Jūnija sākumā Valsts kontrole publiskoja revīzijas "Kā strādā Alūksnes novada pašvaldība?" rezultātus, kuras ietvaros tika vērtēts – vai pašvaldība rīkojusies likumīgi un lietderīgi ar finanšu līdzekļiem un mantu, pildot savas autonomās funkcijas.

Revīzijā secināts, ka pašvaldības pieņemtie lēmumi un rīcība ne vienmēr pamatota ar tās iedzīvotāju vajadzībās balstītiem mērķiem un ne vienmēr bija izsekojama un caurskatāma. To apliecina ilgstoša strādāšana bez vidēja termiņa attīstības plānošanas pamatdokumentiem un tādu projektu īstenošana, kas tajos nav iekļauti.¹

Paskatoties plašākā tvērumā uz valsts līmeni, gribētos teikt, ka dažreiz arī valsts ir strādājusi bez vidēja termiņa attīstības plānošanas pamatdokumentiem un veikusi tādu projektu īstenošanu, kas tajos nav iekļauti. Tāpat arī bieži izskan jautājums, cik rūpīgi plānošanas ietvaros tiek analizēti un izmantoti Latvijas Nacionālajā attīstības plānā ietvertie uzdevumi un attīstības virzieni.

Valsts kontrole ar Alūksnes pašvaldības darbības vērtējumu ir iezīmējusi būtisku virzienu, kas būtu izvērtējams arī valstiskā līmenī, proti, efektīva ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošana.

Kopš 2009. gada 1. janvāra Latvijā ir spēkā Attīstības plānošanas sistēmas likums, kura 8. pantā noteikts, ka attīstību plāno ilgtermiņā (līdz 25 gadiem), vidējā termiņā (līdz septiņiem gadiem) un īstermiņā (līdz trim gadiem), kā arī izstrādā plānošanas dokumentus konceptuāla lēmuma pieņemšanai vai nacionālās pozīcijas formulēšanai.

Tomēr praksē, kā to ir arī minējuši daži politiķi, attīstība un plānošana Latvijā ir vairāk sasaistījusies ar Saeimas vēlēšanu cikliskumu un nepilnu četru gadu periodu, ja ņem vērā jauno politisko prioritāšu noteikšanu un pirmsvēlēšanu termiņu, kad uzmanība galvenokārt tiek pievērsta darbībām, kuru ietekme ir īstermiņa un rezultāti jau redzami līdz vēlēšanu dienai.

Tāpat, piemēram, Valsts pārvaldes attīstības politikas pamatnostādnēs 2008.–2013. gadam ietvertā analīze liecināja, ka nepastāv vienota un efektīva atskaitīšanās sistēma par sasniegtajiem rezultātiem. Tādējādi praktiski Latvijas valsts pārvaldē darbojas sistēma, kurā iestādes nosaka mērķus, rādītājus, ko plānots sasniegt ar noteiktiem resursiem, tomēr nenotiek sasniegto rezultātu un rādītāju izvērtēšana. Kā lielākā problēma šādā situācijā būtu jāatzīmē politikas plānošanas dokumentu sasaistes ar nepieciešamo finansējumu trūkums.²

Nu jau vairāk nekā desmit gadus pēc šo secinājumu izdarīšanas gribētos teikt, ka būtisks progress nav sastopams arī dažāda termiņa plānošanas dokumentos izvirzīto uzdevumu efektivitātes un ieviešanas analizēšanā. Un tas pats arī attiektos uz Saeimas darba novērtēšanu.

Lai parlamentam lēmumi nebūtu jāpieņem akli, svarīgi veikt visaptverošu un precīzu tiesību normu pirmslikumdošanas jeb ex ante novērtēšanu, tāpat arī ex post novērtēšanu.³

Valsts kontrole savā revīzijas ziņojumā saistībā ar Alūksnes pašvaldību ir iezīmējusi labu virzienu kā plānošana, par kuru vajadzētu padomāt arī plašākā – valstiskā līmenī, vai nav nepieciešami uzlabojumi ex ante un ex post novērtēšanas procesos, kā arī rūpīgāka plānošana, lai praksē attīstības prioritātes pastāvētu ilgāk par vienas Saeimas darbības periodu un būtiski neizmainītos līdz ar katru jauno sasaukumu!