Ievads

Tiesiskā sadarbība krimināllietās ietilpst Eiropas Savienības (turpmāk – ES) brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanas jomā un ir ieguvusi ievērojamu nozīmi cīņā pret smagu un organizēto noziedzību, kā arī krimināllietās ar starptautiskās dimensijas pazīmēm. Notiekot globalizācijas procesiem, kas viennozīmīgi ir devuši labumus valstu ekonomiku integrācijas, pakalpojumu un cilvēku aprites procesiem, atzīstams, ka tie ir arī nesuši pārrobežu noziedzības pieaugumu un jaunas tendences vai iespējas, ko likumpārkāpēji, kā arī organizētās noziedzības grupas izmanto jaunu noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai. Joma, kas skar brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanu, ES ir iekļauta Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) V sadaļā, kuras 67. panta pirmā daļa nosaka, ka ES veido brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ievērojot pamattiesības un dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas. Savukārt minētā panta trešā daļa skaidri paredz iespēju nolēmumu savstarpējai atzīšanai krimināllietās, kā arī savstarpējai sadarbībai starp tiesu iestādēm, lai nodrošinātu augstu drošības līmeni cīņā pret noziedzības apkarošanu.

LESD 82. pantā ir skaidri noteikts pamats un galvenais priekšnoteikums kopējai izpratnei par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās ES, kas ir balstīta uz tiesas spriedumu savstarpējas atzīšanas principu, kas sākotnēji kā krimināltiesiskās sadarbības stūrakmens tika nostiprināts 1999. gada Tamperes programmā,¹ un tā stiprināšanas turpinājums bija novērojams 2004. gada Hāgas² un 2009. gada Stokholmas³ programmās.

Savstarpējās atzīšanas principa piemērošana, kas reprezentē kompromisu starp dalībvalstu tiesību sistēmām ar tā ietveršanu Padomes Pamatlēmumā 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā⁴ (turpmāk – Pamatlēmums 2008/909), ir veicinājusi ātrāku un efektīvāku ES dalībvalstu kompetento iestāžu sadarbību krimināllietās, kurās pastāvēja un pastāv nepieciešamība veikt dalībvalstu pieņemto tiesas spriedumu, ar kuru piespriests brīvības atņemšanas sods, atzīšanu un izpildi citas dalībvalsts teritorijā.

Līdz ar 2012. gada 24. maija grozījumiem Kriminālprocesa likumā (stājās spēkā 2012. gada 1. jūlijā) Latvijas tiesību sistēmā tika ieviests Pamatlēmums 2008/909, ar kuru Latvijas valstspiederīgajiem ir iespēja ES izveidotajā vienkāršotajā un efektīvajā sodu nodošanas sistēmā izmantot savas tiesības uz brīvības atņemšanas soda izciešanu savas pilsonības valstī vai dalībvalstī, ar kuru notiesātai personai tika izveidota saikne, tādējādi sekmējot tiesības uz sociālo reintegrāciju sabiedrībā. Uzreiz būtu piebilstams, ka Pamatlēmuma 2008/909 latviešu valodas tulkojumā tiek lietots termins "sociālā rehabilitācija", kas nav precīzs. Šajā ziņā pareizāk būtu lietot "sociālā reintegrācija" vai "resocializācija", kā tas tiks arī turpmāk darīts tekstā.

Šī raksta mērķis ir aplūkot 12 gadu garumā ES sniegto iespēju dalībvalstīm piemērot Pamatlēmumu 2008/909, lai veicinātu notiesāto personu sociālās reintegrācijas jeb resocializācijas iespējas, atsevišķi vēršot uzmanību uz Pamatlēmuma 2008/909 piemērošanas tiesiskajiem aspektiem un sniedzot ieskatu Latvijas kompetento iestāžu lomā ES dalībvalstī notiesātu personu nodošanā savas pilsonības valstij, kā arī brīvības atņemšanas soda izpildi dalībvalsts teritorijā, kurā dzīvo notiesātā persona.

