Klimata pārmaiņu seku novēršanas jautājums īpaši ir aktualizējies pēdējās desmitgades laikā. Līdz ar to tikuši pieņemti vairāki starptautiska un Eiropas līmeņa normatīvie akti, tostarp dokumenti, kas saistīti ar Eiropas Zaļo kursu (The European Green Deal).

Nefinanšu ziņošanas direktīva¹ (turpmāk – NFRD), kas tika pieņemta 2014. gadā, bija vērsta uz lielo uzņēmumu nefinansiālo rādītāju pārredzamības uzlabošanu. Šī direktīva noteica, ka lielām sabiedrībām ar vairāk nekā 500 darbiniekiem ir jāziņo par to ietekmi uz vidi, sociālajiem jautājumiem, cilvēktiesībām un korporatīvo pārvaldību. Tomēr NFRD aptvēra tikai ierobežotu skaitu uzņēmumu, un tās prasības bieži tika kritizētas kā pārāk vispārīgas un nepietiekamas, lai efektīvi risinātu ilgtspējas izaicinājumus. Savukārt 2019. gadā ar Eiropas Zaļo kursu tika izvirzīts mērķis, lai Eiropas Savienība līdz 2050. gadam kļūtu klimatneitrāla, tādējādi pieprasot lielāku pārredzamību un atbildību no uzņēmumiem. Ņemot vērā NFRD nepilnības, 2021. gada aprīlī Eiropas Komisija ierosināja jaunu direktīvu – Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvu² (Corporate Sustainability Reporting Directive, turpmāk – CSRD), kas paplašina ziņošanas pienākumus un uzlabo informācijas kvalitāti un pieejamību attiecībā uz ilgtspēju, aptverot plašāku uzņēmumu loku, tostarp arī noteiktus mazus un vidējus uzņēmumus.

Pieaugot interesei par klimata pārmaiņām un to izraisītajām sekām, kā arī to novēršanu, ir attīstījies arī jautājums par korporatīvās ilgtspējas ziņošanu, kas kļūst arvien nozīmīgāks uzņēmumu darbības, caurspīdības un ilgtspējas veicināšanā, it īpaši Eiropas Savienībā. Sabiedrībai arvien vairāk pieprasot uzņēmumu atbildību par to ietekmi uz vidi un sabiedrību, ir izstrādāti vairāki normatīvie akti, no kuriem svarīgākie ir CSRD un Eiropas ilgtspējas ziņošanas standarti (European Sustainability Reporting Standards, turpmāk – ESRS).³ Šie tiesību akti ir paredzēti, lai uzlabotu uzņēmumu atskaišu sniegšanu par to ietekmi uz vides, sociālajiem un pārvaldības faktoriem.

Saskaņā ar CSRD preambulas 13. apsvērumu ir būtiski pierādījumi, ka daudzi uzņēmumi neatklāj nozīmīgu informāciju par visiem galvenajiem ar ilgtspēju saistītajiem jautājumiem. Tas attiecas arī uz klimata jautājumiem, piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisijām un faktoriem, kas ietekmē bioloģisko daudzveidību. Ziņojumā ir izcelta arī problēma, kas attiecas uz ierobežotu ilgtspējas informācijas salīdzināmību un ticamību. Turklāt daudziem uzņēmumiem, no kuriem lietotājiem nepieciešama šāda informācija, nav pienākuma to publiskot. Līdz ar to rodas skaidra nepieciešamība pēc stabila un izmaksu ziņā pieejama ziņošanas ietvara, kas papildināts ar efektīvu revīzijas praksi, lai nodrošinātu datu ticamību un izvairītos no zaļmaldināšanas un dubultās uzskaites, kā to KPMG norādījis savā ziņojumā: “CSRD ieviešana Eiropā būtiski palielina uzņēmumu pienākumu ziņot par savu ilgtspēju.”⁴

Korporatīvās ilgtspējas jēdziens ietver uzņēmumu centienus samazināt to negatīvo ietekmi uz vidi un sabiedrību, vienlaikus veicinot caurskatāmību un atbildīgu pārvaldību. Ilgtspēja ir būtiska uzņēmumu darbībā, lai uzlabotu korporatīvo atbildību un uzticamību.⁵ Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, šī joma kļūst arvien svarīgāka, īpaši saistībā ar jauno Eiropas Savienības tiesisko regulējumu.

Šī raksta mērķis ir veikt šo dokumentu un tiesību aktu analīzi, kā arī novērtēt to ietekmi uz uzņēmumiem, īpaši Latvijas veselības aprūpes iestādēm.