Senāts, tostarp, Disciplinārtiesa (DT-3/2015) ir vairakkārt norādījuši, ka tiesa nosakot apspriedes termiņu krimināllietā ar to sev vienlaikus "sasien rokas": “[..] apsvērumi, ka apspriede faktiski var beigties ātrāk, kā paziņotais sprieduma pasludināšanas datums, šajā gadījumā nav ņemami vērā, jo šāds apstāklis nav objektīvi pārbaudāms. Ja likumdevējs ir izšķīries noteikt ierobežojumus tiesas darbībām apspriedes laikā, tad, kā tas norādīts minētajos Augstākās tiesas lēmumos, lietas dalībnieks var paļauties uz šo normu ievērošanu atbilstoši pašas tiesas noteiktajam un tādējādi uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā un procesuālo pilnvaru līdzvērtību. Pretējā gadījumā lietas dalībnieka paļāvība var tikt apdraudēta, savukārt kontrole pār to – ierobežota vai neiespējama.”
Lielāko daļu lietu tiesnesis skata vienpersoniski. Tātad arī apspriežu istabā jeb apspriedē tiesnesis ir viens pats. Visnotaļ atbalstu viedokli, ka pabeidzot apspriedi ātrāk kā paredzēts, tiesnesim būtu jādod tiesības pievērsties citiem darbiem. Ir diezgan muļķīgi kļūdīties prognozēs - nosakot apspriedes laiku par mazu, tiesa nonāks neapskaužamā situācijā. Nosakot par garu, tiesnesis vai pat viss tiesas sastāvs būs spiests pavadīt atlikušo laiku dīkstāvē. Tikai šobrīd tam nav atbilstoša mehānisma likumā, jo nav iespējams lietas dalībniekiem paziņot, ka apspriede ir noslēgusies ar atceļamu vai neatceļamu balsojumu.
Līdz šim tiesu praksē tika skatīti vien gadījumi, kuros tiesa "aizgāja apspriedē" uz vairākām dienām, visu instanču tiesām visos gadījumos atzīstot, ka starplaikā apspriedes dalībnieki nav tiesīgi taisīt nolēmumus citās lietās vai darīt jebko citu, kas nav saistīts ar atpūtu (skat. DT-3/2015). Šī lieta atšķiras tikai ar to, ka apspriede tika noteikta uz ~20 minūtēm, nevis, piemēram, 7 dienām. Tāpēc Senāta spriedums ir viennozīmīgi pareizs - apspriedes ilgumam nav nozīmes, jo šobrīd nav tiesiska mehānisma kā paziņot lietas dalībniekiem par to, ka apspriede ir beigusies ar "balsojumu" (vai kā tā tiek atsākta, jo tiesnesis ir pārdomājis).
Uzskatu, ka tiesnesim (tiesas sastāvam) būtu jādod tiesības pieņemt atsevišķu procesuālo lēmumu par apspriedes pabeigšanu, tā atgūstot tiesības darīt citus darbus. Tai pat laikā kategoriski iebilstu viedoklim, ka tiesa pēc šāda balsojuma var pārdomāt un savu "balsojumu" atcelt. Te gan būtu jāpadomā par tehniskajiem līdzekļiem, ar kādiem nolēmuma rezolutīvā daļa tiek fiksēta, kas atrisinātu jautājumu par tiesas lēmuma nemainīgumu pat gadījumos, ja pēc tam (līdz nolēmuma pasludināšanai) mainās tiesas sastāvs (vai tiesnesis cilvēcīgi pārdomā, ienākot tiesas zālē un ieraugot uz pasludināšanu atnākušas personas un viņu attieksmi - ir apnicis "raudināt" uz sprieduma pasludināšanu atnākušos klientus).