1. Brīvības atņemšanas soda izpildes institūts ES: tiesiskie aspekti, mērķi un uzdevumi

Lai veidotos ieskats par brīvības atņemšanas soda izpildīšanas sistēmu ES, vispirms būtu jāvērš uzmanība uz tiesiskā rakstura rāmjiem, kā arī iespējām, kas ietvertas Pamatlēmumā 2008/909, lai paredzētu ES dalībvalstu tiesu pieņemto spriedumu, ar kuru piespriests brīvības atņemšanas sods, atzīšanu un izpildi citā ES dalībvalstī, kā arī notiesāto personu nodošanu turpmākai brīvības atņemšanas soda izciešanai savas pilsonības dalībvalstī vai valstī, ar kuru notiesāto personu saista reintegrācijas sabiedrībā iespējas. Dalībvalstu attiecības, kas balstās uz īpašu savstarpēju uzticēšanos pārējo dalībvalstu tiesību sistēmām, ļauj sprieduma izpildes valstij atzīt sprieduma valsts iestāžu pieņemtus nolēmumus.⁵ Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 1. pantu, kas nosaka tiesību akta mērķi un darbības jomu, ES ir izstrādāti noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstij ir jāatzīst spriedums un jāizpilda sods, lai sekmētu notiesātās personas sociālo reintegrāciju. Neatkarīgi no notiesātās personas atrašanās vietas, vai tā ir sprieduma valsts vai izpildes valsts, pamatojoties uz paredzēto sadarbības mehānismu, ir iespējams izpildīt brīvības atņemšanas sodu, kompetentajām tiesām, veicot sprieduma atzīšanas kritēriju pārbaudi, atsevišķi izvērtējot notiesātās personas sociālās resocializācijas iespējas. Tādējādi Pamatlēmums 2008/909, no vienas puses, paredz iespēju dalībvalstij izpildīt citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu attiecībā uz notiesāto personu, kas atrodas dalībvalstī, kurā spriedums būtu jāizpilda. No otras puses, balstoties uz Pamatlēmumā izveidoto sistēmu, ir iespējams veikt notiesātās personas nodošanu pilsonības valstij vai dalībvalstij, ar kuru ir izveidota cieša saikne, lai varētu turpināt brīvības atņemšanas soda izciešanu.

2. Speciālie kritēriji lūguma par sprieduma atzīšanu un izpildīšanu iesniegšanai

Notiesātai personai paredzētās tiesības izciest brīvības atņemšanas sodu citā dalībvalstī ir atkarīgas no speciālās sprieduma atzīšanas un izpildes procedūras, kas noteikta Pamatlēmuma 2008/909 II nodaļā "Spriedumu atzīšana un sodu izpilde", kura paredz speciālos kritērijus sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanai uz citu dalībvalsti.

Pirms kritēriju raksturojuma sniegšanas būtu paskaidrojama apliecinošā dokumenta nozīme. Apliecinošais dokuments jeb īpašas formas apliecinājums (skat. Pamatlēmuma 2008/909 1. pielikumā esošo veidlapu) nav vienkārši tipveida veidlapa, tam ir jāatbilst spriedumam. Apliecinošais dokuments ir jāparaksta, un tā saturs kā precīzs ir jāapstiprina sprieduma valsts kompetentajai iestādei. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 23. panta 1. punktu tam ir jānodrošina tulkojums izpildes valsts oficiālajā valodā – vai vienā no oficiālajām valodām, ja tādas ir vairākas. Tostarp, ja īpašas formas apliecinājums nav precīzi aizpildīts, tas var būt par iemeslu atteikumam veikt sprieduma atzīšanu un soda izpildi atbilstoši Pamatlēmuma 2008/909 9. panta pirmās daļas a) apakšpunktam, kas rezultātā būtiski var kavēt notiesāto personu tiesību uz soda izciešanu valstī, ar kuru personai ir izveidojusies cieša saikne, realizēšanu. Taču svarīgi ir atzīmēt, ka Pamatlēmumā 2008/909 ir ietverts labas sadarbības princips, kas ļauj dalībvalstu kompetentajām iestādēm pirms lēmuma par atteikšanos atzīt spriedumu un izpildīt sodu pieņemšanas veikt savstarpējās konsultācijas, kuru nolūks ir novērst pastāvošos trūkums. Pamatlēmums 2008/909 neparedz obligātu prasību nodrošināt tulkojumu spriedumam, jo tā svarīgākā daļa ir iekļauta apliecinošajā dokumentā. Taču, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2008/909 23. panta trešo daļu, ja izpildes valsts uzskata apliecinošā dokumenta saturu par nepietiekamu lēmuma pieņemšanai par soda izpildi, tā nekavējoties pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta saņemšanas var pieprasīt, lai spriedumam vai tā būtiskām daļām pievieno to tulkojumu izpildes valsts oficiālajā valodā. Lūgumu par sprieduma vai tā būtiskāko daļu tulkojuma nodrošināšanu var pieteikt tikai tad, ja ir notikušas konsultācijas starp sprieduma valsti un izpildes valsti. Procesuāli lēmuma par sprieduma atzīšanu un soda izpildi var atlikt līdz brīdim, kad sprieduma valsts nosūtīs sprieduma tulkojumu, vai līdz ir saņemts tā tulkojums, ja izpildes valsts nolemj tulkot spriedumu uz sava rēķina.⁶ Praksē novērots, ka Latvijas tiesu tiesneši, neskatoties uz Pamatlēmumā 2008/909 paredzēto prasību nodrošināt tulkojumu tikai īpašas formas apliecinājumam, visās Latvijā ienākošajās lietās lūdz nodrošināt arī spriedumu tulkojumu valsts valodā. Ņemot vērā Pamatlēmuma 2008/909 mērķi paātrināt sadarbību un ievērot savstarpējās atzīšanas principu, šāda prakse negatīvi ietekmē šī mērķa īstenošanu. Spriedumu vai to daļu tulkojumu nepieciešamība būtu jāizvērtē katrā individuālā gadījumā pēc apliecinošā dokumenta saņemšanas.

