I. Ievads

2002. gada 13. jūnija Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi (turpmāk – EAO) 2002/584/TI¹ (turpmāk – Pamatlēmums) radīja jaunu, vienkāršotu sistēmu notiesāto vai aizdomās turēto personu nodošanai ar brīvības atņemšanu saistītu sodu izpildei vai kriminālvajāšanas veikšanai Eiropas Savienības (turpmāk – ES) ietvaros, aizstājot pastāvošās izdošanas procedūras starp ES dalībvalstīm.²

EAO pamatojas uz savstarpējas atzīšanas principu, saskaņā ar kuru vienas dalībvalsts lēmumi krimināllietās ir jāatzīst un jāīsteno citai dalībvalstij.³ Šis princips ir cieši saistīts ar savstarpējās uzticēšanās starp dalībvalstīm principu,⁴ kas nozīmē: pirmkārt, dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos to kriminālās tiesvedības sistēmām pat tad, ja iznākumi dažādās valstu tiesību sistēmās var atšķirties,⁵ un, otrkārt, katras dalībvalsts pienākumu uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro ES tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības.⁶ Ņemot vērā šos principus, Pamatlēmuma 3., 4. un 4.a pantā ir noteikti EAO neizpildīšanas pamati, bet 5. pantā nosacījumi, kam EAO izpildīšana var tikt pakļauta.

Vienlaikus Pamatlēmuma 1. panta 3. punktā un preambulas 12. apsvērumā ir noteikts, ka tas negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 6. pantā un ES Pamattiesību hartā (turpmāk – Harta). Turklāt līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos Harta atbilstoši LES 6. panta 1. punktam kļuva par ES primāro tiesību daļu.

Taču sākotnēji pamattiesību nozīme Pamatlēmuma interpretācijā un piemērošanā nebija tik acīmredzama. Piemēram, Melloni lietā EST priekšroku deva savstarpējas atzīšanas principa ievērošanai un EAO sistēmas efektivitātes nodrošināšanai, uzsverot, ka dalībvalstis var atteikties izpildīt EAO tikai Pamatlēmumā izsmeļoši uzskaitītajos neizpildīšanas gadījumos.⁷ EST uzskatīja, ka ES likumdevējs ir saskaņojis EAO atteikuma pamatus aizmuguriski pieņemtu nolēmumu gadījumos un tādējādi noteicis vienotu pieprasīto personu pamattiesību aizsardzības standartu tajos, tāpēc cita interpretācija nav iespējama.⁸

Ņemot vērā gan akadēmiskajā literatūrā,⁹ gan konstitucionālo tiesu praksē¹⁰ izteikto kritiku EST nostājai Melloni lietā, turpmākajā judikatūrā, kas tiks analizēta šajā rakstā, EST pakāpeniski atzina atsevišķu pamattiesību pārkāpumus kā pieļaujamus EAO izpildes atteikuma pamatus.

II. Aranyosi un Căldăraru un LM lietas – pamattiesību pārkāpumi kā savstarpējas atzīšanas principa ierobežojumi: divu posmu pārbaude

Aranyosi un Căldăraru apvienotajās lietās¹¹ EST pirmo reizi atzina, ka necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks, bet LM lietā,¹² ka arī tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu pārkāpuma risks var būt EAO izpildes atteikuma pamats atbilstoši Pamatlēmuma 1. panta 3. punktam. Visaptverošai EST noteikto kritēriju izpratnei šo pamatu piemērošanā abas lietas tiks analizētas kopā.

