Foto: Aksels Tuklers

Vēsturiskā attīstība

Pēc šveiciešu jurista Žana Gravēna (Jean Graven) sacītā, noziegumi pret cilvēci ir tikpat seni kā pati cilvēce4. Neapšaubot to, ka nodarījumi, kādus mēs šodien saucam par noziegumiem pret cilvēci, ir bieži atrodami vēstures lappusēs, šo nodarījumu juridiskā kvalifikācija ir daudz nesenāka. Lai gan, vērtējot retrospektīvi, pirmās atsauces uz jēdzienu “noziegumi pret cilvēci” var atrast 19. gadsimtā un pat agrāk5, noziegumu pret cilvēci juridiskās izpratnes attīstība ir saistīta tikai ar 20. gadsimtu6.

1907.gada IV Hāgas konvencijā t.s. Martena klauzulā cita starpā tika izdarīta atsauce uz “cilvēces likumiem”, kuri ir jārespektē arī kara laikā. Praksē šis jēdziens pirmo reizi tika minēts 1915.gada 28.maija Francijas, Lielbritānijas un Krievijas valdību deklarācijā, kur, runājot par armēņu genocīdu, šīs valstis pasludināja, ka par šiem jaunajiem noziegumiem pret cilvēci7 un civilizāciju visiem Turcijas valdības pārstāvjiem būs jāuzņemas personīgā atbildība8. Tomēr nekādu praktisku seku šai deklarācijai nebija, un pēc Pirmā pasaules kara noslēgtais Lozannas miera līgums paredzēja amnestiju par visiem noziegumiem no 1914. līdz 1922.gadam. Pēc Pirmā pasaules kara tika izskatīta iespēja Versaļas līgumā iekļaut normu, kas liktu sodīt personas par cilvēces pamatlikumu pārkāpšanu. Tomēr ASV pārstāvji norādīja, ka cilvēcības likumi un principi ir nenoteikti, var atšķirties laikā, vietā un atšķirīgos apstākļos un galu galā būt atkarīgi no sirdsapziņas, tādēļ tos nekādā gadījumā nevar piemērot kriminālajā tiesvedībā9.

Otrā pasaules kara laikā sabiedrotie atklāja, ka daudzus nacistu izdarītos noziegumus nevar par tādiem kvalificēt atbilstoši tradicionālajām starptautiskajām tiesībām. Nodarījumus varēja kvalificēt kā kara noziegumus tikai tad, ja upuri bija pretējās puses karavīri vai civiliedzīvotāji, bet faktiski noziegumos par upuriem kļuva gan pašas Vācijas pilsoņi (ebreji, arodbiedrību biedri, sociāldemokrāti, komunisti, čigāni, baznīcu locekļi, seksuālās minoritātes), gan tās sabiedroto (Višī Francijas) pilsoņi, gan personas, kas atradās teritorijās, kas formāli nebija okupētas (Austrija, Čehoslovākija), gan bezvalstnieki un bēgļi ebreji un čigāni10. Šo noziegumu sodīšanai sabiedrotie Nirnbergas Statūtos definēja noziegumus pret cilvēci kā:

“(..) slepkavību, iznīcināšanu, paverdzināšanu, deportāciju un citu nehumānu rīcību attiecībā pret jebkuriem civiliedzīvotājiem pirms kara vai kara laikā, vai vajāšanu, pamatojoties uz politisku, rases vai reliģisku piederību, veicot vai saistībā ar jebkuru noziegumu Tribunāla jurisdikcijā [noziegumiem pret mieru, kara noziegumiem], pārkāpjot vai nepārkāpjot tās valsts likumus, kurā tie ir tikuši izdarīti11”.