Saistībā ar speciālajiem kritērijiem sprieduma pārsūtīšanai tā izpildei citā dalībvalstī ir atzīmējams, ka pastāv trīs varianti sprieduma pārsūtīšanai, proti, spriedumu var pārsūtīt izpildei valstij, kur persona dzīvo, vai valstij, uz kuru pēc soda izciešanas ir paredzēts personu izraidīt, vai valstij, kas sniedz savu piekrišanu sprieduma pārsūtīšanai. Pamatlēmums piedāvā diezgan elastīgus nosacījumus kritēriju piemērošanai attiecībā uz sprieduma pārsūtīšanu izpildei, kā arī savstarpējo konsultāciju ietvaros paredz iespēju sprieduma valstij pārliecināties, ka sprieduma izpilde izpildes valstī atbildīs Pamatlēmuma 2008/909 mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo reintegrāciju.⁷ Tomēr striktāka pieeja ir gadījumos, kad ar tiesas nolēmumu ir noteikta personas izraidīšana. Lielākoties šādās situācijās personu izraida uz valstspiederības dalībvalsti, pat ja persona tajā nedzīvo. Šāda procesa norisei ir novērojamas procesa automātiskās pazīmes, jo konsultācijas starp sprieduma valsti un izpildvalsti, lai izvērtētu personas saiknes ar izpildes valsti, pārsvarā nenotiek. Praksē tas nozīmē, ka, ja tiek saņemts notiesātās personas vai sprieduma valsts lūgums veikt personas pārņemšanu turpmākai brīvības atņemšanas soda izciešanai personas pilsonības valstī, tiek ņemts vērā arī sprieduma valsts pieņemtais lēmums par notiesātās personas izraidīšanu, tādējādi, ja tiesa, kas veic sprieduma atzīšanas atteikuma iemeslu izvērtēšanu, nekonstatē būtiskus iemeslus neveikt personas nodošanu, tiek pieņemts lēmums par piekrišanu pārņemt notiesāto personu turpmākai brīvības atņemšanas soda izciešanai pilsonības valsts teritorijā.

