Īss pārskats par Ukrainas valdošo tiesību doktrīnu

Starp dažādu tiesisko sistēmu (romāņu-ģermāņu, anglosakšu, reliģiski tradicionālo, kā arī to paveidu) rašanās, attīstības un funkcionēšanas cēloņiem tiek norādīti juridiskie, dabas (ģeogrāfiskā atrašanās vieta, klimats), ekonomiskie un reliģiskie faktori.¹ Papildus tam izdala arī jaukto tiesību sistēmu, kas aptver juridiskā plurālisma izpratni, apvienojot divas vai vairākas tiesību tradīcijas vai to daļas, kas vienlaikus darbojas vienā tiesību sistēmā.²

Visas valstis, kas līdz 20. gadsimta 90. gadiem piederēja sociālistiskajam tiesību lokam un arī patlaban vēl atrodas tiesību saimes piederības identitātes meklējumos vai cenšas pievienoties pastāvošajām tiesību sistēmām, var klasificēt kā zemes, kas ir piederīgas jauktajai tiesību saimei. Šādu valstu kategorijā ietilpst arī Ukraina,³ kuras tiesisko realitāti, no vienas puses, raksturo pozitivizēto tiesību aktu dominēšana tiesību avotu sistēmā; tiesību aktu kodifikācija, bet, no otras puses, – Eiropas integrācijas attīstības vektors, kas noved pie Ukrainas nacionālo tiesību aktu tuvināšanās Eiropas tiesību aktiem un Eiropas tiesību standartu ieviešanas Ukrainas tiesību sistēmā.

Ukrainas piederību jauktai tiesību sistēmai jo īpaši apliecina tiesību piemērotāju attieksme pret tiesību doktrīnu kā tiesību avotu. Kā zināms, romāņu-ģermāņu tiesību saimē tiesību doktrīnai ir salīdzinoši neliela loma, proti, tā piekāpjas normatīvajiem tiesību aktiem, starptautiskajiem līgumiem un citiem juridiskās prakses materiāliem, tādējādi faktiski ieņem palīgpozīciju, darbojoties kā tiesību palīgavots. Savukārt, piemēram, anglosakšu tiesību saimes ietvaros tiesību doktrīna tiek atzīta par vienu no obligātajiem tiesību avotiem, ņemot vērā, ka līdzās tiesu precedentiem, likumam un paražām tiesību doktrīna tieši ietekmē tiesību piemērošanas procesu.⁴ Ukrainas tiesību aktiem ir raksturīga tiesību doktrīnā pausto atziņu pēcāka nostiprināšana tiesību aktos, nodrošinot tiesību normu turpmāku piemērošanu saskaņā ar doktrīnas nostādnēm, tādējādi apvienojot romāņu-ģermāņu tiesību saimes raksturīgo iezīmi – kodifikāciju, kā arī doktrīnas obligātu piemērošanu, kas ir anglosakšu tiesību saimes iezīme.

Piemēram, Ukrainā pastāv un praksē plaši tiek piemērota "saindētā koka augļu" doktrīna, kas tika izveidota jau 1920. gadā ar lēmumu lietā "Silverthorne Lumber Co. pret Amerikas Savienotajām Valstīm".⁵ Saskaņā ar lietas apstākļiem federālie aģenti bija nelikumīgi konfiscējuši nodokļu grāmatas un izgatavojuši ierakstu kopijas. Tajā pašā laikā ar tiesas lēmumu tika nodibināts, ka atvasināto pierādījumu atļaušana mudinātu policiju apiet ASV Konstitūcijas Ceturto grozījumu (kas jo īpaši aizliedz veikt nepamatotas kratīšanas un konfiskācijas, kā arī aizturēšanas),⁶ tāpēc nelikumīgi nokopētie pierādījumi tika atzīti par procesuāli defektīviem ("saindētiem/bojātiem") un nepieņemamiem.⁷

