A. Eiropas Savienība kā demokrātisku konstitucionālu valstu savienība

[1] Eiropas Savienība ir pasaulē unikāla valstu savienība. Tā sastāv no suverēnām dalībvalstīm, kuras daļu no savas valstiskās kompetences ar līgumu ir deleģējušas Eiropas Savienībai kopējai pārvaldībai. Pārējās kompetences paliek dalībvalstīm. Eiropas Savienība veido savu, no dalībvalstīm autonomu tiesību sistēmu, kas darbojas tieši vai arī ar nacionālo tiesību starpniecību.

Tātad Eiropas Savienības dalībvalstīs darbojas divas tiesību sistēmas – nacionālā tiesību sistēma un Eiropas Savienības tiesību sistēma. Lai šīs divas tiesību sistēmas darbotos saskanīgi, tām jābūt savstarpēji savietojamām (kompatiblām).

[2] Tas attiecas arī uz dalībvalsts valsts iekārtu.

Eiropas Savienības iekārtu, kas noteikta Eiropas Savienības līgumā (turpmāk – LES), kā arī Līgumā par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD), un šiem līgumiem pielīdzināto Eiropas Pamattiesību hartu var apzīmēt arī par tās konstitucionālo iekārtu. Savukārt katrai no 27 dalībvalstīm ir sava valsts iekārta.

Tā kā Eiropas Savienības tiesības un darbība "pārklāj" visas Eiropas Savienības dalībvalstis, tad, lai visa sistēma kopumā darbotos nevainojami, ir nepieciešama savietojamība starp Eiropas Savienības konstitucionālo iekārtu un katras dalībvalsts valsts iekārtu. Tas nozīmē zināmu dalībvalstu valsts iekārtu homogenitāti,¹ kas nodrošina to savietojamību gan ar Eiropas Savienības konstitucionālo iekārtu, gan vienlaikus arī savstarpēji ar citām dalībvalstīm.

[3] Eiropas Savienības kopējais – tātad gan pašas Eiropas Savienības, gan tās dalībvalstu – konstitucionālais, resp., valsts iekārtas, modelis ir noteikts principos, kas ietverti LES preambulā un tālākās normās. Šie principi un normas tātad nosaka ietvaru, kuram jāatbilst tādas valsts iekārtai, kas vēlas būt vai jau ir Eiropas Savienības dalībvalsts.

Lielos vilcienos, Eiropas Savienības dalībvalstu valsts iekārtām reāli (t.i., ne tikai formālajās tiesību normās) jāatbilst trim pamatprincipiem: (1) demokrātijas principam, (2) tiesiskuma principam, (3) pamattiesību ievērošanas principam.

[4] Demokrātijas princips nozīmē, ka valsts vara ir ar demokrātiskās leģitimitātes ķēdes starpniecību piesaistīta tautas gribai, kura to pauž regulārās, brīvās vēlēšanās vai referendumos. Tas ir priekšstats, kas leģitimizē valsts varu – saskaņā ar to pilsoņiem ir tiesības un reāla iespēja ietekmēt valsts politiku. No tā izriet viņu pienākums pakļauties valsts lēmumiem.

Jāatzīmē, ka demokrātija pati par sevi nenodrošina labu un pareizu politiku. Tā atkarīga no citiem faktoriem, it sevišķi no tā, kādā veidā formējas un izpaužas tautas griba, resp., sabiedrības politiskie uzstādījumi un viedokļi. Tomēr jāpiekrīt liberālajam politikas filosofam Kārlim Poperam (Karl Popper, 1902–1994), ka demokrātijas lielākā priekšrocība, salīdzinot ar autoritāriem režīmiem, ir tā, ka tauta bez asinsizliešanas var nomainīt valdību, kura tai (resp., tās vairākumam) nepatīk.

[5] Mūsdienu moderna Rietumu tipa valsts iekārta nav tikai demokrātija, bet tai vienlaicīgi jāīsteno arī otrs, tikpat svarīgs princips – tas ir tiesiskuma princips² (bieži apzīmēts arī par tiesiskas valsts vai likuma varas³ principu).

