Ievads

Komercnoslēpumi mūsdienās ir liela vērtība uzņēmumu konkurētspējas nodrošināšanā. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījums atklāj tiešu sakarību starp komercnoslēpumu aizsardzību un inovāciju attīstību, proti, ka valstīs ar augstāku komercnoslēpumu aizsardzības līmeni ir vairāk inovāciju,¹ tādējādi vairāk jaunu zinātnisku, tehnisku vai citas jomas ideju un tehnoloģiju tiek īstenotas pieprasītās precēs vai pakalpojumos.

Neskatoties uz TRIPS līgumā ietvertajiem noteikumiem par komercnoslēpumu aizsardzību pret to nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu,² komercnoslēpumu aizsardzības kārtība un līmenis Eiropas Savienības dalībvalstīs bija visai atšķirīgs un bieži nepietiekošs, radot draudus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai un izaugsmei. Tostarp dalībvalstīs nebija konsekvences attiecībā uz civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem komercnoslēpuma nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas vai izpaušanas gadījumā.³ Tādēļ 2016. gada 8. jūnijā tika pieņemta Direktīva (ES) 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu⁴ (turpmāk – Direktīva 2016/943).

Tieši tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība, skaidrība un piemērošanas kvalitāte materiālās tiesības pārkāpuma gadījumā lielā mērā noteic to, vai tiesību subjektam piešķirtā materiālā tiesība būs "dzīva", vai arī tās aizsardzībai piemērotu līdzekļu trūkuma vai piemērošanas problēmu gadījumā – neīstenojama un neefektīva. Līdz ar to, ņemot vērā dalībvalstu regulējuma atšķirības šajā jomā, nav pārsteidzoši, ka Direktīvas 2016/943 apjomīgākā nodaļa (III nodaļa) ir veltīta tieši civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem (direktīva neattiecas uz kriminālsankcijām).

Šī nodaļa regulē gan pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas piemērojami līdz lietas izskatīšanai pēc būtības un sprieduma taisīšanai, gan galīgos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kurus tiesa piemēro spriedumā, ja ir konstatējusi, ka pārkāpums noticis. Minētās nodaļas prasības Latvijā transponētas Civilprocesa likumā (pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi – 30.⁸ nodaļā "Lietas par komercnoslēpuma aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu") un Komercnoslēpuma aizsardzības likumā⁵ (galīgie tiesiskās aizsardzības līdzekļi – likuma III nodaļā "Tiesiskās aizsardzības līdzekļi").

Direktīvas 2016/943 III nodaļā regulēti arī atsevišķi citi jautājumi (atbildība par negodprātīgi uzsāktu nepamatotu tiesvedību (7. panta 2. punkts), noilgums (8. pants) un komercnoslēpuma slepenības nodrošināšana tiesvedības laikā (9. pants). Direktīvas 9. panta prasības transponētas vairākos Civilprocesa likuma pantos. Tiem veltīts Dr. iur. Reiņa Markvarta raksts "Komercnoslēpuma aizsardzība civilprocesuālajā tiesvedībā" šajā žurnāla "Jurista Vārds" numurā, tādēļ tos autore plašāk neaplūkos. Savukārt vispārīgie komercnoslēpuma tiesību aspekti analizēti Dr. iur. Riharda Gulbja rakstā "Komercnoslēpuma aizsardzības priekšnosacījumi un tā nelikumīga iegūšana, izmantošana un izpaušana" arī šajā "Jurista Vārda" numurā.

Konkrētā raksta mērķis ir aplūkot civiltiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas piemērojami lietās par komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (turpmāk – komercnoslēpuma tiesību pārkāpumu novēršanas lietas). Gan Civilprocesa likuma 30.⁸ nodaļa, gan Komercnoslēpuma aizsardzības likuma III nodaļa attiecas tikai uz pārkāpumu lietām, un šis jēdziens aptver gan pagātnē notikušus, gan šobrīd notiekošus (turpinātus), gan nākotnē ticami iespējamus pārkāpumus. Ar pārkāpumu lietām saprotamas arī lietas procesa stadijā, kad lieta vēl nav izskatīta pēc būtības, taču lietā izskatāmās prasības priekšmets ir saistīts ar jau izdarītu vai nākotnē iespējamu tiesību uz komercnoslēpumu pārkāpumu.

Lai gan komercnoslēpums un intelektuālais īpašums ir daudzējādā ziņā radniecīgas nozares un atsevišķas valstis pat komercnoslēpumu pieskaita pie intelektuālā īpašuma,⁶ Eiropas Savienība, pieņemot Direktīvu 2016/943, ir devusi skaidru signālu, ka tā šīs tiesību nozares nošķir, regulējot atsevišķos tiesību aktos.⁷ Intelektuālā īpašuma tiesiskās aizsardzības līdzekļus regulē 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu⁸ (turpmāk – Direktīva 2004/48/EK). Tomēr tiesiskās aizsardzības līdzekļi abām nozarēm vairākos aspektos ir līdzīgi. Ņemot vērā to, ka minētais komercnoslēpuma aizsardzības regulējums ir jauns, nedz Eiropas Savienības Tiesa, nedz Latvijas Republikas Senāts vēl nav skaidrojuši komercnoslēpuma tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas aspektus. Tādēļ rakstā ietvertas atsevišķas norādes uz līdzīgiem intelektuālā īpašuma tiesību institūtiem, to regulējumu tiesību aktos un judikatūru, kas nereti var palīdzēt darbā ar komercnoslēpuma tiesību pārkāpuma novēršanas lietām, gan arī akcentētas būtiskākās atšķirības.

Preču zīmju likuma,⁹ kas stājās spēkā 2020. gada 6. martā, 51. panta pirmajā daļā ir apkopoti iespējamie prasību veidi pārkāpumu gadījumos ar vienotu nosaukumu "prasība par tiesību uz preču zīmi pārkāpuma novēršanu" un skaidrots, ka šis nosaukums aptver prasības par to celšanas laikā notiekoša pārkāpuma izbeigšanu, pagātnē notikuša pārkāpuma atkārtošanās riska novēršanu, ar pārkāpumu nodarītā kaitējuma novēršanu (atlīdzināšanu) vai nākotnē ticami iespējama pārkāpuma novēršanu. Šajā rakstā, kur iespējams, tiek lietota līdzīga terminoloģija, apzīmējot pārkāpuma lietu prasības ar terminu "prasība par komercnoslēpuma tiesību pārkāpuma novēršanu".