Ukrainas kriminālprocesuālajā likumdošanā par pamatu jaunākās zinātniskās koncepcijas par pierādījumu atzīšanu par nepieļaujamiem (tostarp "saindētā koka augļu" doktrīnas) veidošanai kalpoja 19. gadsimta 60. gadu kriminālprocesuālo tiesību reformas, pārņemot noteiktus pierādījumu pieļaujamības noteikumus saskaņā ar Apvienotās Karalistes un ASV pierādīšanas tiesībām, kā arī attiecīgie pirmsrevolūcijas perioda un padomju procesuālo zinātnieku pētījumi.⁸ Līdz 2012. gadam Ukrainas Kriminālprocesa kodeksā nebija ietverta skaidra atruna par to, kad pierādījumi uzskatāmi par nepieņemamiem.⁹ Vienlaikus Ukrainas Konstitūcijas 55. pantā bija noteikts, ka ikvienam ir tiesības ar jebkādiem līdzekļiem, kas nav aizliegti ar likumu, aizstāvēt savas tiesības un brīvības pret pārkāpumiem un nelikumīgu iejaukšanos, kā arī 62. panta trešajā daļā bija noteikts, ka apsūdzība nevar balstīties uz pierādījumiem, kas iegūti nelikumīgā ceļā, kā arī uz pieņēmumiem.¹⁰ Tādējādi, neraugoties uz to, ka līdz 2012. gadam pierādījumu nepieļaujamības institūts nebija nostiprināts Ukrainas Kriminālprocesa kodeksā, tas faktiski pastāvēja Ukrainas Konstitūcijas ietvaros, kuras normas bija un joprojām ir tieši piemērojamas un tādējādi arī bija pakļautas tiešai piemērošanai jebkurā lietā. Tas savukārt ļauj konstatēt, ka pierādījumu nepieļaujamības institūta tiešu nostiprināšanu pašreizējā Ukrainas Kriminālprocesa kodeksā, tostarp "saindētā koka augļu" doktrīnas kontekstā, ietekmēja Ukrainas Konstitūcija, kurā jau bija ietverti attiecīgie noteikumi. Iepazīstoties ar Latvijas Republikas tiesību aktiem, var secināt, ka tie pierādījumu pieļaujamības jautājumā turpina ievērot tradicionālos kontinentālās Eiropas tiesību standartus, kas Ukrainā tika ievēroti pirms 2012. gada grozījumu pieņemšanas.

Tādējādi iepriekš minēto izmaiņu Ukrainas procesuālajās tiesībās rezultātā tika pieņemtas tiesību normas, kas pēc būtības atklāja un nostiprināja Ukrainas Kriminālprocesa kodeksā "saindētā koka augļu" doktrīnu. Jo īpaši šīs normas ir:

1) 9. panta pirmā daļa, saskaņā ar kuru katram izmeklētāja, prokurora, izmeklēšanas tiesneša vai citu valsts iestāžu amatpersonu lēmumam ir jābūt balstītam uz obligātu Ukrainas Konstitūcijas, Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa, starptautisko līgumu un citu Ukrainas tiesību aktu normās ietverto prasību ievērošanu, t.i., jāatbilst kriminālprocesa likumības principam;¹¹

2) 86. panta otrā daļa, kurā noteikts, ka nepieņemamus pierādījumus nevar izmantot, pieņemot procesuālus lēmumus, un uz tiem nevar atsaukties tiesa, pieņemot tiesas nolēmumu;¹²

3) 87. panta pirmā daļa, kurā noteikts, ka pierādījumi, kas iegūti, būtiski pārkāpjot Ukrainas konstitūcijā, likumos un starptautiskajos līgumos garantētās cilvēktiesības un brīvības, kā arī jebkuri citi pierādījumi, kas iegūti, izmantojot informāciju, kura iegūta, būtiski pārkāpjot cilvēktiesības un brīvības, ir nepieņemami un pierādīšanā neizmantojami.¹³

Ukrainas raksturīga iezīme valsts tiesību aktu uzlabošanas aspektā ir to pielāgošana Eiropas reģionālā tiesību loka normām un standartiem. Šā raksta tēmas kontekstā ir nepieciešams pievērst uzmanību Ukrainas tiesību aktu saskaņošanai ar Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu (Stambulas konvencija), neraugoties uz to, ka šī konvencija pašlaik nav iekļauta Ukrainas tiesību aktos. Tajā pašā laikā organizācijas "Sieviešu maršs" (ukraiņu val. Марш Жінок) pārstāves divas reizes iesniedza petīciju Ukrainas prezidentam, pieprasot, lai tiktu ieviests likumprojekts par Stambulas konvencijas ratifikāciju (pēdējā tika publicēta 2021. gada 24. novembrī). Saņemot nepieciešamo balsu skaitu, minētais lūgumraksts tika iesniegts izskatīšanai Ukrainas prezidentam, kurš savā atbildē norādīja, ka valsts vadītāja nostāja par nepieciešamību Ukrainai pievienoties šai konvencijai ir principiāla un nemainīga, kā arī aprakstīja pasākumus, kas jau ir veikti, lai paātrinātu tās ratifikāciju,¹⁴ tāpēc Stambulas konvencijas atzīšana par Ukrainas tiesību aktu sastāvdaļu ir tikai laika jautājums.