Tiesiskuma princips atšķirībā no demokrātijas principa nav viengabalains koncepts, bet tas sastāv no vairākiem atsevišķiem elementiem. Šajā kontekstā svarīgākais no tiem ir visas valsts varas pakļautība tiesībām, resp., tiesību normu hierarhijai, kuras pamatā ir konstitūcija, kas ir juridiskā spēka ziņā augstākā tiesību norma. Turklāt daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs, arī Latvijā, šis tiesiskuma principa elements iet vēl tālāk – tas nepieļauj arī demokrātiskajam konstitucionālajam vairākumam rīkoties pret – rakstītiem vai nerakstītiem – vēl augstāka ranga, tātad absolūtiem tiesību principiem, kas ir negrozāmi, tātad kurus demokrātiskā ceļā vispār nevar grozīt.⁴

[6] Taču tiesiskums, tātad valsts darbības pakļautība hierarhiski organizētajai tiesību sistēmai, nevar reāli darboties, ja šīs hierarhijas ievērošana netiek kontrolēta no neatkarīgas varas – tiesu varas – puses. Tādēļ no demokrātijas principam pakļautajiem politiskajiem valsts varas atzariem (likumdevēja varas un izpildvaras) neatkarīga tiesu vara ir tiesiskuma valsts īstenošanas garantija. Tā ir tikpat svarīgs tiesiskuma elements kā valsts varas pakļautība tiesību normām.

[7] Visbeidzot, trešais mūsdienu Rietumu tipa valsts iekārtas princips – pamattiesību ievērošanas princips. Manuprāt, būtu loģiskāk to uzskatīt par tiesiskuma elementu, jo pamattiesības ir viena no tiesību nozarēm (ar konstitucionālu rangu) un neatkarīga tiesu vara ir garants pamattiesību ievērošanai no abu politisko un demokrātiskajam vairākumam pakļauto varas atzaru – likumdevēja varas un izpildvaras – puses. Taču bieži pamattiesību aizsardzības princips tiek izdalīts atsevišķi un savas nozīmes dēļ nostādīts blakus abiem galvenajiem – demokrātijas un tiesiskuma – principiem.

[8] Šis valsts iekārtas modelis, kuram jāatbilst Eiropas Savienības dalībvalsts valsts iekārtai, konstitucionāli tiesiskā kontekstā bieži tiek apzīmēts par demokrātiskas konstitucionālas valsts⁵ iekārtu (angl. constitutional democratic state, vāc. demokratischer Verfassungsstaat). Ārpus šī konteksta šis Rietumvalstīm raksturīgais valsts iekārtas modelis parasti tiek vispārīgi apzīmēts par demokrātiju, liberālo demokrātiju, demokrātisku tiesisku valsti vai tamlīdzīgi.

[9] Tātad varam konstatēt, ka Eiropas Savienības dalībvalstis var būt tikai tādas valstis, kuru valsts iekārta atbilst demokrātiskas konstitucionālas valsts kritērijiem, tātad balstās uz iepriekš uzrādīto principu trijotni – demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesību ievērošanu.

Turpmāk šajā rakstā, runājot vispārīgi par šo modeli, tiks lietots saīsinātais apzīmējums "demokrātija". Savukārt tieši konstitucionālo tiesību kontekstā tiks lietots specifiskais jēdziens "demokrātiska konstitucionāla valsts", lai uzsvērtu, ka šis modelis ietver visus trīs iepriekš minētos, vienlīdz būtiskos principus.

B. Aktuālā demokrātiskās pasaules dubultkrīze

[10] Eiropas Savienības dibināšana un vēl jo vairāk tās attīstība pēc 1989./1990. gada demokrātiskajām revolūcijām Eiropas centrālajā un austrumu daļā, t.sk. Latvijā, un tai sekojošā paplašināšanās balstījās uz Hēgeļa vēstures filosofijā balstītu politisko pārliecību par vēstures nemitīgo gaitu progresa virzienā un par liberālās demokrātijas un cilvēktiesību neapturamo (vai tikai uz laiku apturamo) uzvaras gājienu pasaulē. Šīs pārliecības manifests ir Frānsisa Fukujamas slavenais darbs "Vēstures beigas".⁶

Vai vēstures gaita patiešām vienmēr tiecas uz progresu – pieļaujot dažādus apkārtceļus un laika ziņā ierobežotu regresu – to mēs nekad nevarēsim uzzināt, jo vēsture vēl turpināsies, kamēr pastāvēs cilvēce. Tomēr, ņemot par pamatu cilvēka dzīvei piemērotākus laika nogriežņus, piemēram, 10, 20, 50 gadus – pasaules un Eiropas tālākā attīstība rāda, ka šī pārliecība šādiem vēstures mērogiem nav derīga. Tā ir izrādījusies pārāk naiva, lai pēc tās orientētu cilvēku, sabiedrības un valsts praktisko rīcību. Tā aizmigloja skatu uz daudzām reālijām gan pašās demokrātijās, gan pasaulē ārpus tām.

