lai persona varētu pretendēt uz kādu no juridiskās specialitātes amatiem.

Katrā no minēto profesiju reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem ir noteikts, ka, pretendējot uz kādu no amatiem, personai ir jāiegūst ne tikai atbilstoša izglītība, bet arī darba pieredze, strādājot kādā no likumā noteiktajiem amatiem. Savukārt, ja persona iepriekš nav ieņēmusi kādu no minētās profesijas amatiem, kurus likumdevējs ir izsmeļoši uzskaitījis, tad personai ir obligāti jānostrādā citā juridiskās specialitātes amatā.

Raksta mērķis ir noskaidrot, kopš kura brīža tiek skaitīta darba pieredze juridiskās specialitātes amatā. Vienlaikus rakstā tiks aplūkoti kritēriji, pēc kuriem vadās iestādes un komisijas, kas veic pretendentu atbilstības izvērtēšanu.

1. Juridiskās specialitātes amati

1.1. Normatīvajos aktos noteiktās prasības juridiskās specialitātes amatu pretendentiem

Latvijas Republikas juridisko profesiju reglamentējošos normatīvajos aktos noteikts, ka persona ir tiesīga pretendēt uz konkrēto amatu tikai pēc jurista kvalifikācijas un darba stāža iegūšanas. Turpmāk autors aplūkos tās tiesību normas, kuras izvirza konkrētas prasības un nosaka ierobežojumus.

Likuma "Par tiesu varu" 51. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka par tiesnesi var būt persona, kura ir ieguvusi augstāko profesionālo vai akadēmisko izglītību (izņemot pirmā līmeņa profesionālo izglītību) un jurista kvalifikāciju, kā arī maģistra vai doktora grādu. Vienlaikus šā likuma 52. panta 1. punktā noteikts, ka par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi var iecelt personu, kura vismaz piecus gadus darbojusies juridiskā specialitātē pēc jurista kvalifikācijas iegūšanas vai vismaz piecus gadus strādājusi tiesas priekšsēdētāja palīga vai tiesneša palīga amatā.