Šis pats jautājums par patiesu atbildību attiecas arī uz visiem uzņēmējiem, darba devējiem, darbiniekiem, kultūras nozares pārstāvjiem, pensionāriem, skolotājiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, labdarības organizāciju pārstāvjiem, žurnālistiem, sociālajiem darbiniekiem, arī reklāmas speciālistiem. Vienvārdsakot – visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Pēc birojā vai personīgi saņemtajiem (un arī vairs nesaņemtajiem) telefona zvaniem es skaidri redzu, kas ir tie cilvēki, tostarp turīgi uzņēmēji vai nabadzīgi stāvvietu apsargi, kuriem patiešām rūp Latvijas nākotne. Esmu pārliecināts, ka pienāks brīdis, kad būšu gatavs padalīties publiski ar vārdiem un uzvārdiem, kas ir tie cilvēki, kuri cīnās par Latviju, kurā nekrīt jumts uz galvas; kur bērni var droši doties uz ielas; kur ir sabalansēta medicīnas un pamatoti kvalitatīva izglītības sistēma. Es varēšu nosaukt publiski tos (arī man personīgi pazīstamos), kuri Latviju tiešām no sirds vēlas ieraudzīt kā tiesisku valsti, jo jau šobrīd esmu ieraudzījis visus, kuri nebaidās runāt, pieprasīt, cīnīties, atbalstīt, darīt visu labāko, kas ir viņu spēkos.
Taču tāpat esmu ieraudzījis konkrētus vārdus un uzvārdus, kuri nevēlas mainīt neko; kuriem ir laba un materiāli izdevīga tieši korumpēta, mazizglītota, vienaldzīga valsts ar bezcerīgu medicīnas aprūpes sistēmu un tiesiskumu tukšos saukļos. Esmu ieraudzījis cilvēkus, kuri, acīmredzot savu savtīgo interešu vadīti, vēlas turpināt visu kā līdz šim. Šādu cilvēku ir daudz. To skaitā ir ne tikai politiķi, bet arī citu profesiju pārstāvji. Vairākas no šīm personām pazīstu personīgi, un viņu telefona zvani kopš brīža, kad esmu atļāvies asi kritizēt varu un iestājies parasta Zolitūdes cilvēka pusē, ir pārstājuši atskanēt. Ir vairāki cilvēki, kuri acīmredzami ir novērsušies. Un tas savā ziņā ir labi, jo maskas taču ir kritušas.

Kurā pusē esat Jūs, tas jāizlemj Jums pašiem. Nav arī svarīgi, ko esat darījuši līdz šim, bet svarīgi ir – ko esat gatavi darīt tagad. Atstāt visu pa vecam vai nē.