Foto: no personiskā arhīvā

Riņķa dancis ap personas goda un cieņas aizsardzības krimināltiesisko reglamentāciju, kurš ilga turpat vai pusotra gada garumā, beidzot ir noslēdzies ar viedu risinājumu – 2003.gada 21.jūnijā no Krimināllikuma tika izslēgts 91.pants, kas paredzēja atbildību par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu par deputāta kandidātu, bet 2003.gada 17. decembrī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija nolēmusi iesniegt Saeimā priekšlikumu izslēgt no Krimināllikuma 271.pantu, kurā paredzēta atbildība par valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu. Komisijas deputāti apbrīnojamā vienprātībā un absolūtā slepenībā no juridiskās sabiedrības, kas gan neattiecās uz preses pārstāvjiem, atzina, ka neviena valsts amatpersona nav tā vērta, lai viņas godu un cieņu, kas aizskarti sakarā ar tās dienesta pienākumu pildīšanu, valsts sargātu ar speciālu krimināltiesību normu, jo pēc deputāra Daiņa Turlā (TSP) komisijas sēdē teiktā “šāda saraksta veidošana būtu nevietā un radītu analoģiju ar izmirstošu augu aizsardzību”.¹ Nudien asprātīgs un atbildīgās par tiesību jaunradi komisijas pārstāvja cienīgs joks, par kuru varētu arī pasmaidīt, ja vien problēma nebūtu pārāk nopietna, bet attieksme pret tās risināšanu, atļaušos teikt, bezatbildīga.
Pastāvīgie “Jurista Vārda” lasītāji tā slejās noteikti būs pamanījuši publikāciju sēriju, kurā no dažādiem cilvēktiesību, krimināltiesību, civiltiesību aspektiem tika diskutēts jautājums par goda un cieņas aizsardzības tiesisko regulējumu, pausti visai atšķirīgi viedokļi par to, kur robežojas vārda brīvība un goda un cieņas aizskārums, vai Krimināllikums, atsevišķā normā paredzot atbildību par valsts amatpersonas goda un cieņas aizskārumu, apdraud vārda brīvību utt.