Dipl. iur. Kristīne Jarinovska-Buka – “Latvijas Vēstnesim”

Apsverot nepieciešamās izmaiņas Latvijas tiesību sistēmā, it sevišķi normatīvajos aktos, jāievēro vairāki nosacījumi. Pirmkārt, jārēķinās ar Latvijas tiesību sistēmas īpatnībām, it sevišķi ar tajā iedibināto tiesību normu hierarhiju. Šajā ziņā priekšlikums izveidot pēc Zviedrijas parauga konstitucionālo likumu “Par informācijas atklātību” nebūtu lietderīgs, jo konstitucionālie likumi Latvijas tiesību sistēmai ir sveši.

Otrkārt, jāizvērtē, kādi normatīvie akti ir jāgroza un kādi būtu jāpieņem, lai stiprinātu informācijas atklātības principa darbību Latvijā. Analīzē jāievēro, ka tikai tādā gadījumā, ja situācija saistībā ar informācijas atklātību ir pilnīgi nepieņemama, ir pieļaujamas radikālas reformas, t.i., jauna likuma pieņemšana. Pilnīgi iespējams, lai atrisinātu konstatētās problēmas, nav nepieciešams jauns likums, bet jāgroza spēkā esošais vai arī vajadzīga tikai prasme piemērot jau spēkā esošos normatīvos aktus.

Treškārt, jāievēro, ka normatīvais akts pēc satura nevar būt daudz progresīvāks par valstī pastāvošo tiesiskās kultūras līmeni. Šāds normatīvais akts nevarētu darboties, jo tiesību piemērotājs nespētu saprast tā jēgu. Tāpēc tādas izmaiņas Latvijas normatīvajos aktos, kas pēc satura dublētu, piemēram, Zviedrijā pastāvošo kārtību attiecībā uz informācijas pieejamības nodrošināšanu, praktiski neradītu tiesiskās sekas. Zviedrijā informācijas atklātība ir daļa no gadsimtu gaitā izveidotās konstitucionālās tradīcijas, savukārt Latvijā līdzīgi kā daudzi tiesību institūti informācijas atklātība ir jauns un vēl neiepazīts aizguvums.