Šajā kontekstā svarīgi ir 2019. gada 11. jūlija grozījumi Ukrainas Kriminālkodeksa 152. pantā, kas nosaka atbildību par izvarošanu. Tādējādi Ukrainas tiesību jomā principiāli jauns bija minētā panta dispozīcijas formulējums, saskaņā ar kuru abu partneru brīvprātīgas piekrišanas konstatēšana kļuva svarīga, lai noteiktu nozieguma notikuma faktisko esamību. Šādas izmaiņas Ukrainas Kriminālkodeksā ir analogas tām, kas stājās spēkā Zviedrijā 2018. gada 1. jūlijā, saskaņā ar ko ir jāsaņem nepārprotama partnera piekrišana dzimumakta veikšanai, jo pretējā gadījumā dzimumakts tiks uzskatīts par izvarošanu.¹⁵ Vienlaikus Latvijas Krimināllikuma materiālo tiesību daļa ir analoga tai, kura bija aktuāla Ukrainā līdz 2019. gada 11. janvārim. Saskaņā ar Latvijas Republikas Krimināllikuma 159. panta pirmo daļu izvarošana ir dzimumakts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli, vai dzimumakts pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, varu vai citādu ietekmi uz cietušo.¹⁶

Seksuālās izglītības projekta "Pirmo reizi" (ukraiņu val. Впервые) dibinātāja Jekaterina Mjačina (Екатерина Мячина) apliecina: "Mēs dzīvojam izvarošanas un vardarbības kultūrā, jo pie mums tiek uzskatīts, ka tad, kad meitene saka "nē", tas nozīmē "jā", ka meitene ir jāpārliecina piekrist seksam, un, ja sit, tad mīl. Tāpēc ir ļoti labi, ka ar izmaiņām likumā beidzot ir noteikts, ka sekss bez aktīvas piekrišanas ir izvarošana."¹⁷ Ņemot vērā iepriekš minēto, projekta dibinātāja uzskata, ka Ukrainas tiesību aktos attiecībā uz brīvprātīgu piekrišanu dzimumattiecībām pakāpeniski tiek ieviests princips "Nē nozīmē Nē", tajā skaitā pat gadījumos, kad upuris izvarotājam nepretojas. Tādējādi Ukrainā nostiprinātais princips ir analoģisks arī izmaiņām Vācijas Federatīvās Republikas tiesību aktos, kur sievietei nav fiziski sevi jāaizstāv pret uzbrukumu, ir pietiekami, ja viņa pasaka "nē" vai izdara žestu, kas nozīmē, ka viņa nepiekrīt dzimumattiecībām.¹⁸

"Saindētā koka augļu" doktrīnas praktiskā piemērošana Ukrainā

Lai pārliecinātos par minētās doktrīnas reālu piemērošanu Ukrainā, aplūkojami arī tiesu prakses piemēri, kur indikatīvs ir 2019. gada 7. augusta Augstākās tiesas Kasācijas Krimināllietu tiesas Trešās tiesu palātas tiesnešu kolēģijas tiesnešu lēmums lietā Nr. 607/14707/17. Saskaņā ar lietas apstākļiem kāda persona, būdama jau iepriekš sodīta un rīkodamās ar tiešu nodomu, veikalā, kur bija uzstādītas videonovērošanas kameras, no kastes slepus nozaga citai personai piederošu naudu, tādējādi nodarot pēdējam zaudējumus 1500 grivnu apmērā.¹⁹

Kasācijas instances lēmuma motīvu daļā tiesa, atsaucoties uz kriminālprocesa materiāliem, norādīja, ka informācija par nozieguma izdarīšanu 2017. gada 2. novembrī tika ievadīta Vienotajā pirmstiesas izmeklēšanas reģistrā, taču cietušais 2017. gada 1. novembrī labprātīgi nodeva policijas operatīvajam darbiniekam videodisku ar videonovērošanas kameru ierakstiem, t.i., vēl pirms pirmstiesas izmeklēšanas uzsākšanas. Tādējādi policijas operatīvā darbinieka, kurš saņēma videodisku, rīcība bija pretrunā ar Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa 41. panta pirmās un otrās daļas prasībām, ņemot vērā, ka pēdējam bez izmeklētāja rīkojuma nemaz nebija tiesību veikt procesuālās darbības pēc savas iniciatīvas, t.i., tādā veidā, kas nav paredzēts kriminālprocesuālajos tiesību aktos.²⁰

