Andra Kuzmina-Kovaļova, Aloizs Stepēns, LU Juridiskās fakultātes starptautisko tiesību maģistranti, — “Latvijas Vēstnesim”

Jau vairākus mēnešus starptautiskās sabiedrības uzmanības lokā ir Irāka. Valstij, kas pazīstama ar seno vēsturi un kā viena no lielākajām naftas eksportētājvalstīm, šoreiz nav pievērsta uzmanība sakarā ar jaunu kvalitatīvas naftas lauku atradumiem vai sensacionāliem atklājumiem par Bābeles torņa atrašanās vietu.

Tēma būtu banāla, ja vien neskartu tik daudzas valstis un neizceltu kādu līdz galam neatrisinātu problēmu starptautiskajās tiesībās. Tas ir jautājums, kas saistīts ar bruņojuma un ieroču starptautisko kontroli un tā sakarā pieņemto tiesību normatīvo aktu īstenošanu. Ja ar attiecīgo normatīvo bāzi starptautiskajās tiesībās viss ir kārtībā, citādi ir ar normatīvo aktu un to tiesību normu ievērošanu. Dilemma ir vienkārša – normas, kas saistītas ar bruņojuma kontroli, starptautiskā līmenī var ignorēt, un mehānisms, kā tomēr piespiest starptautisko tiesību subjektu — valsti — tās pildīt, ir diezgan nepilnīgs un smagnējs. To atklās arī turpmākais izklāsts.

Mūsu uzdevums nav veidot politisku apskatu par notikumiem Irākā, lai gan pilnībā no tiem abstrahēties nav iespējams.

Lai izprastu Tuvo Austrumu valstu politiskās attīstības gaitu, ir jāiepazīstas ar atsevišķām likumsakarībām. Bez izņēmuma tas sakāms arī par Irāku. Tāpēc pašreiz notiekošais ir jāpapildina ar teorētiskām atziņām un otrādi – teorētiskās atziņas būtu pārāk vispārējas, ja tās netiktu ilustrētas ar praktiskās politiskās dzīves notikumiem, kuri, šķiet, jau attīstās nevis pa dienām, bet pa stundām, aktīvi iesaistot arī Latviju.