[11] Kamēr Rietumu demokrātiju liberālās elites tīksminājās par 1989./1990. gada demokratizācijas viļņa panākumiem, kas sniedzās tālu pāri Eiropai, un, uzskatot, ka liberālajai demokrātijai nav alternatīvas, nodarbojās ar sīkiem uzlabojumiem, tikmēr no šī skatpunkta neloģiskais un negaidīti politiskajā arēnā ienākušais populisms ir radījis nopietnus draudus kvalitatīvi "augstākajai" demokrātijas formācijai – konstitucionāli demokrātiskajai valstij.⁷

Vienlaikus nopietnus draudus demokrātiskajai pasaulei un tās atbalstītajai, noteikumos balstītajai pasaules kārtībai (rules based international order) rada agresīvas autoritāras valstis, vispirms jau Krievija, kuras agresija pret demokrātiskām kaimiņvalstīm, sākot ar Gruziju 2008. gadā, pirmo iebrukumu 2014. gadā un tagadējo iekarošanas karu pret Ukrainu kopš 2022. gada, ir vislielākais izaicinājums šai kopš 1945. gada pamatā demokrātisko valstu iedibinātajai pasaules kārtībai.

[12] Uz šīs dubultkrīzes fona šajā rakstā tālāk tiks ieskicēts tikai specifiskais jautājums par populisma apdraudējumu demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtai un Eiropas Savienības iespējām un instrumentiem, kuri neļautu šim apdraudējumam īstenoties.

C. Populisms un tā antidemokrātiskais raksturs

[13] Pagājušajā gadsimtā galvenais izaicinājums demokrātijai nāca no autoritārisma. Lielākā daļa demokrātiju, kas Eiropā bija izveidojušās pēc Pirmā pasaules kara, jau pēc dažiem gadiem nonācu dziļā krīzē un pārgāja uz autoritāru valsts iekārtu. Tā toreiz tika pasniegta kā moderna, progresīva iekārta, kas sevi pieteica kā alternatīvu toreizējai demokrātijai. Latvija, kur autoritārais apvērsums notika 1934. gada 15. maijā, šajā Eiropas valstu virknē bija pēdējā.

[14] Mūsdienās autoritārisma (tāpat kā ortodoksā marksisma) idejām nav lielas vilkmes. Tagad nopietnu izaicinājumu demokrātijai met populisms. Atšķirībā no autoritārisma, kas ir atklāts demokrātijas ienaidnieks, populisms sevi pasniedz nevis kā alternatīvu demokrātijai, bet gan apgalvo, ka cīnās par īsto, patieso demokrātiju. Populisma kā politiska virziena pamattēze ir, ka tas pārstāv "tautas" intereses, kas cenšas atgūt varu no "korumpētās elites", kas ir uzurpējusi varu.⁸

[15] Neskatoties uz retoriku, saskaņā ar kuru populistus pirmajā mirklī varētu uzskatīt par "īstiem" demokrātiem, šī viņu argumentācija ir dziļi antidemokrātiska.

Kādēļ antidemokrātiska? Tādēļ, ka apgalvojums, ka kāds politisks spēks ekskluzīvi pārstāv tautu, "īsto tautu" kā varas suverēnu, nozīmē citu tautas gribas interpretētāju, it sevišķi citu demokrātisku partiju, izslēgšanu no demokrātiskā diskursa. Taču demokrātiskais diskurss, kurā veidojas pilsoņu politiskie uzskati un lēmums par politisko spēku izvēli vēlēšanās, ir plurālistisks. Tajā piedalās dažādi politiski spēki, kuri ietilpst demokrātiskajā spektrā. Tie konkurē un cīnās par savu ideju un par savām personām, taču neviens nepretendē uz to, ka pārstāv visu "tautu".

[16] Demokrātijā nav vienotas tautas gribas. Tā ir sadalīta starp dažādiem politiskiem virzieniem.

Demokrātiskā procesā (it sevišķi vēlēšanās) izkristalizējas vairākums (atsevišķos gadījumos tas proporcionāli var būt arī ļoti liels vairākums), kas uz laiku pārņem politisko varu, taču mazākums joprojām pārstāv zināmu tautas daļu ar zināmām izredzēm kādreiz kļūt par vairākumu.

