Jebkuras simtgades atzīmēšana ir piemērots brīdis, lai atskatītos, vai pagātnes notikums ir izturējis "laika zobu" un vēl joprojām pārstāv tā radītās vērtības. Man ir patiess prieks, ka mūsu Satversme ir ne tikai izturējusi savus pirmos simts gadus, bet droši kalpo kā pamats Latvijas pastāvēšanai šodien un ir drošs stūrakmens izaugsmei nākotnē. Tāpēc vēlos sākt ar apsveikumiem Satversmes autoriem un mums visiem, ka mums ir sava konstitūcija – simtgadniece, un pateikties par iespēju būt starp tiem, kas piedalās eseju krājumā "Satversmei – 100"!

Iesākot rakstīt eseju par man uzticēto tematu – piedalīšanās valsts darbībā –, uzdevu sev jautājumu: kāpēc Latvijas iedzīvotājam ir nepieciešama sava valsts, un kāpēc un kādā veidā mums būtu jāpiedalās procesos, kas nodrošina valsts darbību?

Pavisam īsi: tāpēc ka valsts vispirms ir tās cilvēki, kas ir savstarpēji saistīti ar kopīgas vēstures, kultūras un vērtību saitēm. Mēs spējam pilnvērtīgi dzīvot tikai kā organizēta kopiena, kas balstīta demokrātiskās vērtībās un darbojas likuma virsvadībā. Valsts – tie esam mēs paši ar savām individuālām vajadzībām un gaidām, kuras ir svarīgas mums katram personīgi un kuras lielākoties ir iespējams pilnvērtīgi realizēt, tikai sadarbojoties citam ar citu. Savukārt individuālo vajadzību un vēlmju kopums veido sabiedrības kopīgās intereses un ilgtermiņa mērķus, par kuriem jārūpējas kopīgi. Laika gaitā aizvien vairāk individuālo vajadzību un vēlmju apmierināšanā tiek iesaistīta sabiedrība, proti, situācijas risinājums tiek meklēts nevis individuāli vai vistuvāko lokā, bet tiek sagaidīts no sabiedrības kopējo interešu pārstāvja – valsts. Tāpēc valsts pārvaldībai ir nepieciešamas valsts varu pārstāvošas institucionālas struktūras, kas īsteno valsts funkcionēšanu un kopēju interešu aizsardzību un kurām jāspēj dot nepieciešamo ietvaru individuālo vajadzību realizācijai.

Diemžēl Latvijas vēsture ir veicinājusi uzskatu, ka starp cilvēku un valsti pastāv visai ierobežota savstarpējā saikne, bieži vien asociējot valsti ar kaut ko cilvēkam svešu un atrautu un tādēļ, visticamāk, nespējīgu rūpēties par sabiedrības kopējo un cilvēka individuālo interešu aizsardzību. Šāds skatījums ietekmē pašus sabiedrības pastāvēšanas pamatus. Tikai pieņemot, ka pastāv daudzšķautņainas saiknes, kas vieno indivīdu un valsts varu pārstāvošas struktūras, un nostiprinot apziņā savu personīgo atbildību par šo saišu saglabāšanu un stiprināšanu, ir iespējama Latvijas kā demokrātiskas valsts tālāka izaugsme. Demokrātiskā valstī piedalīšanās valsts darbībā izriet no priekšnoteikuma – es esmu valsts daļa, un starp mani un valsts varu pastāv abpusēji ietekmējamas saiknes.

Ja es esmu valsts daļa, vai dalība valsts darbībā ir manas tiesības vai mans pienākums? Satversme savā tekstuālajā izpausmē runā par tiesībām – tiesībām vēlēt tautas priekšstāvjus, tiesībām piedalīties likumdošanas procesā, tiesībām paust savu viedokli par valsts varas pārstāvju rīcību, tiesībām prasīt atbildību no valsts varas pārstāvjiem. No likuma varas viedokļa tā ir vienīgā iespējamā pieeja – indivīda brīvība formulēt un paust savu nostāju par visdažādākajiem ar valsts pastāvēšanu saistītiem jautājumiem ir demokrātijas pamats, un likumam šī brīvība ir jāsargā ar visiem tā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Tādēļ tieši Satversmē – valsts konstitucionālo tiesību apkopojumā – ir nostiprinātas ikviena cilvēka tiesības piedalīties valsts darbībā.

