Kriminālprocesā iesaistītai personai piešķirtās tiesības neliecināt pret sevi ir viens no taisnīga kriminālprocesa pamatiem. Tomēr praksē dažkārt šis princips tiek absolutizēts un tā pārkāpums piesaukts nevietā. Līdz ar to šī raksta uzdevums ir iezīmēt robežas, aiz kurām nav pamata runāt par šī principa pārkāpumu. Šai ziņā liela nozīme ir šo tiesību mērķim un funkcijai. Raksts zināmā mērā ir turpinājums agrāk publicētajam rakstam par šo tematu.1
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.