Tātad demokrātija nozīmē plurālistisku politisko diskursu. Demokrātijā politiskais diskurss ir strukturēts kā: partija A pret partiju B pret partiju C vai politiskais mērķis (ideja) X pret mērķi Y pret mērķi Z. Savukārt populistu uzstādījums, kā tie gribētu strukturēt šo diskursu, ir "tauta" pret "eliti". Saskaņā ar šo uzstādījumu tautai ir vienota griba, kuru atpazīst un pārstāv tikai un tieši šī populistiskā kustība. Tādējādi principā vairs nav nepieciešamības pēc citiem tautas daļas gribas interpretētājiem un pārstāvjiem – tie tiek uzskatīti vienīgi par "korumpētu eliti" un tādējādi principā par "tautas" ienaidniekiem. Šis uzstādījums tātad noliedz tautas gribas plurālismu, un līdz ar to ir antidemokrātisks.

D. Populisma iemesli un ietekme uz politiku

[17] Populisma galvenais un visbiežāk minētais iemesls ir līdzšinējās (plašā izpratnē – liberālās) politikas ilgstoši deficīti,⁹ kas vienā iedzīvotāju daļā rezultējas pieaugošā atstumtības un politiskās nevarības sajūtā.

Sociālā nevienlīdzība, kurai tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība, valsts racionāli tehnokrātisko lēmumu šķietamā bezalternativitāte, kas padara politisko strīdu par nozīmīgiem jautājumiem nevajadzīgu, ierastās vides straujās pārmaiņas, it sevišķi globalizācijas un nekontrolētās imigrācijas rezultātā, pasaules uztveres pamatpostulātu, piemēram, dzimumu identitātes, apšaubīšana – tas viss pastiprina sajūtu, ka ierastā pasaule "jūk un brūk" un "mazais cilvēks" to visu nevar ietekmēt. Šī nevarības sajūta rada vilšanos reprezentatīvās demokrātijas mehānismos un līdzšinējā elitē, kas tos uztur un darbina. Šo vilšanos līdzšinējās politiskās partijas – kā labējās, tā kreisās – ar saviem jau nodrāztajiem saukļiem un vecajām receptēm nespēj novērst.¹⁰

[18] Šī difūzā atstumtības sajūta gan nav nekas jauns. Sociāli zemākajos slāņos sajūta, ka tiem ir maza iespēja ietekmēt demokrātiskos procesus, kas iet caur elites ierīkotajiem un vadītajiem politisko uzstādījumu konsolidācijas filtriem (partijas, prese, akadēmiskās un kultūras aprindas, nevalstiskās organizācijas u.c.), līdz tie nonāk formālajās valsts institūcijās, ir bijusi vienmēr. Turklāt šī sajūta arī nav gluži neobjektīva. Reprezentatīvā demokrātijā, lai efektīvāk ietekmētu politiskos procesus, indivīdam ir jāpievienojas politiski aktīvajam slānim, "elitei". Bet tur valda konkurence, tur nepieciešams veltīt laiku un intelektuālu enerģiju. To lielākā daļa cilvēku nav gatavi darīt.

[19] Līdz 21. gadsimta sākumam šo difūzo atstumtības sajūtu sabiedrības elite ignorēja, jo tā neizpaudās īpaši redzamā veidā. Tā parasti palika ģimenes un paziņu lokā bez politiskas nozīmes. Šī "neredzamība" varēja radīt ilūziju, ka pastāvošā reprezentatīvās demokrātijas iekārta ir ļoti plaši akceptēta. Pasivitāte un paciešana tika sajaukta ar akceptanci. Tādējādi latentais risks, kas izrietēja no diezgan nozīmīga vēlētāju potenciāla, kas par šo iekārtu nebija (līdz galam) pārliecināti, tika ignorēts.¹¹

[20] Šī ārēji mierīgā – varētu teikt, iemidzinošā – situācija mainījās pēdējās divās dekādēs ar sociālo mediju tehnoloģijas ienākšanu politiskajā apritē. Līdz ar sociālajiem medijiem ikvienam šobrīd ir iespēja izteikt savu viedokli publiski. Tas, kas agrāk palika ģimenes un paziņu lokā, kļūst publisks. Šis līdz šim ignorētais iedzīvotāju segments šo jauno iespēju ar entuziasmu pieņēma.