Demokrātija nav tikai likums un tā vara, tā izpaužas katra cilvēka individuālā attieksmē pret sevi un valsti. Satversme piešķir mums tiesības būt par valsts darbības "mini motoriem", un valsts darbspēja un kustības virziens ir atkarīgs no tā, vai un kā šīs tiesības izmantojam. Latvijas demokrātijas noturība un izdzīvotspēja balstās uz sabiedrības rīcību, īstenojot katram piešķirtās tiesības, un ir atkarīga no savstarpējo attiecību jeb saišu kvalitātes visos līmeņos: gan horizontālā cilvēks–cilvēks, gan vertikālā valsts–cilvēks līmenī. Tātad demokrātiskā valstī likums piešķir tiesības līdzdarboties valsts darbībā, bet, lai demokrātija izdzīvotu, indivīdam ir pienākums piešķirtās tiesības izmantot jeb aktīvi darbināt. Tomēr šis pienākums nav tiešā veidā izrietošs no likuma, šo pienākumu rada cilvēka vērtību sistēma un subjektīvā attieksme pret valsti.

Tiesību uz dalību valsts darbībā izmantošana nav vienkāršs uzdevums. Kā jau minēju, katrs valsts iedzīvotājs ir valsts darbības "mini motors". Ja šo "motoru" darbība ir haotiska vai daļa no tiem nedarbojas nemaz, demokrātiskie procesi valstī buksē. Tas nozīmē, ka pastāv nevis vienkāršs pienākums izmantot Satversmē piešķirtās tiesības, bet tas ir jādara atbildīgi, lai "motoru" darbība būtu harmoniska un nepārtraukta.

Tomēr dažādās situācijās iemesls dalībai valsts darbībā būs atšķirīgs – tā var būt personas subjektīvo interešu un vajadzība apmierināšana vai konkrētu interešu grupu pārstāvība, savukārt noteiktās situācijās indivīds pamatā darbojas sabiedrības kopuma labā. Katrā no gadījumiem motivācija piedalīties valsts darbībā ir atšķirīga, tās intensitāte un darbības mērķi izriet no katra indivīda konkrētās vajadzības, kā arī iekšējās pārliecības un attieksmes pret valsti. Vienlaikus to tieši ietekmē arī valsts varas orgānus pārstāvošie cilvēki un viņu spēja sajust un rūpēties par saitēm, kas vieno valsts varu ar tās cilvēkiem.

Līdz ar to katram pašam ir jāizvērtē sava subjektīvā attieksme pret valsti, vajadzība un nepieciešamība piedalīties ar valsts darbību saistītajos procesos, kā arī interese ieguldīt savu enerģiju valsts un sabiedrības saiknes uzturēšanā. Vienlaikus ir būtiski noskaidrot, kādas tiesības Satversme piešķir, ja indivīds nonāk pie secinājuma, ka vēlas būt aktīvs un atbildīgs dalībnieks valsts darbībā.

Protams, vistiešākā iespēja ietekmēt valsts darbību ir kļūt par valsts varas pārstāvi. Tomēr šīs esejas mērķis nav runāt par to, kā strādā valsts varas institūcijas, bet gan par to, kā sabiedrība piedalās demokrātiskas valsts darbībā, attiecīgi ietekmējot valsts varas pārstāvju sastāvu, kā arī valsts institūciju vispārējo un konkrēto lēmumu saturu. Tāpēc turpinājumā pievērsīšos konkrētiem piemēriem, kā jebkurš var piedalīties valsts darbībā, grupējot dalības formas atkarībā no cilvēka iespējamās motivācijas, sākot no vispārējā un nonākot pie konkrētā.

Vispārējā motivācija piedalīties valsts darbībā ir balstīta piederības sajūtā valstij un pārliecībā par savu pienākumu ietekmēt valsts attīstības ilgtermiņa mērķus. Tas atspoguļojas Satversmes 8. pantā, kas piešķir tiesības vēlēt. Vēlēšanu tiesības, ar tām cieši saistītās tautas nobalsošanas tiesības un tiesības piedalīties likumdošanas procesā (Satversmes 14., 65., 78., 79. un 80. pants) dod iespēju savu pārliecību par valsts attīstības virzienu pārvērst kopējā rīcībā ar visplašāko ietekmi. Vienlaikus sasniedzamo mērķu (valsts kopējā attīstība) attālinātība no cilvēka ikdienas rūpēm un mērķa sasniegšanas atkarība no citiem cilvēkiem (ievēlētie Saeimas un pašvaldību deputāti) var mazināt interesi izmantot šīs tiesības, it īpaši, ja to izmantošana saistās ar vilšanās sajūtu par iepriekšējo tiesību izmantošanas rezultātu vai arī izriet no savas atbildības par valsts darbību neapzināšanās.

