Ir vairāki jautājumi, uz kuriem jāatrod atbilde, piemērojot atbildību par konkurences tiesību pārkāpumu. Viens no tiem ir – kas ir tiesību subjekts, kam būs piemērojama atbildība. Ja komerctiesībās pastāv atbildības norobežošanas princips, kas faktiski nosaka, ka atbildība par savām saistībām ir jāuzņemas pašai sabiedrībai, tad konkurences tiesībās atbildība tiek paplašināta, nenošķirot atsevišķus tiesību subjektus, bet piemērojot atbildību saimnieciskajai vienībai. Autors paskaidro, ka saimnieciskā vienība var ietvert vairākas fiziskas vai juridiskas personas, kuras kopā dēvē par "vienu saimniecisko vienību".¹ Šajā rakstā autors aplūkos, kā konstatējama viena saimnieciskā vienība jeb tirgus dalībnieks, kādos gadījumos mātes un meitas sabiedrības uzskata par vienu saimniecisko vienību un kādos gadījumos meitas sabiedrība būs atbildīga par mātes sabiedrības pārkāpumu.

Viena saimnieciskā vienība jeb viens tirgus dalībnieks

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) konkurences tiesību adresāts – uzņēmums – ne vienmēr ir identisks fiziskai vai juridiskai personai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem.² Tas ir "drīzāk saimniecisks, nevis formāli juridisks jēdziens", un to var veidot vairākas juridiskās personas.³ Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) uzskata, ka uzņēmuma jēdziens ir jāsaprot kā apzīmējums saimnieciskai vienībai, kas "sastāv no vienotas personisku, materiālu un nemateriālu elementu organizācijas, kura ilgtermiņā īsteno konkrētu ekonomisku mērķi un var veicināt pārkāpuma izdarīšanu".⁴ Līdz ar to ES konkurences tiesību izpratnē atsevišķu juridisku vienību vienota rīcība ir svarīgāka par šo vienību formālu juridisku nošķiršanu, ko nosaka vienas saimnieciskās vienības doktrīna.⁵

Saimnieciskās vienības jēdziens nodrošina, ka ES konkurences tiesības balstās uz koncepciju, kuras ietvaros "katram saimnieciskās darbības subjektam ir patstāvīgi jānosaka politika, ko tas plāno īstenot kopējā tirgū, tostarp to personu un uzņēmumu izvēle, kuriem tas piedāvā vai pārdod".⁶ No iepriekš minētās koncepcijas izriet, ka, ja uzņēmums pats nenosaka savu rīcību tirgū, bet visos būtiskajos aspektos izpilda cita uzņēmuma dotos norādījumus, tie veido vienu saimniecisko vienību, tātad veido vienu uzņēmumu Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. un 102. panta izpratnē.⁷ Citiem vārdiem sakot, ja kāds uzņēmums kontrolē cita uzņēmuma rīcību, tie veido vienu saimniecisko vienību.⁸ No minētā izriet, ka uzņēmums var būt gan vienkārši fiziska persona,⁹ gan juridiska persona, gan divi vai vairāki uzņēmumi uzņēmumu grupā (piemēram, principāls – aģents),¹⁰ gan mātes sabiedrība – meitas sabiedrība,¹¹ gan personu grupa (ko veido fiziskas un juridiskas personas),¹² gan persona, kurai ir līgumiska (piemēram, pārstāvniecība), strukturāla vai ekonomiska saikne ar citu atsevišķu personu.