Vienlaikus lēmumā tiesa norādīja, ka pierādījumu pieļaujamības nosacījumi ietver faktisko datu iegūšanu no atbilstoša procesuālā avota, no atbilstoša subjekta, atbilstošā procesuālā kārtībā un atbilstoši veikt faktisko datu avota reģistrāciju. Tajā pašā laikā pierādījumi tiek atzīti par nelikumīgi iegūtiem, ja to vākšana un nostiprināšana notikusi, pārkāpjot Ukrainas Konstitūcijā garantētās cilvēktiesības un pilsoņu tiesības, kriminālprocesuālajos tiesību aktos noteikto kārtību, kā arī gadījumos, ja to veikusi persona vai iestāde, kas nav pilnvarota to darīt, vai procesuālajās normās neparedzētu darbību rezultātā.²¹

Iepriekš aplūkotais tiesu prakses piemērs apliecina, ka pat tad, ja kriminālprocesā ir pierādījumi, kas tieši norāda uz apsūdzētā vainu, bet kas iegūti, pārkāpjot Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa prasības, tie tiek uzskatīti par nepieņemamiem un nevar tikt izmantoti, lai pierādītu apsūdzētā vainu. Būtiski, ka tāda pati tēze ir minēta Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) nolēmumā lietā "Nečiporuks un Jonkalo pret Ukrainu"²² – pierādījumi, kas iegūti kriminālprocesā, pārkāpjot noteikto procesuālo kārtību, rada netaisnību kopumā neatkarīgi no šādu pierādījumu pierādījuma vērtības un tā, vai to izmantošana bija izšķiroša, lai tiesa apsūdzēto notiesātu.²³ No tā atvasināma šāda atziņa – ja apsūdzības rīcībā ir tikai viens pierādījums, kas tieši norāda uz apsūdzētā vainu, un šāds pierādījums tiek uzskatīts par nepieņemamu, tiesai Ukrainā ir jātaisa personu attaisnojošs spriedums (gadījumā, ja lietas izskatīšana notiek pirmās instances tiesā) vai, ja ir pieņemts notiesājošs spriedums, augstāku instanču tiesām tas ir jāatceļ apžēlošanas kārtībā (kā tas notika iepriekš minētajā tiesu prakses piemērā).

Norādāms, ka Ukrainā nozieguma izmeklēšanas laikā ir svarīgi, lai šai procesā būtu pienācīgi iegūta pietiekama pierādījumu bāze, uz kuras pamata nevienam kriminālprocesa dalībniekam neradīsies šaubas par aizdomās turētā (apsūdzētā) vainu.

Kriminālatbildība par izvarošanu Ukrainā

Līdz 2019. gada 11. janvārim Ukrainas Kriminālkodeksa 152. pantā izvarošana bija definēta kā dzimumakts, pielietojot fizisku vardarbību, draudus vai izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli.²⁴ Šī panta jaunā redakcija tagad formulēta šādi: "Seksuāla rakstura darbību izdarīšana, kas saistīta ar vaginālu, anālu vai orālu iekļūšanu citas personas ķermenī, izmantojot dzimumorgānus vai jebkuru citu priekšmetu, bez cietušā brīvprātīgas piekrišanas (izvarošana)."²⁵

Neraugoties uz Ukrainas Kriminālkodeksa grozījumu progresīvo raksturu, kas skar atbildības noteikšanu par izvarošanu, tajā tomēr joprojām pastāv trūkumi. Jo īpaši iebildumi tiek saistīti ar jēdzienu "piekrišana" dzimumattiecībām, kas pagaidām ir definēts ļoti virspusēji. Saskaņā ar piezīmi pie Ukrainas Kriminālkodeksa 152. panta piekrišana tiek uzskatīta par brīvprātīgu, ja tas ir personas brīvas gribas rezultāts, ņemot vērā notikušā līdzapstākļus (krievu val. сопутствующих обстоятельств).²⁶ Vērtējamā jēdziena "līdzapstākļi", kura definīciju likumdevējs nesniedz, piemērošana var izraisīt tā ļaunprātīgu izmantošanu, regulējot šādu visnotaļ sarežģītu un diskutablu jautājumu. No otras puses, balstoties uz ECT judikatūras izpēti, pamatoti norādīts, ka tiesību paredzamības princips kā tā kvalitatīvais raksturojums ir jāprecizē likumdošanas un juridiskās prakses vienotībā; nepietiekama likumdošanas formulējumu skaidrība/konkretizācija var tikt papildināta ar to interpretāciju, konkretizāciju, ņemot vērā lietas apstākļus.²⁷ Ievērojot iepriekš minēto, tiek uzskatīts, ka tā vietā, lai jēdzienu "līdzapstākļi" un tādējādi arī "brīvprātīgas piekrišanas" definīciju ierobežotu ar noteiktu ietvaru, likumdevējs to ir atstājis tiesas ziņā, vērtējot tos konkrētās lietas apstākļu kontekstā. Ukrainas advokātu biroja "Asters" juriste Tatjana Popovskaja (Татьяна Поповская) raksta autorei intervijā norādīja, ka praksē līdzapstākļi cita starpā ietver pazīmes, kas bija raksturīgas Ukrainas Kriminālkodeksa 152. panta iepriekšējai redakcijai, proti, vardarbības pielietošana, vardarbības draudi, cietušā bezpalīdzības stāvokļa izmantošana.

