Foto: no personiskā arhīva

Raksta zinātniskais konsultants doc. Dr.iur. Jānis Rozenbergs

“Tiesas spriedumam, ar ko prasība apmierināta, pat ja tas stājies likumīgā spēkā, nav nekādas praktiskas nozīmes, ja to nevar izpildīt.”¹ Viens no izpildes veidiem ir piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu, pārdodot to izsolē, kuru rīko tiesu izpildītājs. Pēdējā laikā masu medijos tiek stāstīts par problēmām, kas rodas, vēršot piedziņu uz nekustamo īpašumu. Visvairāk tiek stāstīts par tiesu izpildītāju darbību, bet mazāk uzmanības tiek pievērsts juridiskajām problēmām, kas saistītas ar izsoles akta apstiprināšanu, ko veic tiesa.
Šī raksta mērķi ir, pirmkārt, rast atbildes uz jautājumiem: vai nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšana ir tikai formāla tiesas darbība, kā tas varētu izskatīties, gramatiski aplūkojot Civilprocesa likuma 613. pantu, vai tiesai ir tiesības neapstiprināt nekustamā īpašuma izsoles aktu un ja tā, tad kādas sekas ir šādam lēmumam. Otrkārt, izvērtēt nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanas normatīvā regulējuma nepilnības un, treškārt, aplūkot tiesu praksi lietās, kurās ir noraidīts pieteikums par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu, analizējot vairākos lēmumos sastopamos problemātiskos jautājumus un censties apkopot tiesu praksē paustās atziņas šo problēmu risināšanai.
Rakstā tiks apskatītas Latvijas juridiskajā literatūrā paustās atziņas par tiesas lēmumu par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu, tomēr lielākā raksta daļa tiks veltīta tiesu praksei. Raksta tapšanas gaitā autore izpētīja līdz šim nepublicēto tiesu praksi Rīgas apgabaltiesā un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā, analizējot lēmumus lietās, kurās tiesa noraidījusi pieteikumus par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu. Papildus tiks analizēti atsevišķi Kurzemes apgabaltiesas lēmumi šajā jautājumā.
Nekustamā īpašuma izsoli Latvijā šobrīd regulē Civilprocesa likuma 73.nodaļa, Civillikuma² 2073.–2090.panti, kā arī normatīvie akti, kas regulē tiesu izpildītāju darbību.