Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums lietā Nr. 2019-33-01 (turpmāk – Spriedums) nebija pārsteigums, jo tas pilnībā atbilst līdzšinējai Satversmes tiesas judikatūrai un metodoloģijai, pēc kuras tiek vērtēta tiesību normu atbilstība Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 110. pantam. Taču tas nemazina šā Sprieduma nozīmīgumu. Spriedums ir nozīmīgs ne vien Latvijas tiesību sistēmai, kurā, izpildot Spriedumu, būs jāveic būtiskas izmaiņas, bet arī Latvijas sabiedrībai kopumā. Esmu pārliecināts, ka Sprieduma rezultātā Latvijas sabiedrība kļūs iekļaujošāka, arvien efektīvāk savā ikdienā iedzīvinot cilvēka cieņas principu kā principu, kas nosaka ne tikai valsts pienākumus attiecībā pret cilvēkiem,¹ bet arī cilvēku savstarpējās attiecības. Uz pierādījumiem, ka pastāv tieša saikne starp valsts rīcību, nodrošinot juridisko aizsardzību viendzimuma pāru veidotām ģimenēm, un sabiedrības toleranci un cieņu pret līdzcilvēkiem, pavisam nesen norādījusi arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre, sniedzot savu viedokli Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) lietā Florin Buhuceanu and Victor Ciobotaru v.