3. Dalībvalstu piekrišana kā būtisks notiesātās personas nodošanas/pārņemšanas procesa elements

Notiesātās personas nodošanas vai pārņemšanas process turpmākai brīvības atņemšanas soda izciešanai citā dalībvalstī ir atkarīgs no vairākiem aspektiem, tostarp būtisks kritērijs ir abu valstu sniegtajai piekrišanai, kas izpaužas dalībvalstu noteikto rīcību iezīmēšanā. Šajā ziņā vispirms būtu jāvērš uzmanība uz procesa iniciēšanas iespējām. Kas ir tiesīgs iniciēt procesu par notiesātas personas nodošanu citai dalībvalstij ar mērķi turpināt brīvības atņemšanas soda izciešanu? Pamatlēmuma 2008/909 4. panta piektā punkta nosacījumi paredz iespējas gan izpildes valstij pēc savas iniciatīvas, gan arī notiesātai personai lūgt sprieduma valsts kompetento iestādi izskatīt jautājumu par sprieduma pārsūtīšanu atzīšanai un izpildei valstī, kurā persona varēs turpināt brīvības atņemšanas soda izciešanu. Taču sprieduma valstij minētie lūgumi nerada pienākumu pārsūtīt spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu izpildes valsts kompetentajai iestādei. Pašsaprotams ir arī apstāklis, ka sprieduma valsts pēc savas iniciatīvas arī var ierosināt citas dalībvalsts pilsoņa, kuram piespriests brīvības atņemšanas sods, nodošanu citai dalībvalstij, lai veicinātu notiesātās personas tiesības uz resocializāciju sprieduma izpildes valstī. No minētā secināms, ka informācijas par nodomu ierosināt lietas pārbaudi, lai konstatētu iespējas notiesātai personai izciest piespriesto brīvības atņemšanas sodu citā dalībvalstī, apmaiņa var notikt dažādos veidos, proti, dalībvalstu kompetento vai centrālo iestāžu saziņas ceļā, kā arī notiesātai personai, izmantojot savas tiesības uz soda izciešanu citā dalībvalstī, pastāv iespēja iniciēt nodošanas/pārņemšanas procesu.

Minētās trīs virzienu notiesātās personas nodošanas procesa iniciēšanas iespējas ir pietiekami plašas, lai uzskatītu, ka tās saskan ar ES paredzēto uzmanības pievēršanu katram ES indivīdam, tajā skaitā notiesātai personai, izveidotajā brīvības, drošības un tiesiskuma telpā. Taču svarīgi ir atzīmēt, ka, piemēram, sprieduma valsts varētu nevēlēties nodot notiesātu personu, ja izpildes valstī ir paredzēts īsāks ieslodzījums, ņemot vērā nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas nosacījumus šajā valstī. Lemjot par to, kur likumpārkāpējam būtu labāk izciest sodu, varētu tikt ņemtas vērā arī cietušo intereses. Dalībvalsts varētu nevēlēties nodot personu arī tad, ja šāda nodošana varētu nozīmēt minētās personas reintegrāciju kriminālajā vidē izcelsmes valstī, nevis būtu tās sociālās reintegrācijas interesēs.⁸

Lai abas dalībvalstis panāktu konsensu attiecībā uz iespēju veikt notiesātas personas nodošanu/pārņemšanu, bet gadījumā, ja persona dzīvo izpildes valstī, sprieduma pārsūtīšanai tālākai izpildes kontrolei, ir jāiestājas vairākiem apstākļiem, proti, sprieduma valsts piekrišana tiek sniegta ar brīdi, kad tā iesniedz izpildes valstij apliecinošo dokumentu kopā ar spriedumu, bet izpildes valsts piekrišana izpaužas ar lēmuma par piekrišanu atzīt un izpildīt ES dalībvalsts pieņemto spriedumu savas valsts teritorijā. Latvijā tas notiek šādi: Latvijas tiesa, saņemot no Tieslietu ministrijas pārsūtīto dalībvalsts izsniegto apliecinošo dokumentu kopā ar spriedumu, pēc spieduma atzīšanas atteikuma iemeslu izvērtēšanas, konstatējot to neesamību, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 759. panta pirmās daļās nosacījumiem pieņem lēmumu par piekrišanu atzīt un izpildīt citas dalībvalsts spriedumu Latvijas Republikas teritorijā.

Pamatlēmuma 2008/909 9. pants nosaka sprieduma neatzīšanas un neizpildīšanas pamatu, paredzot nosacījumus, kuriem iestājoties izpildes valsts var atteikt atzīt un izpildīt spriedumu savas valsts teritorijā. Atteikuma pamats būtu jāīsteno kā kompetentās iestādes brīva izvēle. Nosacījums, ka kompetentā iestāde "var" atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu nozīmē, ka kompetentajai izpildes iestādei joprojām ir rīcības brīvība katrā atsevišķā gadījumā novērtēt, vai ir atbilstoši piemērot atteikuma pamatu.⁹ Šīs rīcības brīvības īstenošanā kompetentajai iestādei var nākties arī lemt par tādas valsts tiesību normas nepiemērošanu, kas ir pretrunā Pamatlēmumam 2008/909. Šajā ziņā Eiropas Savienības Tiesa būtībā ir atzinusi, ka, lai arī ES tiesību pārākuma princips neuzliek kompetentajai iestādei pienākumu nepiemērot ar šo pamatlēmumu nesaderīgu valsts tiesību normu, jo minētā pamatlēmuma normām nav tiešas iedarbības, šai iestādei tomēr ir jāveic savu valsts tiesību atbilstīga interpretācija, kas tām ļauj nodrošināt rezultātu, kurš ir saderīgs ar šī pamatlēmuma mērķi.¹⁰

