1. Ievads

Personas dati nebeidz būt aktuāls temats, jo ikdienā notiek nepārtraukta mijiedarbība ar tiem visdažādākajos kontekstos. To apliecina viens no neseniem Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk – VT) spriedumiem. Tomēr jānorāda, ka konkrētā lieta tiek minēta, lai uzsvērtu personas datu aktualitāti, bet pats raksts fokusēsies uz elektroniskiem komunikācijas datiem izmeklēšanas nolūkos. Saistībā ar VT spriedumu norādāms, ka lietā T-354/22 Bindl/Komisija¹ VT atzina, ka Eiropas Komisija (turpmāk – EK) pārkāpusi Regulas 2018/1725² 46. pantu.³ Šāds pārkāpums radies, jo Vācijas pilsonis, izmantojot EK EU Login autentifikācijas pakalpojumu, izvēlējās iespēju reģistrēties pasākumā GoGreen, izmantojot savu Facebook kontu. Hipersaitē “pieteikties ar Facebook” tika ietverta saite uz Facebook tīmekļvietnes URL, un, kad norādītais pilsonis aktivizēja šo hipersaiti, uz tās noklikšķinot, viņa pārlūkprogramma piekļuva Facebook tīmekļvietnes URL un pēc tam pārsūtīja viņa IP adresi Facebook.

Tādējādi EK, izmantojot EU Login tīmekļvietnē ievietoto hipersaiti “pieteikties ar Facebook”, radīja apstākļus, kas ļauj pārsūtīt personas IP adresi Facebook. IP adrese ir personas dati, kas ar minētās hipersaites starpniecību tika nodoti Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrētam uzņēmumam Meta Platforms. Respektīvi, šāda datu nosūtīšana ir personas datu nosūtīšana uz trešo valsti Regulas 2018/1725 46. panta izpratnē. Turklāt norādīto datu nosūtīšanas brīdī, proti, 2022. gada 30. martā, attiecībā uz Amerikas Savienotajām Valstīm nepastāvēja neviens lēmums par aizsardzības līmeņa pietiekamību Regulas 2018/1725 47. panta izpratnē. Tāpat konkrētajā lietā EK ne pierādīja, ne arī apgalvoja, ka pastāv atbilstoša garantija, tostarp standarta datu aizsardzības klauzula vai līguma noteikums. Tādējādi VT nosprieda, ka EK jāizmaksā konkrētai personai nemateriālā kaitējuma atlīdzinājums 400 eiro apmērā.⁴

Vienlaikus uzsverams, ka arvien aktualitāti nav zaudējis jautājums par atkāpi no elektronisko komunikāciju konfidencialitātes izmeklēšanas nolūkos, tādēļ šī raksta ietvaros autore aplūko trīs Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) nolēmumus, tādējādi paturpinot vienu no jau iepriekš publicētiem autores rakstiem “Saglabājamo datu izmantošana krimināllietās”.