Kristīne Jarinovska–Buka, TM Eiropas tiesību nodaļas vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Atklātības un informācijas pieejamības princips ir viens no nozīmīgākajiem un vienlaikus arī ietilpīgākajiem administratīvo tiesību principiem. Valstij, lai nodrošinātu šā principa īstenošanu, ir vairāki pienākumi:

1) paziņot indivīdam viņa tiesības un pienākumus,

2) atvieglot procedūru informācijas saņemšanai,

3) informēt indivīdu par procedūrām, kas ir jāievēro tiesībradošām personām,

4) vienkāršot un padarīt saprotamu tiesību normu saturu.

Analizējot atklātības un informācijas pieejamības principu, ir jāizšķir divi šī principa darbības līmeņi. Atklātības un informācijas pieejamības princips attiecas ne tikai uz valsts pārvaldes struktūru, bet arī uz likumdevēju. Ievērojot to, atklātības un informācijas pieejamības principa piemērošanā atkarībā no tā, par kuru līmeni tiek runāts, ir noteiktas atšķirības. Tomēr šīs atšķirības nav tādas, kas padarītu neiespējamu norādīt uz kopsakarībām atklātības un informācijas pieejamības principa piemērošanā.

Viena no tiesiskas valsts izpausmēm ir tā, ka tiesību aktu saturs tiek darīts zināms šo tiesību aktu adresātiem. Nevienu nevar sodīt par to, kas viņam nav bijis zināms, un otrādi, neviens nevar aizbildināties ar kādu tiesiski spēkā stājušos un viņam adresētu priekšrakstu nezināšanu. Tā ir viena no likumības principa izpausmēm.

Ievērojot to, ka normatīvo aktu daudzums ar katru gadu pieaug un arī cilvēku skaits kļūst arvien lielāks, zināmā mērā principu, ka likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības, var uzskatīt par ilūziju. Jo nav iespējams konstatēt to mirkli, kad persona patiešām iepazīstas ar normatīvo aktu.