4. Sprieduma atzīšanas un izpildes atteikuma gadījumi

Rakstā turpmāk tiks aplūkoti tie sprieduma atzīšanas un izpildes atteikuma gadījumi, kad, neskatoties uz to, ka notiesātai personai ir konstatētas saiknes ar valstspiederības valsti, tomēr tiek pieņemts lēmums par atteikšanos atzīt un izpildīt spriedumu izpildes valsts teritorijā. Praksē novērots, ka Latvijas tiesas, izvērtējot iespēju veikt dalībvalstī pieņemtā sprieduma atzīšanu, kā vienu no aspektiem vērtē notiesātās personas tiesību uz brīvību nodrošināšanu, kas ir paredzētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. pantā. Minētā pārbaude notiek, izvērtējot abu valstu paredzētos nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas nosacījumus. Ir gadījumi, kad Latvijas kompetentā tiesa konstatē, ka sprieduma valstī tomēr ir labvēlīgāki nosacījumi nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai, kā rezultātā tiek pieņemts lēmums par atteikšanos atzīt un izpildīt citas dalībvalsts pieņemto spriedumu Latvijas teritorijā, tādējādi sniedzot personai iespēju ātrākai atbrīvošanai no soda izciešanas.

Pirms neilga laika Latvijā Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisija vērtēja situāciju, kad notiesātai personai sprieduma valstī bija paredzēti labvēlīgāki nosacījumi nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai nekā Latvijā, bet Latvijas kompetentā iestāde bija pieņēmusi lēmumu par brīvības atņemšanas soda izpildi Latvijā. Šajā ziņā tika diskutēts arī par to, vai būtu izdarāmi grozījumi Kriminālprocesa likumā.¹¹ Minētajā diskusijā eksperti norādīja, ka Pamatlēmuma 2008/909 17. panta 4. punkts teorētiski pieļauj iespēju, ka dalībvalstis var paredzēt, ka, pieņemot kādu lēmumu par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, drīkst ņemt vērā arī tos sprieduma valsts norādītos tiesību aktus, saskaņā ar kuriem personai ir tiesības kādā konkrētā brīdī tikt atbrīvotai pirms termiņa vai nosacīti. Tomēr šie eksperti minēja, ka šāda pieeja praksē radītu dažādus riskus. Pirmkārt, tā radītu nevienlīdzīgu attieksmi starp Latvijas pilsoņiem un citu valstu pilsoņiem gadījumos, kad sprieduma valstī spēkā esošie noteikumi attiecībā uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu ir nelabvēlīgāki vai arī tie ir nesaderīgi ar Latvijas normatīvo regulējumu un praktiski nav piemērojami. Otrkārt, dažādās valstīs pastāv dažādi sodu izpildes nosacījumi, ir valstis, kurās nepastāv tādi nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas nosacījumi kā Latvijā vai kurās pirmstermiņa atbrīvošana no soda ir saistīta ar kādu papildu pienākumu uzlikšanu personai, piemēram, piespiedu darba piemērošanu, vai arī sprieduma valsts sodu sistēmā nav probācijas uzraudzības, kāda tā ir pazīstama Latvijā, vai tādas nav vispār. Ievērojot minēto, radīsies problēmas ar šādu citas valsts tiesību aktu praktisku piemērošanu. Turklāt eksperti atzina, ka Latvijā šobrīd spēkā esošā sistēma praksē darbojas ļoti labi. Katrā konkrētā gadījumā, kad tiek lemts par personas pārņemšanu brīvības atņemšanas soda izpildei Latvijā, vienmēr tiek izvērtēti nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas no soda kritēriji sprieduma valstī un personas pilsonības valstī, notiek konsultācijas valstu starpā, lai noteiktu, kurā valstī brīvības atņemšanas soda izciešana personai ir labvēlīgāka un izdevīgāka. Arī tiesa, pieņemot lēmumu, rūpīgi izvērtē visus apstākļus, tajā skaitā, vai personai izdevīgāka ir soda izpilde Latvijā vai sprieduma valstī, vērā ņemot arī personu pārņemšanas brīvības atņemšanas soda izpildīšanai mērķi – personas resocializāciju. Turklāt personām tiek izskaidrotas brīvības atņemšanas soda izpildīšanas Latvijā sekas.¹²