Aranyosi un Căldăraru apvienotajās lietās Vācijas tiesu iestādes no Ungārijas un Rumānijas tiesu iestādēm saņēma pieprasījumus izpildīt EAO, bet Vācijas tiesu iestādēm bija bažas, ka nodošanas gadījumā pieprasītās personas varētu tikt pakļautas tādiem ieslodzījuma apstākļiem, kas pārkāptu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kas noteikts Hartas 4. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECPAK) 3. pantā. Ņemot to vērā, Vācijas tiesa iesniedza EST lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu, kurā tā vēlējās noskaidrot, vai Pamatlēmuma 1. panta 3. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka, pastāvot būtiskām norādēm par ieslodzījuma apstākļu neatbilstību šīm normām, tas ļauj izpildes tiesu iestādei atteikt EAO izpildi, un vai tai vispirms ir jāsaņem informācija no izsniegšanas tiesu iestādes par ieslodzījuma apstākļu atbilstību pamattiesībām.

Savukārt LM lietā Polijas tiesu iestādes lūdza Īrijas tiesu iestādēm izpildīt vairākus EAO, kas izdoti pieprasītās personas kriminālvajāšanas nolūkā. Īrijas Augstā tiesa uzskatīja, ka Polijā kopš 2015. gada notikušo ar tiesu sistēmu saistīto likumdošanas izmaiņu rezultātā šajā valstī ir pārkāpti tiesiskuma principi, tāpēc pieprasītās personas nodošanas gadījumā nevar nodrošināt viņa tiesības uz taisnīgu tiesu. Šajos apstākļos iesniedzējtiesa ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem EST vēlējās noskaidrot, vai, ņemot vērā sistēmiskos trūkumus Polijas tiesu sistēmā, tai ir jāveic arī individuāls izvērtējums par to, vai pieprasītā persona ir pakļauta reālam tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpuma riskam un vai tai šajā sakarā būtu jāpieprasa informācija no Polijas tiesu iestādēm.

Abās lietās EST atzina, ka savstarpējas atzīšanas un savstarpējas uzticēšanās principus var ierobežot "ārkārtas apstākļos".¹³ Lai gan EST bija nonākusi pie šī secinājuma jau N.S. lietā par patvēruma meklētāja nosūtīšanu uz atbildīgo valsti¹⁴ un pēc tam uz to atsaukusies Atzinumā 2/13,¹⁵ EAO izpildes lietās šis secinājums nozīmēja EST iepriekšējās judikatūras maiņu. Turklāt atšķirībā no Melloni lietas abos spriedumos EST atsaucās uz Pamatlēmuma 1. panta 3. punktu un uzsvēra, ka šis lēmums nevar grozīt pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie noteikti LES 2. un 6. pantā un Hartā.¹⁶

Pamatojoties uz to, Aranyosi un Căldăraru apvienotajās lietās EST atzina, ka Hartas 4. pantā, kā arī ECPAK 3. pantā nostiprinātais necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums ir viena no ES un tās dalībvalstu pamatvērtībām, kurai ir absolūts raksturs.¹⁷ Ņemot to vērā, EST secināja, ka Hartas 4. panta pārkāpuma reāla riska gadījumā izpildes tiesu iestādei ir tiesības atturēties izpildīt EAO.¹⁸ Savukārt LM lietā EST savu argumentāciju sāka ar premisu, ka savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm princips ir balstīts uz to, ka visas dalībvalstis atzīst un ievēro LES 2. pantā noteiktās ES kopīgās vērtības.¹⁹ EST jau bija minējusi šo premisu gan Atzinumā 2/13,²⁰ gan arī tās judikatūrā par tiesiskuma principa interpretāciju.²¹ Taču EAO izpildes lietu kontekstā tā piešķīra jaunu nozīmi savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm principam, kam tagad ir jākalpo ne tikai EAO sistēmas efektivitātes, bet arī ES kopīgo vērtību ievērošanas nodrošināšanai. LM lietā EST konstatēja, ka prasība par tiesnešu neatkarību ietilpst tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtiskajā saturā,²² tāpēc augstai uzticēšanās starp dalībvalstīm, izpildot EAO, ir jābūt balstītai uz pieņēmumu, ka citu dalībvalstu tiesu iestādes atbilst šai prasībai.²³ Līdz ar to EST atzina, ka reāla riska gadījumā, ja tiks pārkāptas pieprasītās personas tiesības uz neatkarīgu tiesu un tādējādi tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteiktas Hartas 47. panta otrajā daļā, izpildes tiesu iestādei ir tiesības atturēties izpildīt EAO.²⁴