[21] Sociālie mediji ir kļuvuši par masu saziņas un informācijas līdzekli, kas apiet līdzšinējās sabiedrības vidutājinstitūcijas (angl. intermediaries, vāc. vermittelnde Institutionen),¹² piemēram, politiskās partijas, tradicionālos medijus, NVO, akadēmisko un kultūras eliti, u.c., kas konsolidēja un racionalizēja sākotnējos viedokļus un sagatavoja tos vairāk vai mazāk argumentatīvai diskusijai.

Turpretī tagad praktiski jebkurš – no racionāla tradicionālās politiskās morāles skatpunkta arī absurdākais un negodprātīgākais – viedoklis var nonākt publiskā telpā. Kā piemērus var minēt kaut vai atbalstu Krievijas agresijai pret Ukrainu vai antivakseru kustību pandēmijas laikā.

Sociālie mediji blakus to radītām līdz šim nebijušām informācijas iespējām bez sabiedrisko vidutājinstitūciju filtra ir kļuvuši par masveida dezinformācijas, maldinošas informācijas, hibrīdkara platformu.¹³ Tie nopietni samazina demokrātiskā diskursa kvalitāti un līdz ar to valsts pieņemto lēmumu racionalitātes līmeni. Pagaidām, kamēr pret sociālo mediju destruktīvo ietekmi uz demokrātijas funkcionēšanu nav atrasts efektīvs pretlīdzeklis,¹⁴ tie turpina pastiprināt aktuālo demokrātijas krīzi.¹⁵

[22] Lai arī pilsoņu lielākā daļa Rietumvalstīs plaša un plurālistiska demokrātiska politiska spektra ietvaros tomēr ir internalizējuši pietiekoši racionālu un morāli godprātīgu pasaules uzskatu, ko var apzīmēt par pilsonisko stāju, šie viedokļi ļauj mobilizēt šo līdz šim lielā mērā ignorēto, atstumto iedzīvotāju daļu kā politisku spēku. Sevišķi iedarbīgi šie populistiskie viedokļi ir ar saviem vienkāršajiem risinājumiem, kas neiztur kaut vai minimālu racionalitātes testu, taču šai iedzīvotāju daļai ir pievilcīgi.

[23] Savukārt atbilstoši demokrātijas loģikai uz šī tagad politiskajā arēnā ar sociālo mediju palīdzību ienākušā vai pastiprinājušā potenciāla bāzes veidojas vai kļūst spēcīgākas populistiskās partijas, kas piedalās demokrātisko partiju konkurencē. Tāpat arī daļa tradicionālo partiju zināmā mērā pārņem populistisku retoriku un politiku, lai izdabātu populistiskajiem uzstādījumiem.

Tas viss rada grūti pārvaramu šķelšanos sabiedrībā. Tā ir daudz dziļāka nekā līdzšinējā labējo un kreiso spēku pretstāve, jo vismaz radikālākie populistiskie spēki nonāk fundamentālā opozīcijā reprezentatīvās demokrātijas – tātad demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtas – pamatprincipiem.

E. Populisma riski demokrātijai

[24] Populisms rada riskus gan demokrātiskas politikas kvalitātei, tātad tās veiktspējai, gan demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtas struktūrai.

Atbilstoši cilvēka duālajai dabai arī politika sastāv gan no racionāliem, gan neracionāliem apsvērumiem un pieņēmumiem. Tomēr mūsdienās politika, lai sasniegtu labākus¹⁶ rezultātus, cenšas vairāk sekot racionāliem nekā neracionāliem apsvērumiem. Savukārt politikas kvalitāte – tātad tās spēja risināt problēmas, sasniegt rezultātus – ir cieši saistīta gan ar formālo, gan neformālo demokrātisko procedūru un noteikumu ievērošanu, kas veicina racionālu politisku diskursu. Savukārt populisma uzstādījumi un politikas stils, salīdzinot ar tradicionālajiem politikas virzieniem, biežāk nonāk pretrunā racionāla politiska diskursa noteikumiem vai cenšas no tā izvairīties. Populisma uzstādījumi un stils ir acīmredzami vairāk tendēti uz emocionālu nekā uz racionālu politiku.¹⁷

Reāli tas nozīmē, ka populistu piedāvātie vienkāršotie risinājumi nav vai ir mazāk piemēroti to problēmu risināšanai, kurus tie vēlas risināt, salīdzinot ar kvalitatīvā racionālā diskursā piedāvātajiem risinājumiem. Tādējādi populisms var pazemināt demokrātiskās politikas kvalitāti.