Pamatojoties uz ES pastāvošo sadarbību starp dalībvalstīm lietās par notiesāto personu nodošanu brīvības atņemšanas soda izciešanai, jautājums par to, kura valsts ir labvēlīgāka sprieduma izpildei, ir vērtējams katrā lietā individuāli, jo šādu kategoriju lietās nav vienotas standarta pieejas arī ES līmenī. Citos gadījumos tiesa kopsakarā ar labvēlīgākajiem nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas no soda apstākļiem vērtē arī notiesātās personas saikni ar valsti, lai īstenotu tiesības uz reintegrāciju sabiedrībā. Kā rezultātā var tikt pieņemti dažādi lēmumi – vai nu lēmums par atteikšanos atzīt un izpildīt dalībvalsts lēmumu Latvijas teritorijā, sniedzot personai iespēju resocializācijai valstī, kur spriedums tika pieņemts, vai nu lēmums par piekrišanu atzīt citas valsts spriedumu Latvijas teritorijā ar mērķi sniegt personai iespēju sociālai reintegrācijai Latvijā, pat konstatējot, ka sprieduma valstī ir labvēlīgāki nosacītās pirmstermiņa atbrīvošanas nosacījumi.

5. Sociālās reintegrācijas nozīmīguma kritērijs

Atzīmējams, ka Pamatlēmums 2008/909 nesniedz skaidrojumu terminam "sociālā reintegrācija". Taču Pamatlēmuma preambulas 9. apsvērumā noteikts, ka sprieduma valsts kompetentajai iestādei vajadzētu ņemt vērā tādus aspektus kā, piemēram, "personas piesaiste izpildes valstij, vai šī persona izpildes valsti uzskata par vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes". Atbilstoši Pamatlēmuma 2008/909 preambulas 15. apsvērumam pamatlēmums būtu jāpiemēro saskaņā ar ES pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas paredzētas LESD 21. pantā. No iepriekš minētā var secināt, ka Pamatlēmuma 2008/909 kontekstā sociālā reintegrācija būtu jāsaprot tā, ka reintegrācijas pasākumus būtu atbilstošāk veikt valstī, kuras valodu notiesātā persona saprot un ar kuru viņai ir ciešas saiknes. Iespēja uzturēt sociālus kontaktus ar radiniekiem un draugiem palīdz sagatavot notiesāto personu tam, lai tā atgrieztos sabiedrībā. Šis mērķis varētu netikt sasniegts, ja šāda persona tiek turēta ārvalstī, kad ir ticams, ka tā vairs nevarēs palikt šajā valstī pēc soda izciešanas.¹³

Dalībvalsts kompetentās iestādes praksē piemēro Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 3. punktā paredzēto iespēju veikt konsultācijas, lai pārbaudītu visus apstākļus, kas liecinātu par to, ka notiesātai personai izpildes valstī būs garantētas iespējas uz sociālo reintegrāciju sabiedrībā.

6. Notiesātās personas nodošanas/pārņemšanas procesa termiņi

Lai sekmētu ātrāku notiesāto personu nodošanu izpildes valstij turpmākai brīvības atņemšanas soda izpildei, visu minēto apstākļu pārbaude būtu jāveic Pamatlēmumā 2008/909 norādītajos termiņos. Izpildes valsts kompetentā iestāde pēc iespējas ātri pieņem lēmumu par sprieduma atzīšanu vai neatzīšanu un soda izpildi un informē sprieduma valsti par to, kā arī par jebkuru lēmumu pielāgot sodu.¹⁴ Galīgo lēmumu par sprieduma atzīšanu un soda izpildi pieņem 90 dienās pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta saņemšanas.¹⁵