Lai izvērtētu reālā riska esamību, EST izstrādāja divu posmu pārbaudi, kuru tā pirmo reizi ieviesa Aranyosi un Căldăraru apvienotajās lietās. Šīs pārbaudes ietvaros izpildes tiesu iestādēm, pirmkārt, pamatojoties uz objektīvu, ticamu, konkrētu un pienācīgi atktualizētu informāciju, ir jānosaka, ka pastāv sistēmiski vai vispārēji trūkumi, kas var ietekmēt konkrēto pamattiesību aizsardzību izsniegšanas dalībvalstī,²⁵ un, otrkārt, pamatojoties uz konkrētās lietas apstākļu konkrētu un precīzu novērtējumu, ir jābūt būtiskiem un pamatotiem iemesliem uzskatīt, ka pieprasītā persona nodošanas gadījumā būs pakļauta reālam pamattiesību pārkāpuma riskam izsniegšanas dalībvalstī.²⁶ Turklāt LM lietā EST vēlreiz uzsvēra, ka šie divi posmi – sistēmisko trūkumu konstatēšana un individuālais izvērtējums – ir jāpiemēro kumulatīvi.²⁷

Tāpat EST noteica, ka atbilstoši Pamatlēmuma 15. panta 2. punktam izsniegšanas un izpildes tiesu ie­stādēm ir pienākums apmainīties ar informāciju, kas būtu nepieciešama, lai novērtētu, vai pieprasītā persona būs pakļauta reālam pamattiesību pārkāpuma riskam izsniegšanas dalībvalstī.²⁸ Ja informācijas apmaiņa neļauj izpildes tiesu iestādei šādu risku saprātīgā termiņā izslēgt, tad tai ir jālemj par atteikumu izpildīt EAO.²⁹

Turpmākajā judikatūrā EST apstiprināja savu Aranyosi and Căldăraru lietā un LM lietā pausto nostāju par divu posmu pārbaudes un informācijas apmaiņas starp izsniegšanas un izpildes tiesu iestādēm nepieciešamību gan lietās, kurās ieslodzījuma apstākļi radīja necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku,³⁰ gan arī lietās, kurās bija tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu pārkāpuma risks.³¹

III. E.D.L. lieta – būtisks kaitējums veselībai un divu posmu pārbaudes nepiemērošana

Savukārt E.D.L. lietā³² EST pirmo reizi atteicās no divu posmu pārbaudes piemērošanas būtiska pieprasītās personas veselības kaitējuma riska gadījumā, neuzskatot par nepieciešamu konstatēt sistēmiskos vai vispārējos trūkumus izsniegšanas dalībvalstī.

Šajā lietā Horvātijas tiesu iestāde izsniedza EAO attiecībā uz Itālijā dzīvojošu pieprasīto personu, kurai Itālijas tiesu iestādes veiktās psihiatriskās ekspertīzes rezultātā tika konstatētas smagas, hroniskas un iespējami neatgriezeniskas patoloģijas, kā arī pašnāvības risks ieslodzījuma gadījumā. Tā kā ne Pamatlēmumā, ne Itālijas likumā, ar kuru tas transponēts, nav paredzēts, ka šādi veselības apsvērumi varētu būt EAO izpildes atteikuma pamats, tad Itālijas Konstitucionālā tiesa lūdza EST sniegt prejudiciālo nolēmumu, kurā tā vēlējās noskaidrot, kā, interpretējot Pamatlēmuma par EAO 1. panta 3. punktu kopsakarā ar Hartas 3., 4. un 35. pantu, varētu novērst būtiska kaitējuma risku pieprasītās personas veselībai, kuras stāvoklis nodošanas dēļ varētu pasliktināties.

