Jāatminas, ka jau 18.–19. gadsimta mijā kriminālprocesa teorētiķi bija formulējuši: iztiesāšanā jānodrošina sabiedrības klātbūtne, lai garantētu, ka "krimināltiesa [netop par] neapzinīgu un briesmīgu mašīnu".¹ Dažādās jurisdikcijās minētais uzskats praksē izpaudās atšķirīgi, bet arī Latvijā tas bija sastopams. Piemēram, gan kriminālprocesā padomju laikā, gan tiesu sistēmā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tas izpaudās kā tiesas piesēdētāju institūts, kas nodrošināja vismaz netiešu sabiedrības iesaisti. Tomēr ar 2009. gada 16. jūnija likumu minētais institūts tika likvidēts.² Turklāt – ne tikai saistībā ar diskusiju centrā tolaik esošo jautājumu par šāda institūta formālo iedabu un nespēju nodrošināt elementāru likumību,³ bet arī (un galvenokārt) ar taupības pasākumiem pasaules ekonomiskās dižķibeles laikā.

Arī autora praktiskie novērojumi gan padomju kriminālprocesā, gan arī pēc neatkarības atjaunošanas postpadomju kriminālprocesā līdz minētajam likumam neviesa sevišķu pārliecību, ka tamlīdzīgam "tautas" elementam piemistu jelkāda praktiska nozīme lietas izspriešanā pēc būtības. Tas drīzāk līdzinājās dekoratīvam elementam "demokrātiskas" valsts iekārtas ārējo apliecinājumu buķetē. Praksē gan šī institūta realizācija robežojās ar vāji slēptas vienaldzības un acīmredzamas pasivitātes izpaudumiem. Piesēdētāji izpelnījās pat neglaimojošo argo⁴ palamu "kivalo" (no krievu val. кивать ‘piekrītoši māt ar galvu’), jo viņi vai nu piekrītoši māja ar galvu ikvienam tiesneša apgalvojumam, vai dažkārt kādā ne sevišķi interesentā procesa momentā pat nejauši iemiga... Tomēr, autora ieskatā, izsakoties vienkāršoti, ar šiem grozījumiem "zem paklāja tika paslaucīts" jau krietni vien iepriekš atzītais uzskats, ka bez sabiedrības kontroles varētu pastāvēt risks, ka tiesa kļūtu par aukstu Leviatāna mašīnu.

Tādējādi, neraugoties uz to, vai zvērināto tiesu institūts Latvijā jelkad tiktu iedzīvināts, aktuāls arvien vēl paliek jautājums par to, kā īstenojama sabiedrības klātesamība jebkurā no tās formām Latvijas kriminālprocesā. Tam ir jābūt likumdevēja izšķiršanās jautājumam, tālab autors atturēsies no jebkādiem universālas receptūras izstrādes mēģinājumiem, bet tā vietā piedāvās ieskatu teju pirms simts gadiem izteiktajos apsvērumos par tamlīdzīga rakstura problemātiku starpkaru Latvijā.

Likumprojektu piedāvājumi zvērināto tiesas modeļa ieviešanai

Atbilstoši Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma (Уставъ уголовнаго судопроизводства;⁵ latv. val. – Krimināltiesāšanas kārtības ustavs;⁶ turpmāk – 1864. gada Kriminālprocesa nolikums) procesuālajai konstrukcijai zvērināto tiesas kompetencē bija ietilpināmas lietas, kurās bija veikta tiesas iepriekšējā izmeklēšana un kuras rezultāti, tos ietverot argumentētā apsūdzības rakstā, iepriekš tika novērtēti Tiesu palātā, vienlaicīgi lemjot par apsūdzētā nodošanu vai nenodošanu tiesai. Pēc tam zvērinātajiem pilnīgi no jauna tieši un mutvārdos bija jāpārbauda pierādījumi. Šai konstrukcijai bija nepārvērtējama nozīme: normatīvi tika atzīta tiesas iepriekšējās izmeklēšanas organizācijas forma un tās rezultātu pārbaudes nepieciešamība galvenajā tiesas sēdē jeb iztiesāšanas posmā. Atsakoties no zvērināto tiesas modeļa, tamlīdzīga pierādījumu novērtēšana bija jāveic profesionāliem tiesnešiem bez sabiedrības iesaistes.⁷

1918. gada 6. decembrī Latvijas Tautas padome līdztekus lēmumam par 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma turpmāku piemērošanu Latvijā⁸ izskatīja likumprojektu, ar ko bija paredzēts arī īpatnējs regulējums zvērināto tiesai.⁹ Tādējādi 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma teorētiskajai un normatīvajai konstrukcijai Latvijas kriminālprocesuālā noregulējuma apstākļos piemita īpaša nozīme ne tikai tiesas iepriekšējās izmeklēšanas organizācijas un izpratnes jautājumos, bet arī zvērināto tiesas modeļa ieviešanas apsvērumu izvērtējumā.

Tieslietu ministrija tobrīd plānoja ar laiku zvērināto tiesu ieviest pilnībā, taču "Pagaidu nolikuma par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību" 5. panta otrajā teikumā tika noteikts: "Krimināllietās, kuras pēc likuma padotas zvērināto tiesai, apgabala tiesa izspriež piedaloties zvērinātiem piesēdētājiem no attiecīgā apgabala tiesas rajona pārvaldības iestāžu locekļu vidus. Piesēdētājam jābūt ne jaunākam par 25 gadiem."¹⁰

Ievērojot minēto uzdevumu, 1919. gada 7. oktobrī tieslietu ministrs Edvīns Magnuss (Edwin Magnus, 1888–1974) iesniedza Latvijas Tautas padomei likumprojektu par zvērināto tiesu ievešanu Latvijā un noteikumu projektu par zvērināto piesēdētāju ievēlēšanu.¹¹

Politiski tiesiskā vēsturiskā fona izpratnes labad jānorāda, ka Satversmes sapulce 1922. gadā bez jelkādām debatēm (!) pieņēma Satversmes 85. pantu, kurš noteic, ka Latvijā uz sevišķa likuma pamata pastāv zvērināto tiesas. Neraugoties uz nepārprotamu likumdevēja norādījumu, ka zvērināto tiesas Latvijā ir jāveido, Tieslietu ministrijas sagatavotais likumprojekts par zvērināto tiesām tomēr neguva atbalstu, kā arī netika plašāk iztirzāts tālaika juridiskajā periodikā.¹² Tādējādi, lai gan jau 1922. gadā Latvijas likumdevējs bija atzinis, ka zvērināto tiesām ir jābūt arī Latvijas kriminālprocesā, vienlaikus netika noteikts termiņš, līdz kuram reforma būtu īstenojama.

Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas pārstāvis Fricis Menders (1885–1971) pēc Tieslietu ministrijas aicinājuma 1925. gadā bija izstrādājis vēl divus likumprojektus par zvērināto tiesu ieviešanu un to sekmīgu darbību Latvijā. Taču Saeima vēl pēc četriem gadiem nolēma, ka tuvāko divu mēnešu laikā, tas ir, līdz 1930.