Pēdējās divās nedēļās vēroju notiekošo mūsu valstī. Un ir pienācis brīdis, kad sirds pilna. Lai gan varētu rakstīt ar konkrētiem vārdiem un konkrētām situācijām, mēģināšu pavisam īsi, kodolīgi, ar neitrālu skatījumu.

To visu notiekošo var nosaukt – cinisms neaprakstāms. Vēlēšanu tuvošanās aizmiglojusi prātu daudziem. Skaļie virsraksti un izsaucieni dod iespēju medijiem pelnīt un audzēt reitingus, savukārt atsevišķām personām – neprātīgi uzvesties.

Tāpēc dažas lietas no manas gan kā pilsoņa, gan kā advokāta puses.

1. Ja kādam ir informācija par smaga vai sevišķi smaga nozieguma gatavošanu vai izdarīšanu, bet persona par to neziņo – atbildība pēc Krimināllikuma 315. panta.

2. Ja kāda valsts amatpersona nepilda savus pienākumus (bezdarbība) – atbildība pēc Krimināllikuma 319. panta.

3. Jebkurš fakts par iespējamu noziegumu jāpārbauda (pat bez iesnieguma), un, lai kādu sauktu pie atbildības, jābūt pierādījumiem, nevis pieņēmumiem/izdomājumiem.

4. Ir tāda lieta kā nevainīguma prezumpcija. Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Personai nav jāpierāda savs nevainīgums. Visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai (Kriminālprocesa likuma 19. pants).

5. Savstarpējā komunikācijā personām ir jāizturas ar abpusēju cieņu un atbilstoši morāles/ētikas normām. Paaugstināta latiņa ir noteiktām personu kategorijām, t.sk. zvērinātiem advokātiem, arī ārpus profesionālās darbības (t.i., ikdienā). Ja kāds advokāts to nespēj, jāapsver jautājums par savas profesionālās darbības apturēšanu.

6. Nemelojiet – meliem īsas kājas un rokas. Katram skapī ir pa skeletam.

7. Visbeidzot, viss nāk atpakaļ. Labais tiek atdarīts ar labu.

Punkts.