EST norādīja, ka Pamatlēmumā nav paredzēts, ka izpildes tiesu iestādes var atteikties izpildīt EAO tikai tāpēc, ka pieprasītā persona cieš no smagām, hroniskām un iespējami neatgriezeniskām patoloģijām. Tas ir izskaidrojams ar savstarpējās uzticēšanās principu, saskaņā ar kuru pastāv prezumpcija, ka visās dalībvalstīs piedāvātā aprūpe un ārstēšana, tostarp šādām patoloģijām, ir atbilstoša.³³

Vienlaikus pirmo reizi savā EAO judikatūrā EST atsaucās uz Pamatlēmuma 23. panta 4. punktu, saskaņā ar kuru pieprasītās personas nodošanu var uz laiku atlikt nopietnu humānu iemeslu dēļ, piemēram, ja ir būtiski un pamatoti iemesli domāt, ka nodošana acīmredzami apdraudētu pieprasītās personas dzīvību vai veselību. EST atzina, ka atbilstoši šai normai izpildes tiesu iestādei ir atļauts uz laiku apturēt pieprasītās personas nodošanu, ja, pamatojoties uz objektīviem elementiem, piemēram, medicīniskām izziņām vai ekspertīzes atzinumiem, ir nopietni iemesli uzskatīt, ka EAO izpilde var acīmredzami kaitēt šīs personas veselībai.³⁴

Tomēr EST uzsvēra, ka, ja smagi slimas personas nodošana šai personai var radīt reālu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē neatkarīgi no izsniegšanas dalībvalstī pieejamās veselības aprūpes kvalitātes līmeņa,³⁵ tad izpildes tiesu iestādei ir pienākums šīs personas nodošanu apturēt atbilstoši Pamatlēmuma 23. panta 4. punktam kopsakarā ar Hartas 4. pantu.³⁶ Taču, lai Hartas 4. panta pārkāpuma risku varētu konstatēt, attieksmei pret pieprasīto personu ir jāsasniedz minimāla smaguma pakāpe, kas pārsniedz neizbēgamo ieslodzījumam raksturīgo ciešanu līmeni.³⁷ EST secināja, ka tā tiktu sasniegta, ja izpildes tiesu iestādei, ņemot vērā tās rīcībā esošos objektīvos elementus, ir būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pieprasītās personas, kura ir smagi slima, nodošana pakļautu to reālam riskam, ka ievērojami samazināsies tās paredzamais dzīves ilgums vai strauji, būtiski un neatgriezeniski pasliktināsies veselības stāvoklis.³⁸

Vienlaikus EST uzsvēra, ka arī šādā situācijā izsniegšanas un izpildes tiesu iestādēm LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma ietvaros ir jāīsteno dialogs, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību krimināllietās.³⁹ Līdz ar to, kad pieprasītās personas nodošana ir apturēta, izpildes tiesu iestādei ir jālūdz izsniegšanas tiesu iestādei sniegt visu informāciju par apstākļiem, kādos paredzēts veikt pieprasītās personas kriminālvajāšanu vai to turēt apcietinājumā, lai pārliecinātos, vai iepriekš minēto risku nevar izslēgt.⁴⁰ Ja šo risku var izslēgt izsniegšanas tiesu iestādes sniegto garantiju dēļ, EAO ir jāizpilda.⁴¹

Tomēr, kā EST atzina, ir iespējams, ka izņēmuma apstākļos, ņemot vērā izsniegšanas tiesu iestādes sniegto informāciju, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku nevar izslēgt saprātīgā laika periodā.⁴² EST uzsvēra, ka tikai šādā gadījumā izpildes tiesu iestādei saskaņā ar Pamatlēmuma 1. panta 3. punktu, interpretējot to kopsakarā ar Hartas 4. pantu, ir jāatsakās izpildīt EAO.⁴³ Šo secinājumu EST pamatoja, pirmkārt, ar Pamatlēmuma 23. panta 4. punkta pagaidu raksturu, jo atbilstoši tam pieprasītās personas nodošana nevarētu tikt atlikta uz ievērojamu vai pat nenoteiktu laiku,⁴⁴ un, otrkārt, ar Pamatlēmuma 1. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru, pastāvot pamattiesību pārkāpuma riskam, izpildes tiesu iestāde izņēmuma kārtā un pēc pienācīgas pārbaudes var atteikties izpildīt EAO.⁴⁵