Latvijā atbilstoši Kriminālprocesa likuma 759. panta pirmajai daļai tiesnesim lēmums par sprieduma atzīšanu un izpildīšanu jāpieņem 30 dienu laikā no lūguma saņemšanas dienas, savukārt Kriminālprocesa likuma 760. pantā paredzētais lēmums par soda noteikšanu Latvijā tiesnesim jāpieņem ne vēlāk kā 90 dienās pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta saņemšanas. Lai ievērotu tiesiskajā regulējumā paredzētos termiņus, svarīga nozīme ir visu iesaistīto iestāžu, tas ir, tiesas, Valsts policijas, Tieslietu ministrijas, dalībvalsts kompetento ie­stāžu, ātrai un saskaņotai sadarbībai. Proti, lai Latvijas tiesa varētu pieņemt minēto lēmumu par soda noteikšanu Latvijā, pirms tam ir nepieciešams veikt notiesātās personas fizisku nodošanu, kuru Latvijā nodrošina Valsts policija. Arī šajā posmā var saskarties ar procesuālajām problēmām, piemēram, kā nepietiekoši ātra savstarpējā kompetento iestāžu saziņa un rīcība vai notiesātās personas radītie šķēršļi nodošanas procesa gaitā, kas būtiski var kavēt termiņu ievērošanu. Procesuālie termiņi var arī netikt ievēroti konkrētas lietas sarežģītības dēļ.

7. Noslēguma secinājumi

Latvijas ieguldījums sadarbībā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm savstarpējās atzīšanas principa ievērošanā kopš Pamatlēmuma 2008/909 ieviešanas Latvijas tiesību sistēmā, t.i., 12 gadu garumā, ir veicinājis notiesāto personu pamattiesību ievērošanu, kā arī tiesu iestāžu savstarpējās sadarbības uzlabošanu. Rakstā aplūkotā ES tiesību aktā paredzētie tiesiskie kritēriji ļauj dalībvalstu kompetentajām iestādēm efektīvi veicināt notiesāto personu nodošanas/pārņemšanas turpmākai brīvības atņemšanas soda izciešanai citā dalībvalstī procesa īstenošanu. Taču būtu jāatceras, ka tiesisko kritēriju piemērošanai katrā konkrētajā lietā jābūt individuālai, nevis automatizētai.

Nozīmīgu ieskatu Latvijas kompetento iestāžu funkciju realizēšanā saistībā ar Pamatlēmuma piemērošanu ir sniedzis 2022. gada 19. septembrī sagatavotais Izvērtēšanas ziņojums par savstarpējo izvērtējumu devīto kārtu – juridisko instrumentu savstarpējā atzīšana brīvības atņemšanas vai ierobežošanas jomā,¹⁶ kas sniedz Latvijas Pamatlēmumā ietvertās brīvības atņemšanas soda izpildīšanas sistēmas īstenošanas detalizētu analīzi, atspoguļojot Latvijas labas prakses piemērus, kā arī praktiskos izaicinājumus notiesāto personu pamattiesību ievērošanas realizēšanā lietās, kas skar dalībvalstu pieņemto spriedumu, ar kuru piespriests brīvības atņemšanas sods, atzīšanu un izpildi citā dalībvalstī.

Raugoties uz savstarpējās atzīšanas principa piemērošanas nākotnes uzdevumiem dalībvalstu efektīvākai sadarbības veicināšanai, ir jāvērš uzmanība uz ES izdarītajiem secinājumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis ir aicinātas lielāku uzsvaru likt uz faktiskajām notiesāto personu sociālās reintegrācijas iespējām, ko var panākt ar dalībvalstu kompetento iestāžu ciešākas komunikācijas pieredzes veidošanu, kā rezultātā tiks veicināta nepieciešamās informācijas ātrāka iegūšana un analīze.¹⁷ Tāpat dalībvalstis ir aicinātas nodrošināt, lai to kompetentās iestādes vienkāršā un pieejamā veidā informē notiesāto personu par iespēju izciest sodu citā dalībvalstī saskaņā ar pamatlēmumu, attiecīgo nosūtīšanas procedūru un tās juridiskajām sekām. Jautājums par soda daļēju atzīšanu un pielāgošanu atbilstoši dalībvalstu tiesību sistēmām nerada nozīmīgus izaicinājumus, taču problēmas joprojām pastāv, ņemot vērā dažādu Pamatlēmumā 2008/909 iekļauto sadarbības principu interpretāciju un atšķirības starp dalībvalstu tiesību sistēmām.