[25] Tomēr lielākais populisma risks ir tā principiāli negatīvā nostāja pret demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtas konstrukciju.

Kā jau iepriekš minēts, populisma viens no centrālajiem uzstādījumiem ir tas, ka populisti iestājas par viņu izpratnē "īstu" demokrātiju – viņu pārstāvētās "tautas gribas" tiešu pārnesi uz valsts izpildvaru bez ierobežojumiem un bez sabiedrības vidutājinstitūcijām (kas ir antidemokrātisks uzstādījums, skat. 16. paragrāfu). Tādēļ ir tikai konsekventi, ka populismam demokrātiskas konstitucionālas valsts pamatkonstrukcija, kas ietver ne tikai demokrātijas, bet arī tiesiskuma principu, ir traucējoša.

Starp demokrātijas un tiesiskuma principiem pastāv būtiska atšķirība, kas nodrošina to konceptuālo patstāvību un funkcionālo mijiedarbību – kamēr demokrātija ir mažoritārs princips, kas īsteno tautas vairākuma noteiktā procedūrā konstatēto politisko gribu, tikmēr tiesiskuma princips ir kontramažoritārs princips – tas nav un tas nedrīkst būt atkarīgs no tautas (vairākuma) politiskās gribas.

Demokrātiskā konstitucionālā valstī tiesiskuma princips ir vienlīdz nozīmīgs ar demokrātijas principu. Tiesiskuma princips piešķir neatkarīgai tiesu varai tiesības kontrolēt, vai abas demokrātiski leģitimētās varas – likumdevēja varu un izpildvara – ievēro tiesības. Tas pakļauj šai tiesu varas kontrolei arī tautas (vairākuma) gribas tiešās izpausmes, piemēram, tautas nobalsošanu. Arī tauta, resp., vēlētājs, nestāv virs konstitūcijas vai virs negrozāmajiem virskonstitucionāla ranga tiesību principiem (skat. 5. paragrāfu).

[26] Tas savukārt nav pieņemams populismam. Tādēļ populismam, nonākot varas pozīcijās, ir tendence ne tikai ierobežot citus demokrātiskos politiskos spēkus, kurus tie izslēdz no "tautas" interešu pārstāvju loka, bet arī samazināt tiesiskuma principu īstenojošās tiesu varas neatkarību, pilnvaras un funkcijas.

Šajā kontekstā demokrātiska konstitucionāla valsts iekārta tiek bieži apzīmēta par "liberālo demokrātiju", bet (labējais) populisms no tā norobežojas ar "neliberālas demokrātijas" modeli, kur teorētiski tautas gribas izpausmes netiek vai tiek pēc iespējas mazāk pakļautas neatkarīgas tiesu varas kontrolei. Šī transformācija var tikt veikta gan "lienoši" (ieceļot "paklausīgus" tiesnešu, kas tiesiskā ceļā ir grūti pierādāms), gan arī formāli samazinot tiesu varas pilnvaras un funkcijas. Rezultātā tiesu vara var kļūt "bezzobaina" un tiesiskuma principa nozīme "noslīd" zem demokrātijas principa nozīmes.

F. Eiropas Savienības atbildes iespējas

[27] Kā jau iepriekš teikts, lai Eiropas Savienība varētu funkcionēt, tās dalībvalstu valsts iekārtām ir jābūt zināmā mērā homogēnām – tikai valsts ar tādu valsts iekārtu, kas atbilst demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtas kritērijiem, var būt Eiropas Savienības dalībvalsts (skat. 1.–9. paragrāfu). Šie kritēriji Eiropas Savienības dibināšanas laikā un sekojošajās trijās dekādēs tika uzskatīti par pašsaprotamiem.

Tikai pēc 1989./1990. gada demokrātiskajām revolūcijām Eiropas centrālajā un austrumu daļā un jauno demokrātiju izteiktās vēlmes pievienoties Eiropas Savienībai kā politikas, tā politikas zinātnes uzmanības lokā nonāca jautājums par demokrātiskās valsts iekārtas kvalitāti. Izrādījās, ka demokrātijas kvalitātei ir gradācijas. Kā atskaites punktu ņemot šos kritērijus, parādījās tādi jēdzieni kā "defektīva demokrātija",¹⁸ "neliberāla demokrātija"¹⁹ u.tml., kas norāda uz demokrātijas kvalitātes atšķirībām.