Ne šajā stadijā, ne arī EAO izpildes apturēšanas stadijā atbilstoši Pamatlēmuma 23. panta 4. punktam EST neuzskatīja par nepieciešamu piemērot divu posmu pārbaudi un konstatēt sistēmiskos vai vispārējos trūkumus izsniegšanas dalībvalstī. Atšķirībā no iepriekšējās judikatūras EAO lietās, EST vispār neatsaucās uz šo pārbaudi un nepamatoja, kāpēc šajā lietā tā nav piemērojama. Taču šo pieeju savos secinājumos izskaidroja ģenerāladvokāts Kamposs Sančess-Bordona, norādot, ka šajā lietā apdraudējums personas veselībai neizrietēja no sistēmiskiem vai vispārējiem trūkumiem izsniegšanas dalībvalstī, tostarp tās veselības aprūpes sistēmā, bet gan no pieprasītās personas specifiskā veselības stāvokļa, kurš nodošanas gadījumā uz jebkuru valsti varētu pasliktināties.⁴⁶

E.D.L. lietā EST arī neuzskatīja par nepieciešamu interpretēt Pamatlēmuma 1. panta 3. punktu kopsakarā ar Hartas 3. pantā noteiktajām tiesībām uz personas neaizskaramību un Hartas 35. pantā noteiktajām tiesībām uz veselības aizsardzību,⁴⁷ kā to bija lūgusi Itālijas Konstitucionālā tiesa.

IV. GN lieta – jauni pamattiesību pamatiun divu posmu pārbaudes piemērošana

Neilgi pēc sprieduma E.D.L. lietā EST vajadzēja atkārtoti lemt par divu posmu pārbaudes piemērošanu GN lietā⁴⁸ saistībā ar nepilngadīgu bērnu mātes privātās un ģimenes dzīves neaizskaramības un viņas bērnu labāko interešu pārkāpuma risku. Šoreiz EST izšķīrās par labu šai pārbaudei.

GN lietā Beļģijas tiesu iestāde izsniedza EAO attiecībā uz pieprasīto personu brīvības atņemšanas soda izpildei. Aizturēšanas brīdī Itālijā sieviete bija grūtniece un kopā ar viņu bija trīs gadus vecs dēls. Itālijas izpildes tiesu ie­stāde nesaņēma informāciju no Beļģijas izsniegšanas tiesu iestādes par soda izpildes procedūrām Beļģijā mātēm, kuras dzīvo kopā ar nepilngadīgiem bērniem, tāpēc tā pieprasītās personas nodošanu atteica. Itālijas Augstākā kasācijas tiesa kā iesniedzējtiesa lūdza EST sniegt prejudiciālo nolēmumu, vēloties noskaidrot, vai izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt EAO šādā situācijā, pamatojoties uz Pamatlēmuma 1. panta 2. un 3. punktu, lasot tos kopsakarā ar Hartas 7. pantu, kurā noteikta privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, un Hartas 24. panta 2. un 3. punktu, kuros garantēta bērnu labāko interešu aizsardzība.

