Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, – “Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

Pēdējās desmitgades laikā Latvijā publisko tiesību laukā iespētais ir apbrīnas vērts. Ir izveidota un nostiprinājusies Satversmes tiesa, savus pirmos soļus sper administratīvā justīcija, lēnām tiek likvidēts normatīvais un praktiskais sociālistiskās sistēmas mantojums. Arī tiesību zinātnē lielos vilcienos centrālie jautājumi ir apzināti un principiāli skaidri, lai praktiskajā darbā nerastos problēmas. Tai pašā laikā ir atrodami atsevišķi jautājumi, kuri nav izpelnījušies plašu ievērību vai arī izpratne par tiem ir neatbilstoša demokrātiskai tiesiskai valstij. Viens no interesantākajiem jautājumiem publiskajās tiesībās, kur savijas konstitucionālās un administratīvā procesa tiesības, ir politiska lēmuma juridiskā daba un tā kontroles pieļaujamība tiesā. Pie tam jāatzīmē, ka politiskais lēmums atrodas uz robežas starp “tīrajām” tiesībām, kad tiesību normu piemērotājam pietiek ar kodeksu un vidusmēra juridisko saprātu, un politiku, kur visu nosaka politiskā lietderība un partijiskās intereses.
Tomēr tiesību zinātne politiskā lēmuma būtības analizēšanai līdz šim ir gājusi secen. Gandrīz vienīgais piemērs, kas ticis pētīts un analizēts, ir leģendārais Salaspils domes priekšsēdētāja atlaišanas gadījums.¹ Šāda situācija ir acīmredzami nepietiekama, jo praksē, it īpaši administratīvajā tiesas procesā un Satversmes tiesas procesā, nākas saskarties ar šo īpatnējo “vairāk politisko nekā juridisko zvēru”,² un bieži vien tiek pieņemti kļūdaini vai vāji argumentēti nolēmumi. Varētu pat piezīmēt, ka šajos gadījumos tiesas ierasti lemj vairāk intuitīvi, mēģinot uztaustīt pareizo risinājumu, nevis loģiski un sistemātiski analizējot politiska lēmuma konceptu, vadoties no tiesību zinātnes atziņām. Šo iemeslu dēļ autors šai rakstā mēģinās aizpildīt pastāvošo robu, piedāvājot sistemātisku pārskatu par politiska lēmuma juridisko būtību.

Politiska lēmuma legālā definīcija

Politiska lēmuma jēdziens Latvijas tiesību sistēmā nav radies nesen. Jau 1995. gadā likumdevējs mēģināja definēt politiskos lēmumus, norādot, ka “administratīvie akti nav arī politiskie lēmumi”.