Tādēļ vēlēšanu un tautas nobalsošanas tiesību izmantošanas rezultāti (gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi) vistiešāk atspoguļo sabiedrības kopuma brieduma pakāpi un gatavību uzņemties atbildību par iegūto rezultātu. Šobrīd novērojamā vēlētāju pasivitāte un politisko spēku nepastāvīgums parāda dzīves realitāti, proti, tikai daļa sabiedrības saskata aktīvu nepieciešamību rūpēties par valsts kopējiem mērķiem, bet kopumā vairāk uzmanības pievērš grupu vai individuālām vajadzībām un mērķiem.

Daudz aktīvāku un saturiski bagātāku motivāciju dalībai valsts darbībā var novērot attiecībā uz situācijām, kur tiek pārstāvētas personu grupas intereses. Mūsdienās paralēli klasiskajai nevalstisko organizāciju formai, kad personas formalizē savu piederību noteiktai interešu grupai un ilgstoši darbojas šīs grupas interesēs (Satversmes 102. pants), plaši tiek izmantoti arī digitālie risinājumi (piemēram, platforma ManaBalss.lv), kas ļauj cilvēkiem apvienot spēkus vienas konkrētas idejas atbalstīšanai, "nepiesienot" sevi konkrētai nevalstiskas organizācijas formai.

Jāatzīmē, ka, lai arī "iespēja līdzdarboties politikas veidošanas procesā ir ikvienam sabiedrības pārstāvim, [..] tomēr lielākas iespējas ietekmēt lēmumu sagatavošanas procesu ir aktīvākajiem iedzīvotājiem, sabiedrības pārstāvjiem, kuri ir apvienojušies nevalstiskajās organizācijās".¹ Savukārt Valsts prezidents Egils Levits ir uzsvēris, ka "ir nepieciešama aktīva pilsoņu iesaistīšanās politiskajā diskusijā [..] Tas pieder pie pilsoniskās sabiedrības, un pilsoņiem vienmēr ir jādomā līdzi par to, kā mēs organizējam mūsu valsti".²

Lai arī cilvēku apvienošanās grupās (patstāvīgi vai vienai idejai) ir ietekmīgāka forma dalībai valsts darbībā, tas neizslēdz individuālas dalības formas izmantošanas vajadzību un nemazina tās lomu. Motivācija piedalīties valsts darbībā individuāli vistiešāk izpaužas, ja cilvēki izmanto Satversmes 104. pantā garantēto, ka "ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības". Konstitucionāla ranga tiesības prasīt valsts iestādes rīcību savas individuālās situācijas risināšanai ir īpaša privilēģija, ko vajag novērtēt un sargāt, vienlaikus to izmantojot vien labā ticībā.

Ja valsts un indivīds šīs tiesības īsteno labā ticībā, pamatoti un atbilstoši likumam, šis process sasniedz divus mērķus vienlaikus – cilvēks atrisina (vai uzzina kā atrisināt) savu konkrēto situāciju, un valsts institūcija noskaidro sabiedrības akūtās problēmas, kur, iespējams, ir nepieciešama vispārēja rīcība likumdošanas un iestādes prakses pilnveidošanas procesa ietvaros. Tādēļ ir īpaši apsveicami dažādie digitālie risinājumi, kas atvieglo un veicina valsts un cilvēku individuālu komunikāciju, tajā skaitā mudinot cilvēkus aktīvi ziņot par problēmām, kas skar sabiedrību kopumā, piemēram, vides aizsardzības vai valsts valodas jomā. Portāls Latvija.lv norāda, ka "līdzdalības iespējas nodrošina mijiedarbību un komunikāciju starp sabiedrību un valsts pārvaldi, veicina cilvēkos atbildīgu attieksmi un attīsta valsti kopumā. Tāpēc ir īstais laiks no skatītāja kļūt par dalībnieku"!³

Šī apgalvojuma iedvesmota, es arī vēlos noslēgt savu eseju, aicinot novērtēt ar likumu piešķirto privilēģiju piedalīties valsts darbībā un aktīvi un atbildīgi izmantot to.