Atbildot uz jautājumu, vai brīvprātīgai piekrišanai ir jābūt derīgai visa dzimumakta laikā, vai pietiek ar piekrišanu tikai sākumā un vai šādai piekrišanai jābūt "aktīvai", T. Popovskaja norādīja, ka šādai piekrišanai ir jābūt spēkā visu dzimumakta laiku. Jebkurā brīdī, ja otra puse teiktu "nē", viss būtu jāpārtrauc, jo visas turpmākās darbības tiktu kvalificētas kā izvarošana, bet nozieguma sākuma brīdis tādā gadījumā tiktu nedaudz attālināts temporālā ziņā. Kas attiecas uz piekrišanas "aktivitāti", tad tā var izpausties gan ar verbālām (vārdiem), gan neverbālām darbībām (ķermeņa kontakts, attālums starp personām, ķermeņa pozas, sejas mīmika, žesti utt.). Tajā pašā laikā, ja partneris skaidri neatbild uz piedāvājumu, piemēram, sakot "es nezinu" vai "varbūt vēlāk", tad to nevar uzskatīt par piekrišanu, pat ja nav skaidri pateikts "nē". Protams, visi lietas apstākļi tiek izvērtēti katrā konkrētā gadījumā atsevišķi un arī to savstarpējā kopsakarā, ņemot vērā pirmstiesas izmeklēšanā iegūtos pierādījumus.

Tiesību aktu praktiskās piemērošanas problēmas kontekstā ar vainas noteikšanu izvarošanas gadījumā

Krimināltiesību problēma Ukrainā, vērtējot jautājumu par noziegumiem pret seksuālo brīvību un personas seksuālo neaizskaramību, jo īpaši izvarošanas gadījumos, ir izmeklēšanas latentums. Seksuālās vardarbības upuri biežāk nekā citos noziedzīgos nodarījumos cietušie atsauc savus iesniegumus un nenoved lietas līdz tiesai, kam ir daudz iemeslu, tostarp kauns, draudi no izvarotāja, grūtības pierādīt dzimumnoziegumus un likuma regulējuma dažbrīdējā bezjēdzība šajā jautājumā.²⁸ Tajā pašā laikā šī problēma ir raksturīga ne tikai Ukrainai, bet arī Eiropas Savienības valstīm, par ko liecina, piemēram, ECT spriedums lietā "M.S. pret Bulgāriju",²⁹ kurā atspoguļotajos faktiskajos apstākļos cietusī persona pēc vairākkārtējas izvarošanas 11 dienas nevērsās tiesībsargājošajās iestādēs vainīgo personu izteikto draudu, valsts kultūras tradīciju un valstī pastāvošo uzskatu specifikas dēļ, kur, piemēram, meitenes nevainībai piemīt liela nozīme, savukārt arī tās saglabāšanas nasta pilnībā gulstas uz viņu pašu.³⁰

Pēc #MeToo kustības pirmsākumiem viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem bija: "Kāpēc seksuālo noziegumu upuri nekavējoties neziņo tiesībaizsardzības iestādēm par to, kas ar viņiem noticis?" Atbildi uz šo jautājumu var rast, piemēram, straumēšanas pakalpojumā Netflix 2019. gadā piedāvātā miniseriāla "Neticami" (angļu val. Unbelievable) sižetā, kurā meitene, kas ziņojusi par izvarošanu, bija spiesta atstāstīt šo stāstu vairākas reizes, tādējādi izdzīvojot notikušo atkal un atkal. Savukārt policija cietušajai nepalīdzēja, bet gan radīja vēl lielāku psiholoģisku diskomfortu, tajā skaitā liekot apšaubīt savu vārdu patiesumu, beigu beigās pamudinot cietušo atsaukt savu stāstu.³¹