Tādēļ Eiropas Savienība jau laicīgi, 1993. gadā, pieņēma t.s. Kopenhāgenas kritērijus, kas cita starpā netieši prasīja arī šo demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtas kritēriju izpildi. Tie kļuva par vienu no priekšnoteikumiem, lai kandidātvalsts tiktu uzņemta Eiropas Savienībā. Arī Latvija intensīvi strādāja pie to izpildes.²⁰

[28] Kamēr Kopenhāgenas kritēriju ievērošana attiecībā uz demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtas modeli, uzņemot jaunu dalībvalsti, tika pārbaudīta, tikmēr Eiropas Savienības tiesības nedod skaidru atbildi uz jautājumu, ko darīt tad, ja kāda jau esoša dalībvalsts vēlāk attālinās no šī modeļa. Šis jautājums ir kļuvis aktuāls it sevišķi pēdējā dekādē, kad vairākās dalībvalstīs populisma ietekmes pieauguma dēļ ir kļuvušas aktuālas tiesiskuma principa ievērošanas problēmas.

Tas nav tikai attiecīgās dalībvalsts jautājums. Ja kāda dalībvalsts attālinās no kopējā demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtas modeļa, tad tas ietekmē visu Eiropas Savienību – gan Savienības institūcijas, gan pārējās dalībvalstis, jo tiesiskuma principam katrā dalībvalstī ir jānodrošina visu Eiropas Savienības pilsoņu tiesiskā drošība, no politikas neatkarīgas tiesas aizsardzība, lai varētu veidot kopīgu ekonomisko, drošības un tiesiskuma telpu.

Tādēļ rodas jautājums: kāda var būt Eiropas Savienības reakcija, ja kāda dalībvalsts attālinās no kopējā demokrātiskas konstitucionālas valsts iekārtas modeļa?

[29] Vispirms ir jābūt skaidram, ka šim attālināšanās procesam nav tikai gadījuma raksturs, kuru attiecīgā valsts mēģina labot. Tai jābūt politiski gribētai, sistēmiskai novirzei, politiskam novēršanās procesam no šī kopējā valsts iekārtas modeļa.

Lai mazinātu neskaidrības, ko īsti nozīmē "tiesiska valsts", Eiropas Padomes Venēcijas komisijas eksperti 2016. gadā publicēja "Tiesiskuma vadlīnijas" (Rule of Law Checklist).²¹ To kā neformālu vadlīniju lielā mērā ņem vērā arī Eiropas Savienība, lai novērtētu tiesiskuma principa īstenošanu dalībvalstīs. Kopš 2020. gada Eiropas Komisija ik gadu sniedz ziņojumu par tiesiskumu katrā dalībvalstī,²² kur saziņā ar attiecīgās dalībvalsts iestādēm tiek diskutēts jautājums par tiesiskuma īstenošanu un sniegtas rekomendācijas.²³

[30] Kopš 2021. gada Eiropas Savienība ir ieviesusi jaunu mehānismu spiediena izdarīšanai uz dalībvalsti, kura novirzās no tiesiskuma principa – tā ir "Nosacītības regula",²⁴ kas formāli ir saistīta ar Savienības budžeta izpildi. Tās pamatā ar doma, ka Savienības budžeta līdzekļi, kas pamatā nāk no visu dalībvalstu iemaksām, var tikt novirzīti tikai uz tādu dalībvalsti, kas ievēro tiesiskuma principu, kas nodrošina arī šim principam atbilstošu šo līdzekļu izlietojumu. Šāds nosacītības režīms ļauj Eiropas Komisijai apturēt maksājumus dalībvalstij vai veikt finanšu korekcijas, lai aizsargātu Eiropas Savienības budžetu. Šādā gadījumā Eiropas Savienības līdzekļu galīgie saņēmēji, kam – kā parasti – šie līdzekļi tika izmaksāti ar dalībvalsts iestāžu starpniecību, varēs turpināt tos saņemt no savas dalībvalsts, taču šī dalībvalsts šos līdzekļus vairs nesaņems atpakaļ no Eiropas Savienības. Tas var radīt šīm dalībvalstīm ievērojamu budžeta iztrūkumu.

