Ievads

Civiltiesību kursos Latvijas augstskolu tiesību zinātnes studiju programmās tradicionāli tiek aplūkots rīcībspējas institūts, kas ietver sevī darījumspēju un deliktspēju. Tomēr augstskolu programmās netiek aplūkots lemtspējas institūts, kas a priori, vismaz tulkojot to gramatiski, ietver sevī zināmas nozīmīgas īpašības, kuras normālos apstākļos piemīt tiesību subjektam. Vai lemtspējas ir atšķirīgas tiesību subjektam piemītošas spējas? Vai tās jāņem vērā, sniedzot gribas izpaudumu noteiktu tiesisko seku iestāšanās nepieciešamībai? Un vai lemtspējas un rīcībspējas institūtiem ir kopīgas pazīmes, kas var tikt ņemtas vērā, tostarp noslēdzot tiesiskos darījumus un noskaidrojot to tiesiskās sekas, piemēram, gadījumos, kad speciālais tiesību subjekts – pacients – atrodas ārstniecības iestādē?

Šī raksta mērķis ir noskaidrot, vai lēmumu pieņemšana var tikt vērtēta tikai caur rīcībspējas institūtu kā tiesību subjektam piemītošo spēju prizmu un vai šādas spējas jāvērtē, ieviešot Latvijas tiesībās pilnībā jaunu koncepciju, proti, lemtspēju, kas saistīta ar personas spēju pieņemt lēmumu. Lai šo mērķi sasniegtu, nepieciešams aplūkot lemtspējas un rīcībspējas jēdzienu nozīmi un to regulējumu nacionālā un starptautiskā līmenī.

1. Lēmumu pieņemšanas spēju regulējums Civillikumā

Aplūkojot Civillikuma regulējumu, redzams, ka lemtspējas jēdziens Civillikumā nav tieši minēts. Tomēr, neskatoties uz to, ka Civillikuma regulējumā nav atrodami tādi termini kā "lemtspēja" un "lemtspējas institūts", atsevišķas tiesību normas Civillikumā regulē tiesiski nozīmīgas spējas, ar kādām jābūt apveltītiem tiesību subjektiem, lai tie patstāvīgi spētu noslēgt tiesiskos darījumus un piedalīties civiltiesiskajā apgrozībā.

Pirmkārt, šādas spējas ir minētas Civillikuma sadaļā "Darījuma dalībnieki". Civillikuma 1405. pants noteic, ka, "lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesībspēja un rīcībspēja šā darījuma taisīšanai; pretējā gadījumā darījums nav spēkā".¹ Tātad Civillikuma 1405. pants noteiktas spējas saista kā priekšnoteikumu un obligātu sastāvdaļu kā tiesiska darījuma noslēgšanai, tā arī tiesiska darījuma spēkā esamībai. Civillikums paredz tiesību normas, kuras regulē vai kurās ir minēts tiesībspējas un rīcībspējas jēdziens kā priekšnoteikums šīs normas piemērošanai, attiecīgi Civillikuma 8., 358., 358.¹, 364., 1408., 1409. pants. Atsevišķas tiesību normas ietvertas arī Civilprocesa likumā un citās tiesību normās. Autore var secināt, ka tiesiskais regulējums Latvijā paredz regulējumu noteiktu spēju vērtēšanai. Raksta turpinājumā autore sīkāk aplūkos rīcībspējas institūtu un tā saturu.

2. Rīcībspējas institūta regulējums

2.1. Vispārīgs apskats

Latvijas Republikas tiesību sistēmā tiesībspēja un rīcībspēja ir divi atšķirīgi tiesību institūti, kas tiek nodalīti. Tiesībspēja ir spēja būt par civilo tiesību nesēju (subjektu), kas fiziskai personai piemīt kopš dzimšanas brīža. Rīcībspēja ir uzskatāma par likumā noteiktu personu juridisku spēju patstāvīgi veikt tiesiskas juridiskas darbības un būt juridiski atbildīgam par tiesību pārkāpumu.