Sākotnēji EST norādīja, ka Pamatlēmumā nav paredzēts, ka izpildes tiesu iestāde varētu atteikties izpildīt EAO tikai tādēļ, ka persona, attiecībā uz kuru tas ir izdots, ir kopā ar viņu dzīvojošu mazu bērnu māte. EST atsaucās uz savstarpējās uzticēšanās principu starp dalībvalstīm un norādīja, ka saskaņā ar to pastāv prezumpcija, ka mazu bērnu mātes apcietinājuma apstākļi EAO izsniegšanas dalībvalstī ir pielāgoti šādai situācijai.⁴⁹

Vienlaikus EST atzina, ka atbilstoši Pamatlēmuma 1. panta 3. punktam šis lēmums negroza pienākumu ievērot Hartā, tostarp Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā, garantētās pamattiesības.⁵⁰ Īpašu uzmanību EST pievērsa tieši bērnu labākajām interesēm.⁵¹ Atsaucoties uz savām atziņām šajā jautājumā trešo valstu valstspiederīgo ģimenes atkalapvienošanās lietās,⁵² EST uzsvēra ka Hartas 24. panta 2. punkts, kā arī Bērnu tiesību konvencijas 3. panta 1. punkts ir piemērojams arī tādiem lēmumiem kā EAO, kura adresāts ir mazu bērnu māte, bet kas rada nopietnas sekas arī pašiem bērniem.⁵³

Ņemot vērā iepriekš minēto, EST atzina, ka, pastāvot reālam riskam, ka mātes nodošanas gadījumā tiks pārkāptas Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā garantētās viņas un/vai viņas bērnu pamattiesības, izpildes tiesu iestāde var izņēmuma kārtā atturēties izpildīt EAO, pamatojoties uz Pamatlēmuma 1. panta 3. punktu.⁵⁴ Tādējādi GN lietā EST mainīja savu iepriekšējo judikatūru un atzina, ka dalībvalstīm ir tiesības atteikties izpildīt EAO ne tikai divu pamattiesību – necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma un tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu – iespējamā pārkāpuma gadījumā, bet arī pastāvot privātās un ģimenes dzīves neaizskaramības un bērnu labāko interešu pārkāpuma riskam.

Tālāk atšķirībā no E.D.L. lietā lemtā, bet atbilstoši tās iepriekšējai judikatūrai EST noteica, ka, izvērtējot Hartas 7. pantā, kā arī 24. panta 2. un 3. punktā garantēto pamattiesību pārkāpuma risku, izpildes tiesu iestādei ir jāveic divu posmu pārbaude.⁵⁵ Pirmajā posmā izpildes tiesu iestādei jākonstatē sistēmiski vai vispārēji trūkumi mazu bērnu māšu apcietinājuma apstākļos vai šo bērnu aprūpē izsniegšanas dalībvalstī.⁵⁶ Savukārt otrajā posmā izpildes tiesu iestādei ir konkrēti un precīzi jāpārbauda, kādā mērā šīs nepilnības var ietekmēt pieprasītās personas apcietinājuma vai viņas bērnu aprūpes apstākļus un vai, ņemot vērā viņu individuālo situāciju, ir būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šī persona vai viņas bērni tiks pakļauti reālam iepriekš minēto pamattiesību pārkāpuma riskam.⁵⁷

Attiecībā uz informācijas apmaiņas pienākumu starp izpildes un izsniegšanas tiesu iestādēm EST skaidroja, ka, ja izsniegšanas tiesu iestāde apmierinoši neatbild uz izpildes tiesu iestādes izteikto lūgumu sniegt papildinformāciju, kā tas bija konkrētajā lietā, izpildes tiesu iestādei ir visaptveroši jāizvērtē visa tās rīcībā esošā informācija abos pārbaudes posmos.⁵⁸ Tikai tad, ja tā konstatē, ka pastāv reāls Hartas 7. pantā, kā arī 24. panta 2. un 3. punktā garantēto pamattiesību pārkāpuma risks, tai ir jāatturas no EAO izpildes.⁵⁹