Šīs jūtamās finansiālās sankcijas Eiropas Komisija var piemērot tad, ja attiecīgajā valstī tiek konstatēti tiesiskuma principa pārkāpumi, kas netiek novērsti. Šis mehānisms līdz šim ir izrādījies diezgan efektīvs – gan preventīvi, gan arī trūkumu novēršanai attiecīgajās dalībvalstīs.

[31] Visnopietnākais instruments saistībā ar LES 2. panta ievērošanas nodrošināšanu ir 7. panta procedūra,²⁵ kas satur izvērsti izstrādātu tiesiskuma pārbaudes un vairākpakāpju sankciju sistēmu, kas tiesiskuma principa neievērošanas gadījumā var tikt piemērota pret attiecīgo dalībvalsti. Smagākā 7. pantā paredzētā sankcija ir balsstiesību atņemšana Eiropas Savienības Padomē.

7. panta uzraudzības mehānisma piemērošanas galvenā problēma ir tas, ka tā prasa visu pārējo dalībvalstu piekrišanu. Taču realitātē nopietnas tiesiskuma problēmas pastāv nevis tikai vienā, bet gan divās un varbūt pat trīs un vairāk dalībvalstīs. Tās tad arī bloķē nepieciešamo pārējo dalībvalstu vienbalsību. Tādēļ, lai gan saskaņā ar 7. pantu pret divām dalībvalstīm ir mēģināts šo procedūru uzsākt, šī iemesla dēļ tā nav virzījusies uz priekšu.

[32] Eiropas Savienībai kā politiskai, tiesību, ekonomiskai un nākotnē arvien vairāk arī sociālai un drošības savienībai šis trūkums ir jānovērš – negaidot grūti panākamos grozījumus LES un LESD, kas tagad nav un tuvākā nākotnē arī nebūs darba kārtībā.

Šeit ir vairāki virzieni, par kuriem domāt. Piemēram, bez līgumu grozījumiem lielāka loma tiesiskuma uzraudzībā varētu būt Eiropas Savienības Tiesai, de facto, soli pa solim attīstot savu judikatūru, pamazām kļūstot par Eiropas Savienības Konstitucionālo tiesu. Tā varētu skatīt jautājumus par dalībvalsts konstitucionālo iekārtu, taču vienlaikus šai iespējai būtu jābūt skaidri ierobežotai uz gadījumiem, kuriem, pirmkārt, ir saistība ar Eiropas Savienību un, otrkārt, kas attiecas tikai uz nopietniem sistēmiskiem trūkumiem.²⁶ Tāpat daudzos gadījumos dalībvalstis, kas to vēlas, varētu plašāk pielietot LES un LESD jau paredzētās uzlabotās sadarbības iespējas vai sadarboties ārpus Eiropas Savienības tiesību ietvariem.

[33] Tomēr prakse rāda, ka, palielinoties ES dalībvalstu skaitam un pieaugot populismam kā politikas veidam un stilam dalībvalstīs, nevar ignorēt problēmu, ka viena, divas, perspektīvā varbūt pat vairākas dalībvalstis attālināsies no kopējās vērtību un pasaules uztveres sistēmas.

Runa nav par parastajām demokrātiskajām diskusijām, kas leģitīmi ietver sākotnēji dažādu interešu uzstādījumu, kas beigās noved pie kompromisa. Runa ir par ilgstošu, sistēmisku politiku, kas atklāj, ka attiecīgā valsts vadās pēc citas vērtību sistēmas un attiecīgi pasauli uztver citādāk. Tādēļ nav nedz Eiropas Savienības, nedz attiecīgās dalībvalsts interesēs, ka šī dalībvalsts turpina darboties dalībvalsts ietvaros.

Tā kā šāda politika var arī mainīties (piemēram, vēlēšanu gadījumā nākot pie varas citas, proeiropeiskas orientācijas valdībai), tad kādas dalībvalsts izslēgšanas iespēja nav obligāti nepieciešama. Tā vietā būtu jādomā par šīs dalībvalsts tiesību un pienākumu apturēšanu uz laiku – vai nu uz attiecīgās dalībvalsts lūguma pamata, vai arī pēc citu dalībvalstu (vienbalsīga) pieprasījuma.

Eiropas Savienības konstitucionālais "dizains" lēni, bet pastāvīgi mainās. Latvija, kas jau 20 gadus ir Eiropas Savienības dalībvalsts un nav vairs uzskatāma par "jaunu", varētu nākotnē aktīvāk piedalīties diskusijā par šī "dizaina" tālākveidošanu, kur būtu iekļaujams arī šis jautājums.