Kriminālprocesa likums¹ (turpmāk – KPL) paredz īpašu procesa veidu – process par noziedzīgi iegūtu mantu, kurā netiek lemts par personas vainīgumu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet tiek lemts par personai piederošās mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgo nodarījumu un par tālāko rīcību ar šo mantu, tostarp konfiskāciju vai atdošanu noziedzīgā nodarījumā cietušajam.

Satversmes tiesa ir atzinusi: "Tā, kā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par Kriminālprocesa likuma 628. pantā minēto ar mantu saistīto personu īpašuma tiesībām, šādā procesā pēc būtības tiek izlemti jautājumi, kas skar personu civilās tiesības un pienākumus [Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības] Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē. Tādējādi Konvencijas 6. panta pirmās daļas garantijas kopsakarā ar Satversmes 92. panta pirmā teikuma garantijām uz šo procesu ir attiecināmas pilnā mērā."² Jāatgādina, ka Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmais teikums noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā."³

Līdz ar to nav šaubu par to, ka personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ko garantē Satversme, ir attiecināmas arī uz īpašo pirmstiesas procesa stadijā paredzēto procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.

Satversmes tiesa savā praksē ir paudusi arī to, ka "taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus savstarpēji saistītus elementus, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, kā arī tiesības uz pārsūdzību.