Medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis (turpmāk – MRPL) var tikt piemērots personai, kas izdarījusi Krimināllikumā paredzēto nodarījumu, bet sirgst ar psihiska rakstura traucējumiem, kuru dēļ ir atzīta par nepieskaitāmu vai ierobežoti pieskaitāmu.¹ Tradicionāli šis tiesību institūts tiek saistīts ar krimināltiesībām. Tas ir pamatoti, jo MRPL materiāltiesisko regulējumu paredz Krimināllikums, bet procesuālo – Kriminālprocesa likums. Tomēr šis institūts ir aplūkojams plašāk, ievērojot, ka tā izpildi nodrošina ārsti psihiatri, t.i., personas, kas nav tieši saistītas ar tiesību aizsardzības iestādēm. Ņemot vērā, ka MRPL nav kriminālsods, to tiesiskais saturs un iesaistīto personu kompetence ir jāaplūko arī ārpus Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normām. Konstatējot, ka cietumu populācijā ir liels skaits personu ar psihiskiem traucējumiem un garīgi atpalikušo, kā arī zinot, ka agrīnas intervences riska grupas bērniem un jauniešiem (ar uzvedības traucējumiem) spēj samazināt delikvences risku nākotnē, robeža starp psihiatriju un krimināltiesībām izzūd.² Persona, kurai piemērots MRPL, vienlaikus ir arī pacients. Lemjot par MRPL noteikšanu vai grozīšanu, ir kritiski svarīgi apzināties MRPL mērķi un uzdevumus, izprast tā realizācijai izmantojamo metožu iespēju robežas un novērtēt personas spējas aktīvi līdzdarboties MRPL gaitā. Vienlaikus ir jāuzsver MRPL nozīmīgums sabiedrības drošībai.

Rakstā tiek aplūkoti jautājumi par MRPL tiesisko tvērumu un tā izpildīšanā sastopamām problēmām. Publikācijas sagatavošanai galvenokārt izmantotas šādas zinātniskās pētniecības metodes: analītiskā, vēsturiskā un salīdzinošā.

Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu juridiskais raksturojums

Teorijā un arī praksē vienmēr ir bijis aktuāls jautājums par to personu atbildību, kuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušas ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī vai būdamas nepieskaitāmas. Mūsdienu humanitāro tiesību kontekstā ir saprotams, ka šāda persona nevar daļēji vai pat pilnībā atbildēt par izdarīto. Tomēr sabiedrības un arī pašas personas drošības nolūkos ir nepieciešami ietekmējoši, kas vienlaikus būtu arī aizsargājoši, līdzekļi. Pie šādiem līdzekļiem pieskaitāmi MRPL, kuru piemērošanai ir sena vēsture. Jau 20. gadsimta sākumā prof. N. Tagancevs norādījis, ka ir aizsardzības mēri, ko valsts drīkst pielietot un valstij ir jāpielieto pret psihiski slimajiem, kuri izdarījuši sabiedriski kaitīgu nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī.³ Profesors piedāvāja atšķirt medicīniskus mērus (ja psihiski traucējumi ir izārstējami, persona ir ievietojama slimnīcā, līdz zūd atkārtotā paasinājuma un līdz ar to atkārtotā nodarījuma risks⁴) no izolācijas mēriem (ja traucējumi bija stabili, personas bija jānodod drošās patversmēs vai zem drošas privātās uzraudzības,⁵ lai savlaicīgi varētu pamanīt izmaiņas uzvedībā un pārtraukt sabiedrību apdraudošu darbību). Mūsdienās Latvijā neatliekamā psihiatriskā palīdzība tiek sniegta operatīvi un rindu uz psihiatriskiem stacionāriem nav; bet vēl relatīvi nesenā pagātnē – 19. gadsimtā – valsts slimnīcas bija tik pārpildītas, ka smagi slimi un agresīvi slimnieki ilgstoši gaidīja rindā uz uzņemšanu⁶ un tiesas lēmums par ievietošanu slimnīcā bija garantija, ka persona tiešām saņems sev nepieciešamo palīdzību. Jau 20. gadsimta sākumā tika novērots, ka hroniski psihiski slimas personas bez paasinājuma pazīmēm (resp., bez izredzēm uz atveseļošanos un kurām ārstēšana slimnīcā nebija racionāla) un personas, kuras nodarījumu veikušas īslaicīga, pārejoša psihiskā traucējuma brīdī (resp.