Ievads

Dāvinājuma institūts ir pazīstams jau romiešu civiltiesībās. Romiešu tiesības pazīst tā sauktās liberalitātes, t.i., mantisko labumu iegūšanu bezatlīdzības veidā, dāvinājumu ziņā – plašākā nozīmē, un par tādām liberalitātēm uzskatāmi, piemēram, bezprocentīgs aizdevums, legatum, depositium utt., bet starp tādām liberalitātēm sevišķi izceļas donatio, kas uzskatāms par dāvinājumu šaurākā nozīmē, un šinī ziņā dāvinājums (donatio) ir devības akts, t.i., bezatlīdzības labuma nodošana no dāvinātāja (donator) aiz labvēlības apdāvinātajam (donatorius) – dat propter nullam aliam causam, quam tu liberalitatem et munificentiam es-cerceat.¹

Atbilstoši Civillikuma 1912. pantam par dāvinājumu uzskata tiesisku darījumu, ar kuru kāds aiz devības piešķir bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.²

1. Kreditoru tiesības pret apdāvināto

Dāvinātāja kreditori var panākt savu pretenziju apmierināšanu no apdāvinātās personas. Šobrīd kreditora tiesības celt prasību pret apdāvināto paredz Civillikuma 1927. pants, proti, manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Gadījumā, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, ne vien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. No minētā panta tvēruma secināms, ka kreditori ir tiesīgi griezties pie apdāvinātā, nesaņemot pilnu apmierinājumu no parādnieka, bet, ja noticis visas parādnieka mantas dāvinājums, tad kreditori var griezties tieši pie apdāvinātā un pieprasīt no tā savu prasījumu apmierinājumu, nemaz neapstrīdot dāvinājuma līgumu. Atbilstoši Civillikuma 1927. panta regulējumam secināms, ka parādnieka parāda summa skaitās vēl ietilpstoša dāvinātāja mantībā, un tādēļ pilnīgi atkarājas no kreditora meklēt apmierinājumu taisni no šī dāvinātāja mantībā ietilpstošā objekta.³

Arī Augstākās tiesas Senāts 2005. gada 12. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-22 ir norādījis, ka kreditoram ir tiesības prasīt apmierinājumu no dāvanas, neapstrīdot dāvinājuma līgumu. Tāpat Augstākās tiesas Senāts ir atzinis, ka Civillikuma 1927. pantā lietotais jēdziens "prasīt apmierinājumu no dāvanas" tulkojams kā piedziņas vēršana uz dāvināto mantu.⁴ Civillikuma 1927. pants un judikatūrā paustās atziņas nepārprotami norāda, ka apdāvinātajam ar saņemto dāvanu ir pienākums atbildēt par dāvinātāja saistībām.