2003. gadā Satversmes tiesa atzina Krimināllikuma (turpmāk – KL)271. pantu, kas paredzēja atbildību par varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu, par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošu, vienlaikus norādot uz iespēju šo tiesību normu saglabāt, konkretizējot to amatpersonu loku, kurām nepieciešama krimināltiesiska aizsardzība sakarā ar tām uzlikto pienākumu pildīšanu.1 2004. gadā Saeima izslēdza no KL 271. pantu, pamatojot to ar KL 156.–158. pantā paredzēto kriminālatbildību par goda aizskaršanu un neslavas celšanu, kas aizsargā ikviena cilvēka godu un cieņu, un tos var piemērot arī varas pārstāvja goda aizskaršanas gadījumos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
