6. Decembris 2022 /NR. 49 (1263)
Skaidrojumi. Viedokļi
Pierādīšanas standarta nošķiršanas jautājumi – "ārpus saprātīgām šaubām" un "iespējamības pārsvars"
Dr. iur.
Juris Stukāns
Latvijas Republikas ģenerālprokurors 

Visbūtiskākais jautājums, analizējot krimināltiesības un tieši kriminālatbildības institūtu, ir – kāds ir pamats personas saukšanai pie kriminālatbildības, tas ir, pamats atzīt, ka persona ir vainojama izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā? Krimināllikuma 1. panta pirmā daļa nosaka, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Tātad ir jābūt kritērijam, kas sniedz atbildi uz to, vai persona ir vainīga un līdz ar to tai ir jāatbild par izdarīto un jāizcieš sods. Atbildi uz šo jautājumu sniedz Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 19. panta trešā daļa, kurā ir noteikts tā sauktais pierādīšanas standarts jeb šis kritērijs.

Pierādīšanas standarts ir jēdziens, kas tiek izmantots, lai raksturotu līmeni, kādā kādam faktam jābūt pamatotam ar pierādījumiem, lai to atzītu par pierādītu kriminālprocesā (t.s. fakta pierādītības līmenis).1

Termins "pierādīšanas standarts" (standart of proof) attiecas uz to līmeni vai pakāpi, kādā jātiek īstenotai pierādīšanas nastai. Tas ir pārliecības vai iespējamības līmenis, ko pierādījumiem jārada fakta izlēmēju prātā; tas ir standarts, kādā fakta izlēmējam ar pierādījumu starpniecību jātiek pārliecinātam no tās strīdus puses, uz kuru gulstas pierādīšanas nasta.2

Minimālās prasības, kuras likumdevējam jāievēro, nosakot kriminālprocesuālo regulējumu attiecībā uz pierādīšanas standartu, ir ietvertas nevainīguma prezumpcijā. Tomēr nevainīguma prezumpcijas kā universāla principa saturs dažādās tiesību sistēmās var atšķirties. Piemēram, ne visur nepieciešams pierādīt personas vainu "ārpus saprātīgām šaubām".3 Vispārīgi nevainīguma prezumpcija vien norāda uz aizliegumu notiesāt personu uz aizdomu pamata. Šis princips ir akceptēts un piemērojams visur.4

KPL 19. panta trešā daļa nosaka, ka visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Tātad, lai personu atzītu par vainīgu un sodītu, ir nepieciešams ārpus saprātīgām šaubām (šeit būtiski uzsvērt – šaubām par vainu) pierādīt, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

KPL 124. panta piektajā daļā ietvertais regulējums saprātīgo šaubu standarta piemērošanu paskaidro, attiecinot to uz pierādīšanas priekšmetu, tas ir, uz visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopumu un ar tiem saistītiem faktiem un palīgfaktiem.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties