Valstij ir pienākums radīt tiesības aizsargājošu mehānismu un institūciju, lai aizsargātu indivīdam garantēto cilvēktiesību kopumu (tiesības uz dzīvību, brīvību, personas neaizskaramību, veselību, dzimumneaizskaramību, privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību). Sabiedrībai ir jābūt drošības sajūtai par to, ka kompetentās iestādes nekavējoties īstenos tiesību aizskāruma novēršanu un indivīda aizsardzību, īpaši gadījumos, kad vardarbības aculiecinieks ir bērns. Papildus tam ir nepieciešams radīt preventīvu tiesu praksi un sankciju kopumu, lai veidotu tiesisko apziņu un būtiski mazinātu vardarbības gadījumus. Pēc autora domām, vardarbības līmenis un tās risināšanas mehānismi ir indikators sabiedrības attieksmei pret likumdevēja lēmumiem. Tas nozīmē, ka, jo vairāk vardarbības gadījumu, jo neefektīvāks noregulējums un tādējādi nenopietnāka sabiedrības attieksme pret tiesību aizskārumu un tā sekām.

Autors vēlas norādīt, ka Norvēģijas tiesību saime atšķiras no Latvijas tiesību saimes. Norvēģijā vairāk prevalē anglosakšu tiesību saimes iezīmes, t.i., precedenta tiesības (common law). Tajā pašā laikā pagaidu aizsardzības pret vardarbību institūtam ir kopīgas iezīmes un mērķi, kas tādējādi ļauj tos salīdzināt.