Pagājušonedēļ publiskajā telpā prokuroru vārds izskanēja vairāku notikumu kontekstā. Viens no tiem bija saistīts ar tiesvedību slepkavības lietā, kur tiesas sēdē tika pieteikts noraidījums prokuroram par viņa sacīto intervijā žurnālam "Klubs". Noraidījuma pieteicēji uzskatīja, ka prokurors esot bijis neobjektīvs un pārkāpis nevainīguma prezumpciju attiecībā uz apsūdzētajiem. Tiesa šo noraidījumu nepieņēma, bet jau nākamajā dienā tas izpelnījās "Sabiedrības par atklātību – Delna" uzmanību, kas par to publicēja savu komentāru saistībā ar prokuroru ētikas jautājumiem.¹ "Delna" ekspertu lomā bija iesaistīta jaunā Prokuroru ētikas kodeksa izstrādē, un tā saturs tai ir zināms līdz pat detaļām.

"Delnas" viedoklis un tā virsraksts "Prokuroru ētikas kodekss darbībā" pamudināja uz pārdomām, kā tad šis kodekss kopš tā apstiprināšanas 2021. gada nogalē ir iedzīvojies praksē. Tam ir būtiska nozīme, jo atbilstoši Prokuratūras likumam ētikas kodeksa normu ievērošana ir viens no prokurora darbības pamatprincipiem. Ja Prokuratūras likumu un ētikas kodeksu tīmeklī ātri var atrast, tad informācija par tā praktisko pielietojumu īsti nav iegūstama. No paša ētikas kodeksa izriet, ka lietas par tā pārkāpumiem izskata Prokuroru atestācijas komisija, kas turklāt pēc savas iniciatīvas vai pēc prokurora lūguma skaidro un analizē kodeksa normas, kā arī konsultē prokurorus par ētikas jautājumiem. Attiecīgi prezumējams, ka jautājumi saistībā ar ētikas kodeksa piemērošanas organizatorisko kārtību un komisijas darba rezultātu pieejamību varētu būt iekļauti Prokuroru atestācijas komisijas nolikumā – jo likums to tieši neregulē, bet citu atbilstošu normatīvo aktu prokuratūras mājaslapa neuzrāda. Interesējoties par to iestādē, tika saņemta atbilde, ka Prokuroru atestācijas komisija ir pašpārvaldes institūcija un tās nolikums publiski nav pieejams. Ar spēkā esošo nolikumu iepazīšanās kārtība ir tāda pati kā ar ierobežoti pieejamu informāciju, ievērojot Informācijas atklātības likuma prasības. Šobrīd tiek gatavots jauns nolikums, un to gan esot plānots publiskot. Tāpat atbildē tika paskaidrots, ka Prokuroru atestācijas komisijas lēmumi lietās par ētikas kodeksa pārkāpumiem netiek publiskoti, bet skaidrojumu par ētikas normu piemērošanu praksē adresāti ir tikai prokurori, tādēļ viņiem šie materiāli ir pieejami.

Kopsavelkot faktiski tas nozīmē, ka sabiedrībai tēma par prokuroru ētiku ir gandrīz slēgta, jo, atskaitot pašu kodeksu, nekāda cita informācija šobrīd publiski jeb brīvi nav pieejama. Arī Prokuroru atestācijas komisijas 2022. gada darbības pārskatā šim jautājumam nav veltīts vairāk par pāris rindām, vien statistiski pieminot, ka ir izskatīts viens ētikas kodeksa iespējamais pārkāpums un sniegts viens ētikas normu skaidrojums. Lasītājs netiek plašāk informēts ne par sniegtā skaidrojuma būtību, ne pārkāpuma izskatīšanas rezultātu. Te var tikai minēt – vai prokuratūrai tas nešķiet svarīgi, vai arī tās ieskatā prokuroru ētika ir tikai pašu darīšana. Taču tam nevar piekrist, jo īpaši ne tādā mērā, ka vispār nav pieejama informācija, kurš un kā var rosināt šādu pārkāpumu izvērtēšanu, kā tas notiek u.tml. No vienas puses, ētikas kodekss paredz, ka prokurori jebkurā situācijā respektē un ievēro tajā noteiktos principus, lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos prokuratūrai kā tiesu varai piederīgai institūcijai, bet, no otras puses, sabiedrība no tā visa tiek turēta atstatus, un tas pilnīgi noteikti nevairo uzticēšanos. Jo tieši atklātība un informācijas pieejamība sabiedrībai ļauj pārliecināties, ka šie procesi notiek un tiek izvērtēti pēc būtības, argumentēti, nevis formāli. Ētikas kodeksi satur vērtības un principus, kas parasti tieši praksē ir piepildāmi ar saturu. Tikai izprotot šo normu patieso jēgu un būtību, sabiedrība spēj veidot pamatotu viedokli, vai prokurors rīkojas profesionāli ētiski un vai viņam var uzticēties. Nav racionālu argumentu, kādēļ kopējās izpratnes veicināšanai pat ētikas normu skaidrojumi nevar būt pieejami plašākai sabiedrībai. Piemēram, varētu būt daudz versiju, ko katrs saprot ar šādu normu: "Prokurors apzinās, ka prokurora panākumi vai kļūdas tiks vērtēti kā Latvijas valsts ieguvumi vai zaudējumi." Diezin vai prokuratūra patiesi sagaida, ka katru tās kļūdu sabiedrība ik reizi sauks par visas valsts zaudējumu, tādēļ tās publisks skaidrojums par šo būtu pat ļoti lietderīgs.

Profesionālā ētika nav vienvirziena ceļš. Un šajā ziņā uzteicams piemērs ir Tiesnešu ētikas komisija, kuras dokumenti ir publiski pieejami un vienmēr sniedz šo izvērsto skaidrojumu, ļaujot ikvienam veidot izpratni un veicinot spēju patstāvīgi novērtēt tiesnešu rīcības un attieksmes atbilstību ētikas normām. Profesionālā ētika nešaubīgi saista tās adresātu, taču ir jāpatur prātā mērķis, kādēļ šie jautājumi vispār ir svarīgi.