Kognitīvās un gribas (voluntatīvās) teorijas

Jautājums par netieša (eventuāla) nodoma un noziedzīgas pašpaļāvības norobežošanu ir viens no komplicētākajiem krimināltiesību jautājumiem. Galvenie iemesli tam ir šādi:

• eventuāla nodoma un noziedzīgas pašpaļāvības jēdzieni iztulkojami tā, lai starp tiem neveidojas robs;⁴
• zināšanas elements (kaitīgo seku paredzēšana) raksturīgs šīm abām subjektīvās puses formām un vienīgi gribas elementa esamība vai neesamība ir izšķiroša norobežošanā (konstatējot gribas elementu – eventuāls nodoms, nekonstatējot to – noziedzīga pašpaļāvība), taču ir grūtības precīzi aprakstīt gribas elementu, jo eventuālā nodomā tas ir visvājāk izteikts;
• pat pieņemot, ka izdevies atrast piemērotāko eventuāla nodoma gribas elementa aprakstu, problemātiski konstatēt, vai konkrētajā situācijā persona rīkojusies ar šādu iekšējo nostāju (gribu).

Šī jautājuma sarežģītība ir iemesls tam, ka izstrādātas daudzas teorijas, kas parasti tiek iedalītas divās lielās grupās atkarībā no tā, vai eventuāla nodoma smaguma centrs tiek saskatīts izdarītāja gribā (voluntatīvās jeb gribas teorijas) vai zināšanā (kognitīvās teorijas).

Kognitīvo teoriju pamatā ir uzskats, ka eventuālā nodomā nepieciešams vienīgi zināšanas (intelektuālais) elements. Šīs teorijas galvenokārt atšķiras ar to, ka to pamatā ir atšķirīgs uzskats jautājumā par to, ar kādu varbūtības pakāpi izdarītājam jānovērtē seku iestāšanās iespējamība, lai atzītu nodomu.⁵ Turpretim gribas teoriju pārstāvji līdzās zināšanas elementam prasa arī gribas (voluntatīvo) elementu. Tomēr, kā saturiski un jēdzieniski šis elements aprakstāms, ir dažādi uzskati⁶ – izdarītājs "piekrīt" sekām (einverstanden ist – vācu val.), pacieš tās noteiktu priekšrocību (vajadzību) labad (in Kauf nimmt – vācu val.) vai uztver nopietni (ernst nimmt – vācu val.), samierinās ar tām (damit abfindet – vācu val.), akceptē tās (ihn billigt – vācu val.) vai nevēlas tās novērst (nicht vermeiden will – vācu val.).⁷

Salīdzinājumam mūsu Krimināllikumā eventuāla nodoma gribas elements apzīmēts kā kaitīgo seku nevēlēšanās, apzināti pieļaujot to iestāšanos (skat. Krimināllikuma 9. p. 3. d.), kas raksturots šādi: tas ieņem vidējo vietu starp vēlēšanos un nevēlēšanos (gribas neesamību) – no vienas puses, attieksme pret sekām nav tik intensīva kā tiešā nodomā, no otras puses, tai nav raksturīga pretošanās, lai sekas neiestātos.⁸

Pret kognitīvajām teorijām ir izvirzīti šādi iebildumi: tās ir pārlieku nenoteiktas, jo nav skaidrs, vai nodoma atzīšanai ir pietiekoša, piemēram, 20 % vai 30 % varbūtība, ka iestāsies sekas. Turklāt varbūtības pakāpe procentuāli parasti nav nosakāma. Arī izdarītājs par to parasti nedomā.⁹ Riska apzināšanās, kas raksturīga arī noziedzīgai pašpaļāvībai, vēl nav pietiekoša, lai secinātu, ka izdarītājs iekšēji samierinās ar noziedzīga nodarījuma sastāva izpildīšanos. Neesot iekšējai attieksmei pret risku, kas saskatīts, vēl nav izšķiršanās pret tiesību labumu (aizsargātajām interesēm).¹⁰ Turklāt, ja atzītu, ka eventuālam nodomam pietiekoša ir vienīgi briesmu situācijas zināšana, nodoms radīt apdraudējumu būtu pielīdzināts nodomam nodarīt reālu kaitējumu. Tādā veidā būtu notikusi ne tikai būtiska iejaukšanās krimināllikuma sistēmā, kas nošķir formāla un materiāla sastāva noziedzīgus nodarījumus, bet būtu veicināta kriminālatbildības paplašināšana, kam nav leģitīma iemesla.¹¹