Statistika liecina, ka vardarbībā cietušie ne vienmēr ziņo policijai par notikušo. Piemēram, saskaņā ar Apvienotās Karalistes Iekšlietu ministrijas datiem tikai 46 % gadījumu cietušie par notikušo izvarošanu policijai ziņoja tajā pašā dienā.³² Lai arī par mītu tiek uzskatīts viedoklis, ka nekavējoša ziņošana negarantē cietušajam ātrāku lietas atklāšanu un vainīgā notiesāšanu, tomēr tieši tamlīdzīga rīcība var sekmēt vismaz daļēju taisnīguma restaurāciju. Proti, jo ātrāk personas, kas piedzīvojušas seksuālu vardarbību, par notikušo ziņojušas attiecīgajām iestādēm, jo ātrāk arī tiek veiktas nepieciešamās medicīniskās apskates, tāpat reālāka būs dažādu veidu traumu (sasitumu, griezumu u.c.) reģistrēšana, kas cita starpā palīdzēs pierādīt, jo īpaši spēka pielietošanu.³³ Tas ir it īpaši svarīgi tālab, ka, pat ja sievietes ķermeni un dzimumorgānus izmeklē uzreiz pēc izvarošanas, mazāk nekā 50 % gadījumu ir iespējams identificēt jelkādus ievainojumus.³⁴

Parasti tiesu ekspertīzes veikšana un tās rezultātu iegūšana var būt svarīga, lai pierādītu aizdomās turētā/apsūdzētā vainu, taču ir skaidrs, ka apsūdzības izvirzīšana, pamatojoties tikai uz faktiski vienu pierādījumu lietā, ir ceļš uz procesuālu fiasko. Ir atrodami mēģinājumi pierādījumus, kas var tikt iegūti, izmeklējot noziegumus pret personas seksuālo brīvību un neaizskaramību, iedalīt vairākās kategorijās:

1) fotogrāfijas: cietušā ievainojumi, kas reģistrēti ar tā piekrišanu; aizdomās turētā ievainojumi, kas iegūti uzbrukuma laikā vai ko cietušais nodarījis pašaizsardzības nolūkos; nozieguma vieta (salauzti vai iznīcināti priekšmeti, asins plankumi);

2) tiesu ekspertīzes dati: pilnīga cietušās personas un aizdomās turētā apskate; nozieguma vietas ekspertīze (pirkstu nospiedumi, ķermeņa šķidrumi, pēdas); toksikoloģija (alkohola līmeņa noteikšana);

3) dokumenti: aizdomās turētā attieksme, cietušā un aizdomās turamā uzvedība; saplēsts apģērbs vai izsmērēts grims; nekārtība mājoklī; cietušā ievainojumi (to lokalizācija atspoguļota shematiski);

4) citi pierādījumi: mobilā tālruņa zvani; jebkuri iepriekšējie notikumi, uz kuriem var atsaukties (slikta reputācija vai citu partneru uzvedība); neatliekamās palīdzības izsaukumu reģistrs; mobilā tālruņa kustības kartēšana; balss ziņojumu ieraksti; vēstules vai e-pasta sarakste; uzvedības/noskaņojuma izmaiņas; sociālie plašsaziņas līdzekļi; videonovērošanas kameru dati; tiesas lietu dati (īpaši saistībā ar vardarbību ģimenē).³⁵

Līdztekus cietušo un aizdomās turēto (ja persona ir identificēta) nopratināšanai pierādījumus var iegūt, iztaujājot kaimiņus, aculieciniekus (ģimenes locekļus), kolēģus, skolas draugus utt. Tajā pašā laikā nereti tiek iegūti tikai tādi pierādījumi, kas netieši norāda uz aizdomās turētā/apsūdzētā vainu. Šādā gadījumā, lai pieņemtu likumīgu lēmumu, ir obligāti jāievēro Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa 94. pants, saskaņā ar kuru tiek prasīts, lai visi kriminālprocesa subjekti izvērtētu pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, pamatojoties uz vispusīgu, pilnīgu un objektīvu visu savākto pierādījumu pārbaudi no to pieļaujamības, ticamības, piederības un pietiekamības viedokļa.³⁶ Ukrainas Konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka šāds novērtējums ir obligāts, jo nevainīguma prezumpcijas elements ir in dubio pro reo princips, kas paredz, ka, vērtējot pierādījumus, visas šaubas par apsūdzētā vainu tiek interpretētas par labu viņa nevainīgumam.³⁷

Izvarošanas lietas ir problemātiskas tiesvedības stadijā, kurās vienīgie pierādījumi ir cietušās liecība, apgalvojot, ka konkrētā persona ir izdarījusi noziegumu, savukārt apsūdzētā persona vienlaikus pašsaprotami noliedz savu vainu. Šeit jāatzīmē, ka par "ideāliem" var nosaukt tos gadījumus, kad šādās lietās nekavējoties tiek identificēts arī aizdomās turētais, turklāt pirmstiesas izmeklēšanas laikā savāktie pierādījumi skaidri norāda, ka konkrētā persona patiešām ir vainīga. Tomēr situācijā "vārds pret vārdu", kad viena puse apgalvo, ka ir tikusi izvarota, bet otra to noliedz, un lietā savāktie pierādījumi tikai netieši norāda uz personas iespējamo vainu, apsūdzībai ir jāpieliek visas pūles, lai iegūtu pēc iespējas vairāk citu pierādījumu.