Jānorāda, ka GN lietā EST nostāja par divu posmu pārbaudi diezgan būtiski atšķīrās no ģenerāladvokātes Tamaras Čapetas nostājas. Ģenerāladvokāte uzskatīja, ka, lai izvērtētu bērnu mātes tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību pārkāpuma risku, ir piemērojama divu posmu pārbaude, vispirms konstatējot iespējamās sistēmiskās vai vispārējās nepilnības izsniegšanas dalībvalstī.⁶⁰ Taču, tā kā konkrētajā lietā nav nekādu norāžu par šādām nepilnībām māšu, kuras izcieš cietumsodu, tiesībās uz ģimenes dzīvi Beļģijā, tad izpildes iestāde nevar atteikt pieprasītās personas nodošanu Beļģijai šo viņas pamattiesību iespējamā pārkāpuma dēļ.⁶¹ Pretējā gadījumā zustu jēga savstarpējās uzticēšanās principam.⁶² Vienlaikus ģenerāladvokāte uzskatīja, ka bērnu labāko interešu aizsardzībai atbilstoši Hartas 24. pantam nav saistības ar savstarpējās uzticēšanās principu, jo šajā gadījumā izvērtējuma sākumpunkts ir konkrētā bērna situācija, nevis apstākļi izsniegšanas dalībvalstī.⁶³ Ņemot to vērā, ģenerāl­advokāte secināja, ka divu posmu pārbaude nav piemērota, lai izvērtētu, vai EAO izpildi var atteikt, lai aizsargātu bērna intereses.⁶⁴

V. Kopsavilkums

Iepriekš aprakstītā judikatūra parāda, kā EAO piemērošanas lietās EST dialogā ar nacionālajām tiesām ir atradusi līdzsvaru starp savstarpējas atzīšanas un savstarpējās uzticēšanās starp dalībvalstīm principiem, no vienas puses, un pamattiesību aizsardzību, no otras puses. Ilgstoši šo līdzsvaru nodrošināja tas, ka izņēmumi no iepriekš minēto principu piemērošanas bija iespējami tikai divu pamattiesību – necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma un tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu – pārkāpuma riska gadījumā. Turklāt šī riska izvērtējumam tika piemērota divu posmu pārbaude, kuras ietvaros izpildes tiesu iestādei bija jākonstatē gan sistēmiski vai vispārēji trūkumi konkrēto pamattiesību aizsardzībā izsniegšanas dalībvalstī, gan arī jāveic individuāls pieprasītās personas situācijas izvērtējums. Taču EST spriedumi GN lietā un E.D.L. lietā mainīja EST iepriekšējo pieeju. Tādējādi GN lietā saistībā ar mazu bērnu mātes privātās un ģimenes dzīves neaizskaramības un viņas bērnu labāko interešu pārkāpuma risku EST atzina šo pamattiesību pārkāpumu riskus kā jaunu pamatu EAO izpildes atteikumam, vienlaikus piemērojot divu posmu pārbaudi. Savukārt E.D.L. lietā EST šo pārbaudi nepiemēroja un pirmo reizi pieļāva, ka EAO izpilde var tikt atteikta, balstoties tikai uz individuālo pieprasītās personas veselības stāvokļa izvērtējumu. Vienlaikus EST uzsvēra, ka jebkādi veselības apsvērumi nevar būt šāda atteikuma pamats, bet tiem jārada necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks Hartas 4. panta izpratnē.

Tā kā no EST judikatūras izriet dažādas pieejas pamattiesību aizsardzības nodrošināšanā EAO izpildes lietās, tad Latvijas tiesu iestādēm būtu rūpīgi jāseko līdzi šai attīstībai un jāņem tā vērā, darbojoties gan izsniegšanas, gan izpildes tiesu iestāžu statusā šajās lietās. Ja ir šaubas par Pamatlēmuma 1. panta 3. punkta vai citas normas interpretāciju, tostarp kopsakarā ar Hartā garantētajām pamattiesībām, Latvijas tiesām būtu jāvērtē, vai konkrētā gadījumā nav jāvēršas EST ar prejudiciālu lūgumu.