Neraugoties uz daudzajām teorijām, izplatīts ir viedoklis, ka patiesībā atšķirības starp tām ir nebūtiskas. Šai sakarā norādīts, ka strīds par intelektuāliem (zināšanas) un gribas elementiem, norobežojot nodomu, savā nozīmībā bieži tiek pārvērtēts.¹² Paraugoties tuvāk, atrodamas nozīmīgas līdzības. Būtiskākā sakritība ir jautājumā par to, kas veido nodoma saturu, proti, gan saskaņā ar kognitīvajām, gan gribas teorijām tīša noziedzīga nodarījuma pamatiezīme ir izdarītāja izšķiršanās pret tiesību labumu (aizsargātajām interesēm). Šo teoriju saturisko līdzību aizsedz vienīgi atšķirīgi jēdzieniski apraksti.¹³ Ir tikai viena liela teorija, kas dalās neskaitāmās apakšgrupās, nepārskatāmās niansēs un gradācijās. Tomēr tās visas pamatojas uz identisku principu – no objektīviem apstākļiem (rīcības bīstamības, riska, varbūtības pakāpes u.tml.) un subjektīviem apstākļiem (izdarītāja zināšanas par briesmām, viņa pieredzes šādās situācijās u.tml.) tiek noskaidrots faktisko apstākļu pamats, kuram pievienojas vērtējums par eventuālu nodomu.¹⁴

Tiesiskais regulējums

Tāpat kā Latvijā, arī saskaņā ar Vācijā, Austrijā un Šveicē valdošo viedokli eventuālam nodomam nepieciešams zināšanas un gribas elements. Tas atspoguļojas arī nodoma legāldefinīcijās.

Saskaņā ar Šveices Krimināllikuma (turpmāk – StGB) 12. panta otrās daļas otro teikumu ar nodomu rīkojas tas, kurš noziedzīga nodarījuma realizāciju (īstenošanos) uzskata par iespējamu un pacieš to noteiktu priekšrocību (vajadzību) labad (wer die Verwirklichung der Tat für möglich hält und in Kauf nimmt – vācu val.). Savukārt saskaņā ar Austrijas StGB 5. panta pirmās daļas otro teikumu nodomam ir pietiekoši, ja faktisko apstākļu īstenošanos, kas atbilst likumā paredzētajam noziedzīga nodarījuma objektīvajam sastāvam, izdarītājs uzskata nopietni par iespējamu un ar to samierinās (ernstlich für möglich hält und sich mit ihr abfindet – vācu val.).¹⁵

Definīcijās izmantotie termini "paciešana" un "samierināšanās" raksturo eventuāla nodoma gribas elementu.

Vācijas StGB nodoma legāldefinīcijas nav, tomēr arī šīs valsts judikatūrā gribas elements atzīts par obligātu eventuāla nodoma sastāvdaļu.¹⁶

Eventuāla nodoma zināšanas elements

Lai gan eventuāla nodoma un noziedzīgas pašpaļāvības norobežošanā izšķirošs ir gribas elements, proti, konstatējot gribas elementu, ir eventuāls nodoms, nekonstatējot to – noziedzīga pašpaļāvība, vispirms vienmēr pārbaudāms zināšanas elements, jo gribas elements nav iespējams, neesot zināšanai. Personai vispirms ir kas jāzina, pirms var veidoties griba.¹⁷

Atšķirībā no gribas elementa zināšanas elements kā psiholoģisks fakts pēc sava satura kopumā ir pietiekoši skaidrs.