Problēma pierādīt noziedzīga nodarījuma esamību ir arī tad, ja dzimumakts ir sācies ar abu personu brīvu piekrišanu, bet tā gaitā viena no pusēm ir atteikusies to turpināt. Šādā gadījumā apsūdzībai ir jāpierāda, ka patiešām ir notikusi personas gribas pāreja no "jā" uz "nē". T. Popovskaja tāpat vērsa uzmanību uz to, ka šādas "pārejas" reālu pastāvēšanu ir ārkārtīgi grūti pierādīt, turklāt to var izdarīt, tikai atsaucoties uz cietušās puses liecībām, tomēr ir obligāti noskaidrojami lietas apstākļu kopsakarā, piemēram, ja cietušais ir izrādījis pretestību, kā rezultātā uz apsūdzētā ķermeņa ir palikušas noteiktas pēdas (zilumi, skrambas utt.), vai eksistē notikuma audio vai video ieraksti vai citi papildu pierādījumi.

Līdz ar to ar vienkāršu izteikumu "nē" vajadzētu pietikt, lai apzinīgi cilvēki pārtrauktu savas darbības pat gadījumos, ja nav konstatējama personas pretošanās. Iepriekš minētajā ECT spriedumā lietā "M.S. pret Bulgāriju" tiesa, atsaucoties uz iesniedzējas iesniegto eksperta atzinumu, norādīja, ka ir zināmas divas izvarošanas upuru reakcijas formas uz uzbrukumu: vardarbīga fiziska pretošanās un tā sauktās "iesaldētās bailes" (sauktas arī par traumatisko psiholoģisko infantilisma sindromu). Pēdējā forma rodas tad, kad jebkurš uzvedības modelis, kas balstīts uz cietušā pieredzi, draudošas izvarošanas gadījumā vērtējams kā neadekvāts. Tāpēc cietusī persona, izjūtot šausmas, bieži izrāda pasīvu pakļaušanās reakciju, kas ir raksturīga bērnības uzvedības modelim, vai arī cenšas psiholoģiski norobežoties no pārdzīvojuma, it kā tas nebūtu noticis ar viņu.³⁸ Tādējādi vērā ņemams ir fakts, ka, pat ja cietusī persona nepretojas, tas nebūt nenozīmē, ka pēc "nē" izteikšanas viņa ir gatava turpināt dzimumaktu.

Ņemot vērā, ka tiesu prakse Ukrainā attiecībā uz izvarošanas lietu izskatīšanu saskaņā ar Ukrainas Kriminālkodeksa 152. panta jauno redakciju vēl nav pilnībā formulējusies un tāpēc nav sagaidāms, ka tuvākajā laikā Augstākā tiesa to vispārinās, izvarošanas lietās ir svarīgi izslēgt faktisko kļūdu, t.i., situāciju, kad persona nevarēja izvairīties no kļūdas rūpīgā un apzinīgā attieksmē pret nodarījuma faktisko apstākļu novērtējumu, un tieši tāpēc minētā kļūda tai arī nevar tikt inkriminēta (proti, kas izslēdz darbības noziedzīgumu).³⁹ Turklāt faktiskās kļūdas pastāvēšana nevar tikt ignorēta, ņemot vērā, ka cilvēku komunikācija ir ļoti sarežģīta un unikāla parādība, turklāt pat populārais kampaņu pret seksuālo vardarbību sauklis "NĒ nozīmē NĒ" nedrīkstētu automātiski noraidīt cilvēcisku kļūdu un faktoloģisku kļūdu esību un to atzīšanu situācijas apstākļu novērtēšanā pēc būtības.⁴⁰

Ir konstatējami gadījumi, kad, pamatojoties uz pirmstiesas izmeklēšanas rezultātiem, apkopotajiem pierādījumiem un cietušā/apsūdzētā liecībām, tiesa nolemj notiesāt personu, kas faktiski nav vainīga. T. Popovskaja minēja līdzīgu situāciju, kas notikusi viņas praksē, kad persona jau bija notiesāta un izcieta sodu par izvarošanu, taču cietusī vērsās tiesībsargājošajās iestādēs ar paziņojumu, ka iepriekš sniegusi nepatiesus paskaidrojumus (faktiski melīgi apgalvojusi notikušā apstākļus), jo dzimum­akts starp viņu un notiesāto tomēr bijis labprātīgs, bet viņa savu partneri nosūdzējusi, jo baidījusies no saviem vecākiem.

