Ievads

Nemaz ne tik sen – 2019. gada 9. decembrī, Starptautiskajā pretkorupcijas dienā – ar ASV Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (Office of Foreign Assets Control, OFAC) lēmumu² tika noteiktas sankcijas tostarp pret Latvijā labi zināmo A. Lembergu. Baltkrievijas notikumu ēnā,³ protams, šī epizode, kurā tiek noteiktas sankcijas, kas skar Latvijas teritoriju, varbūt jau ir tikusi aizmirsta. Kas ir kopīgs šādām ASV sankcijām, Eiropas Savienības (turpmāk – ES vai Savienība) ierobežojošajiem pasākumiem un citiem vairāk vai mazāk līdzīgiem pasākumiem? Tos mēdz dēvēt par sankcijām, pretpasākumiem, retorsijām, represālijām u.c.,⁴ kopīgais ir tas, ka tie visi ir atbildes reakcija⁵ vai nu uz nevēlamu, vai skaidri prettiesisku rīcību.⁶ Visus šos pasākumus raksturo arī tas, ka minētā atbildes reakcija pati par sevi var būt prettiesiska, taču to attaisno pirmais izdarītais pārkāpums. Kā saka, aci pret aci...

Šī raksta galvenais mērķis ir mēģināt raksturot tieši ES Padomes (turpmāk – Padome) noteiktos pasākumus, tai reaģējot uz krīzēm starptautiskajās attiecībās, un šajā nolūkā izmantot ES Vispārējās tiesas (turpmāk – Vispārējā tiesa) judikatūru, lai atklātu tiesas kontroles apjomu, kā arī tās lomu, nodrošinot ierobežojošo pasākumu adresātu pamattiesību aizsardzību.

Šogad ir iznācis arī "Jurista Vārds" ar numura tēmu "Sankciju piemērošana".⁷ Kā norāda tēmas virsraksts, numurā iekļautie raksti attiecas uz piemērošanu, savukārt šī raksta otrs mērķis, ir norādīt uz veidiem, kā privātpersonai pārliecināties, vai šī piemērošana notiek tiesiski, aplūkojot Vispārējās tiesas veikto pārbaudi. Citiem vārdiem, šī raksta izejas punkts ir senais teiciens, ka "labāk attaisnot vainīgo, nekā notiesāt nevainīgo".⁸ Tas, ka sankciju plašā nozīmē pārbaude tiesā ir aktuāls jautājums arī Latvijas tiesībās, norāda arī Satversmes tiesā izlemtā lieta par Imigrācijas likuma normām.⁹

Vai tiesības ir attīrāmas no morāles?¹⁰ Te jāmin, ka, uzstādot mērķi panākt krīzes atrisinājumu un nosakot vienpusējus pasākumus, neizbēgami tiek skartas ne tikai trešās valstis, bet arī ierobežotas privātpersonu tiesības, ieskaitot to pamattiesības. Šādas sankcijas vai pasākumus līdz ar to var un vajag analizēt arī no morāles viedokļa – vai tie padara pasauli labāku, un vai kaitējums, kas tiek nodarīts ar šiem pasākumiem, to var attaisnot?¹¹

Lai gan īpaši agrāk pret kādu valsti noteiktas ekonomiskās sankcijas bieži ir izrādījusies rīcība, kas ietekmē tieši neaizsargātāko sabiedrības daļu, tomēr pēdējā laikā lielākā daļa pasākumu ir mērķēti pret konkrētām fiziskām, juridiskām vai publisko tiesību personām. Pat ja neizbēgami šie pasākumi ir saistīti ar politiku, proti, tie atklāj ES mērķus, ko tā vēlas sasniegt ārējās attiecībās.¹² Tomēr, kā zināms, ES ir tiesiska savienība,¹³ līdz ar to tiek atzīts, ka jebkurai personai, kaut vai šāda persona sabiedrībai varētu šķist pats ļaunuma iemiesojums, ir jābūt efektīvām iespējām aizstāvēt savas tiesības taisnīgā tiesā.¹⁴

Tādēļ turpinājumā tiek piedāvātas divas savstarpēji papildinošas daļas, kurās tiks aplūkota ierobežojošo pasākumu pārbaude Vispārējā tiesā pēc tam, kad būs tikusi aplūkota ierobežojošo pasākumu noteikšana.

I. Ierobežojošo pasākumu noteikšana

Vispirms tiks aplūkots, kāds ir ierobežojošo pasākumu juridiskais pamats ES tiesībās, bet turpinājumā tiks aplūkoti ierobežojošu pasākumu veidi, proti, atkarībā no tā, vai ES ievieš Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes (turpmāk – ANO DP) noteiktās sankcijas, vai arī autonomi nosaka savus ierobežojošus pasākumus.

A) Ierobežojošo pasākumu juridiskais pamats

Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – Tiesa) judikatūrā atvasinātais tiesību noteiktības princips prasa, ka ikviena akta, kas rada tiesiskas sekas, obligātajam spēkam ir jābūt pamatotam ar Savienības tiesību normu, kas ir skaidri jānorāda kā juridiskais pamats.¹⁵ Tiesa gan atzīst, ka pietiek, ja akta juridisko pamatu ir iespējams secināt no tā elementiem, proti, netiek prasīts formāls pamatojums.¹⁶

Lai gan ierobežojoši pasākumi tika noteikti jau Malvinu salu krīzes laikā,¹⁷ kā arī pret bijušo PSRS,¹⁸ ir jāievēro, ka pretēji ANO ES nav globālas leģitimitātes un, iespējams, tā pat nav organizācija, kuru var uzskatīt par tādu, kas pilnībā pārstāv kādu reģionu pretēji Āfrikas Savienībai vai Arābu Valstu Savienībai. Tikai pēc Māstrihtas līguma noslēgšanas ES pirmo reizi tika atzīta kompetence saistībā ar starptautisko mieru un drošību. Tātad šiem pasākumiem vienmēr ir jāatbilst Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (turpmāk – KĀDP) mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 21. pantā. Vēlamais šo mērķu rezultāts ir panākt izmaiņas mērķa valsts, valsts daļas, valdības, vienību vai atsevišķu personu īstenotajā politikā vai darbībās.¹⁹

Pašlaik ierobežojošo pasākumu juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 215. panta 1. vai 2. punkts (bij. EKL 301. pants), atbilstoši kuram:

"1. Ja kādā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2.