Uz mūžīgiem laikiem

Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, Administratīvās apgabaltiesas tiesneša palīgs

Foto: no personiskā arhīva

Šī gada pašā sākumā – janvārī – plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa par jaunu Latvijas Republikas Satversmes grozījumu projektu. Šoreiz savu devumu konstitucionālo normu pilnveidošanā bija nolēmuši sniegt Tautas saskaņas partijas Saeimas frakcijas deputāti, iesniedzot likumprojektu par grozījumiem Satversmes 1. pantā.¹ Valērijs Agešins, kas atzīts par likumprojekta izstrādāšanas idejas autoru, piedāvā visiem tik pazīstamo Satversmes formulējumu “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” izteikt nedaudz citādā redakcijā – “Latvija ir neatkarīga demokrātiska parlamentāra republika uz mūžīgiem laikiem”.
Šī iniciatīva vismaz latviski rakstošajā presē tika uztverta bez vajadzīgās nopietnības – “TSP pirmdien uzražotais idiotiskais priekšlikums ierakstīt Satversmes 1. pantā (ko var grozīt tikai tautas nobalsošanā), ka Latvija ir neatkarīga “uz mūžīgiem laikiem”, ir vingrinājums valsts pamatu ļodzīšanai “no varas pozīcijām””.²
Tomēr, lai cik sākotnēji nenopietns šķistu šis ierosinājums, juridiski TSP iniciatīva ir skārusi vairākas interesantas konstitucionālo tiesību teorijas problēmas. Tāpat arī juridiskā satura ziņā piedāvājumā nekas smieklīgs nav atrodams, tāpēc, lai gan Saeimas konstitucionālais vairākums neatbalstīja šo iniciatīvu,³ attiecīgais grozījums ir pelnījis nelielu juridisku analīzi. Pirmkārt, vismaz pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apjomā šis ir pirmais mēģinājums⁴ iedarbināt Satversmes 77. panta procedūru un grozīt vienu no pantiem, ko 4. maija Deklarācija ieskaita par Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskā pamata daļu.⁵ Otrkārt, TSP ierosinājums noteikt, ka Latvija ir parlamentāra republika, arī iezīmē jaunu tendenci Latvijas konstitucionālajā politikā.