Ievads

Kapitālsabiedrību izpildinstitūcijas (valdes) un pārraudzības institūcijas (padomes) locekļu civiltiesiskās atbildības institūts, kas galvenokārt regulēts Komerclikuma¹ (turpmāk – KCL) B daļas XI sadaļas 4. nodaļā, ir viens no stūrakmeņiem civiltiesiskās apgrozības, tostarp uzņēmējdarbības stabilitātes un efektivitātes, nodrošināšanai. Minētā 4. nodaļa ir izkārtota vien divpadsmit pantos, kuri formulēti salīdzinoši lakoniski. Vienlaikus jāņem vērā, ka atsevišķu šo normu saturs ir visai ietilpīgs. Tā, piemēram, KCL 169. pants satur vienu no būtiskākajām civiltiesību ģenerālklauzulām – krietna un rūpīga saimnieka standartu (skat. KCL 169. panta pirmo, trešo daļu), kā arī vienu no svarīgākajiem civiltiesību principiem – labas ticības principu (skat. KCL 169. panta ceturto daļu). Šo abu minēto tiesību figūru kontekstā izveidojusies bagātīga tiesu prakse, tai skaitā Augstākās tiesas Civillietu departamenta judikatūra, turklāt svarīgas atziņas šajos jautājumos izteiktas arī tiesību literatūrā.

Viens no kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu civiltiesiskās atbildības apakšjautājumiem, kas ir aplūkots gan tiesu praksē, gan tiesību literatūrā, ir saistīts ar KCL 172. panta sestajā daļā noteikto trīs mēnešu termiņu sabiedrības prasības celšanai, uz ko attiecīgi turpmāk vērsts šī raksta fokuss. Vēlmi autoriem rakstīt par šo tiesību normu radīja juridiskajā literatūrā un Augstākās tiesas Civillietu departamenta praksē izteiktā atziņa, ka KCL 172. panta sestā daļa saturot prekluzīvu termiņu, kura neievērošanas sekas ir prasības tiesības izbeigšanās.²

Pirmšķietami varētu domāt, ka šāds KCL 172. panta sestās daļas iztulkojums ir pareizs un pamatots. Taču, iedziļinoties jautājumā par minētā trīs mēnešu termiņa neievērošanas tiesiskajām sekām un to iespējamām variācijām, autori tomēr secina, ka šāds tiesību normas iztulkojums ir ne tikai juridiski nepamatots, bet arī rada tālejošas un negatīvas sekas kapitālsabiedrības valdes un padomes locekļu atbildības sistēmā kā tādā. Attiecīgi šī raksta autori atļaujas nepiekrist iepriekš minētajai atziņai par KCL 172. panta sestajā daļā noteiktā trīs mēnešu termiņa prekluzīvo raksturu, par ko šajā rakstā turpmāk sniegti galvenie autoru apsvērumi un aplūkoti ar līdzšinējo pieeju saistītie svarīgākie problēmjautājumi praktiskā griezumā.

I. Latvijas tiesu praksē un juridiskajā literatūrā līdz šim izteiktās atziņas par KCL 172. panta sestās daļas piemērošanu sakarā ar tajā noteikto prekluzīvo termiņu

Viedokli, ka KCL 172. panta sestā daļa satur prekluzīvu termiņu, Latvijas juridiskajā literatūrā pirmo reizi izteica Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors (attiecīgā raksta tapšanas brīdī – pasniedzējs) Dr. iur. Lauris Rasnačs 2012. gadā rakstā "Sabiedrības prasību celšana pēc mazākuma pieprasījuma",³ norādot, ka "pretēji Latvijas tiesībās līdz šim izskanējušajam viedoklim, ka minētais trīs mēnešu termiņš uzskatāms par noilguma termiņu, pēc autora domām, tas ir uzskatāms par t.s. prekluzīvo termiņu – (vairumā gadījumu) ar likumu noteiktu termiņu, kas sastopams vairākās tiesību nozarēs un kas aprobežo tiesības esamību ar noteiktu laika periodu un, cita starpā, piemēram, nosaka laika periodu, kura ietvaros var tikt celta noteikta prasība. Tiesību doktrīnā kā galvenā atšķirība starp noilgumu un prekluzīvo termiņu tiek minēts tas, ka noilguma notecējums izbeidz tikai prasījumu, bet ne pašu tiesību pēc būtības, savukārt prekluzīvā termiņa notecējums ipso iure izbeidz pašu tiesību pēc būtības. Jāvērš uzmanība, ka Komerclikuma 172. panta sestā daļa noteic, ka "prasība ceļama tiesā triju mēnešu laikā", un no tā var secināt, ka šis trīs mēnešu termiņš nosaka laika periodu, kura laikā ir tiesības celt attiecīgo prasību.