Šajā kontekstā jāuzsver, ka pārliecība par apgalvojuma "sievietes nevar melot par izvarošanu" patiesumu ir kļūdaina, tādēļ katra sūdzība tiesībaizsardzības iestādēm ir jāizskata un jāizmeklē neatkarīgi no jebkādas sabiedrības paradigmas, jo praksē ir zināmi vairāki gadījumi, kad sievietes dažādu iemeslu dēļ ir melojušas par saviem partneriem un it kā pārciesto seksuālo vardarbību. Piemēram, 2021. gada aprīlī tiesa atzina sievieti, kura bija melojusi par izvarošanu, par vainīgu nepatiesu liecību sniegšanā un tiesas maldināšanā, piespriežot viņai trīs gadu cietumsodu, bet atbrīvojot viņu no soda izciešanas ar vienu gadu ilgu pārbaudes laiku. Sieviete apgalvoja, ka melojusi, būdama iereibusi un baidoties no policistiem, kuri viņai draudējuši ar apcietinājumu, ja viņa atteiksies no saviem apgalvojumiem.⁴¹

Jebkurā gadījumā lēmums par personas vainu tiek pieņemts vienīgi saskaņā ar tiesas iekšējo pārliecību, neatkarīgi no notikumiem un apstākļiem, pamatojoties uz savāktajiem pierādījumiem, un šādam lēmumam obligāti ir jāatbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā noteiktajai tiesas taisnīguma prasībai.

Secinājumi

1. Ukrainas tiesību aktos pastāvīgi tiek uzlabota vispāratzītu starptautisko tiesību normu īstenošana. Šajā gadījumā tiesību jomā svarīga ir "saindēta koka augļu" doktrīna, kas ne tikai ir nostiprināta Ukrainas Kriminālprocesa kodeksā, bet arī plaši tiek piemērota tiesās, lemjot par savākto pierādījumu pieņemamību. Tāpēc, lai pierādītu vainu, apsūdzībai ir ne tikai jāsavāc pierādījumi, bet arī jānodrošina to atbilstība procesuālo tiesību prasībām, proti, lai iegūtie pierādījumi būtu atbilstoši, pieļaujami, ticami un pietiekami, un tādējādi tos varētu izmantot tiesas procesā.

2. 2019. gada 11. janvārī Ukrainas Kriminālkodeksā veikto grozījumu rezultātā attiecībā uz atbildības noteikšanu par izvarošanu, lai pierādītu nozieguma esamību, svarīga kļuva abu partneru brīvprātīga piekrišana (ņemot vērā kopējos apstākļus) dzimumattiecībām, piekrišanas esības fakts attiecīgo darbību veikšanas laikā (no sākuma līdz beigām), kā arī kritērijs par piekrišanas aktīvu paušanu, kas ir līdzīga izmaiņām dažu Eiropas Savienības valstu (Zviedrijas, Vācijas Federatīvās Republikas) tiesību aktos, kā arī Eiropas Savienības Tiesas vispārpieņemtajai praksei.

3. Šādos apstākļos izšķiroša nozīme ir arī brīvprātīgas piekrišanas izzušanas brīdim, apstākļiem no viena partnera puses un pārejai no "jā" uz "nē", kā arī faktiskās kļūdas reālas neesamības pierādīšanai apsūdzētā rīcībā, kas praksē izrādās grūts uzdevums gan apsūdzībai, gan aizstāvībai.

4. Izvarošanas lietas, kurās vienīgais tiešais apsūdzētā vainas pierādījums ir cietušā vārds, ir un joprojām turpina būt nozīmīga tiesu sistēmas problēma. Šādā gadījumā prokuratūrai ir jāpieliek visa nepieciešamā kriminālistiskā rūpība, lai atrastu un novērtētu visus iespējamos pierādījumus un izmeklētu visus faktus, kas apstiprina/apstrīd nozieguma esamību.

No krievu valodas tulkoja un literāri rediģēja
Bc. iur. Dana Gorina un Bc. iur. Linda Lielbriede

Autore, glābjoties no kara Ukrainā, radusi patvērumu Latvijā un šobrīd ir juriste ZAB "Rusanovs & Partneri"