Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē I

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē II.  Īsa biogrāfija

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē III. Izvēle starp reformu un revolūciju

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē IV. Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē V. Eiropas Savienības vieta globālajā ģeopolitikā

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē VI. Sociālisma kritiķis

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē VII. Egalitāte – ceļš uz nekurieni

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. VIII. “Trakā pasaule” uzbrūk ne tikai smēķētājiem

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. IX. “Domu policija” medī “raganas”

 

Iepriekšējos rakstos minētā skandāla laikā [1] Rodžers Skrutons tika dēvēts ne tikai par homofobu, antisemītu un konspirāciju teoriju izplatītāju, bet arī par islamofobu, interpretējot viņa agrākās publikācijas un arī intervijas “NewStatesman” laikā pausto.

Šajā intervijā R. Skrutonam tika jautāts par viņa jau iepriekš izteikto viedokli, ka vārds “islamofobija” patiesībā esot propagandas vārds [2]. Uz šo jautājumu R. Skrutons atbildēja, ka, viņaprāt, vārdu “islamofobija” izgudroja Musulmaņu brālība [3], tādējādi pārtraucot diskusijas par svarīgiem jautājumiem, kas uztrauc cilvēkus un sabiedrību. Proti, par to, cik lielā mērā islāms piedod vai pat izliekas neredzam vardarbību, kas izdarīta tā vārdā. Citiem vārdiem sakot, šis svarīgais jautājums bija islāma ticības iespējamās vardarbīgās izpausmes. R. Skrutona ieskatos, šis jautājums bija jāaktualizē un jāapspriež, savukārt vārds “islamofobija” bija paredzēts tam, lai mēģinātu novērst jebkādas diskusijas sabiedrībā par šo aspektu [4].

Vēl pirms šīs intervijas, atbildot uz iepriekš izteikto kritiku attiecībā uz R. Skrutona viedokļiem, 2018. gada 9. novembrī žurnālists Džībrans Khans [5] viņa aizstāvībai publicēja rakstu “Sers Rodžers Skrutons ir musulmaņu un ebreju draugs” [6]. Minētais autors norādīja, ka “ikvienam, kurš ir lasījis [R. Skrutona] rakstus vai klausījies viņa lekcijas, šāda apsūdzība [islamofobijā un antisemītismā] ir absurda. Bet kā musulmanis es to uzskatu par īpaši aizvainojošu” [7]. Konkrētā raksta autora ieskatos, R. Skrutons bija koncentrējies uz civilizāciju un pasaules redzējumu izpēti, uz to, kas dažādām civilizācijām ir kopīgs un ko tās var mācīties viena no otras, un arī to, kas tām rada draudus. Vēl jo vairāk viņš norādīja, ka R. Skrutons esot lasījis musulmaņu autoru darbus, sadarbojies ar dažādiem musulmaņu arhitektiem un zinātniekiem, un arī pats lasījis lekcijas, piemēram, Sīrijas universitātēs [8]. Līdzīgi norādīja arī tiesību zinātnieks un politikas filozofs Roberts Georgs [9], ka, lai gan R. Skrutons tika “apsūdzēts ksenofobijā [10] un rasismā, [taču] Rodžers [Skrutons] pētīja citas kultūras un respektēja tās. Viņš iemācījās arābu valodu, lai lasītu korānu. [..] Lasīja islāma filozofus, studēja hinduismu un citas austrumu ticības” [11].

Arī pēc “NewStatesman” intervijas tika publicēts līdzīgs islāma ticīgo aktīvista Eda Husaina [12] raksts – “Rodžers Skrutons ir islāma draugs, nevis ienaidnieks” [13]. Šī raksta autors norādīja uz vairākiem vērā ņemamiem aspektiem, kas neļauj R. Skrutona viedokli uzskatīt kā vērstu pret musulmaņiem. Piemēram, viņa ieskatos, R. Skrutons vienmēr “taisnīgi novērtēja musulmaņu filozofu ieguldījumu Rietum[u kultūrā]” [14], ko arī bija aprakstījis vairākos savos darbos. Rakstā tika norādīts, ka “vadošie musulmaņu teologi Rietumos saprot un respektē Skrutonu” [15]. Kā viens no piemēriem tiek minēts ulems [16] šeihs [17] Hamza Jūsufs [18], kura diskusijas ar R. Skrutonu esot “pamudinājušas daudzus musulmaņu influencerus visā pasaulē censties labāk izprast konservatīvismu, kā to skaidrojis R. Skrutons” [19]. Konkrētā raksta autors apstiprināja, ka pret musulmaņiem vērsts naids patiešām pastāv un šis naids ir jāiznīcina. Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka “islamofobija ir oksimorons [20]: islāms meklē mieru, un kā cilvēkiem var būt bailes no miera?” [21].

Tādējādi E. Husains piekrita R. Skrutona uzskatiem, paužot viedokli, ka Musulmaņu brālība ir izmantojusi šo iespēju – apsūdzēt kādu “islamofobijā”, lai mēģinātu apklusināt islāma ticīgo piekoptās prakses kritiķus. Vēl jo vairāk viņš norādīja, ka R. Skrutons bija viņam teicis, ka islāma ticīgajiem ir vairāk jāatceras 13. gadsimta Nāsredinu [22]. Līdz ar to, viņaprāt, “R. Skrutonam ir taisnība, sakot, ka mēs, musulmaņi, pārāk nopietni uztveram sevi, [mēs esam] pārāk ieslīguši upura lomā un mums atkārtoti ir jāpieņem grieķu komēdijas gars” [23]. Visbeidzot, viņš norādīja, ka “R. Skrutons nav binārs domātājs: viņš apbrīno islāmu, bet arī ir kritisks pret to. [R.] Skrutons uzdod smagus jautājumus: vai musulmaņi var iemācīties likt valsti [prioritāri] ticības kopienas priekšā? Vai atcelt priekšstatus par zaimošanu un pieņemt brīvību? Uz šiem jautājumiem ir vajadzīgas atbildes, jo no tā ir atkarīga visa mūsu nākotne” [24].

Savu viedokli par situāciju pauda arī pretrunīgi vērtētais islāma pētnieks Izmails Rojers [25], kurš savā mikroblogošanas vietnes “Twitter” profilā norādīja, ka R. Skrutons nebija noliedzis, ka pastāv pret musulmaņiem vērsti aizspriedumi, bet vienīgi bija iebildis pret vārdu “islamofobija”, kas ir mēģinājums kontrolēt sarunu, padarot jebkuru kritiku islāma vai musulmaņu virzienā par sociālo patoloģiju, proti, tā esot politizēta fobija. Taču šādā veidā nenotiek diskusijas. Tādējādi tiek noliegta jebkāda veida kritika un attiecībā uz islāmu vai musulmaņiem tiek pieļauta vienīgi glaimu izteikšana [26].

Savukārt kontraversālais konservatīvais žurnālists Rods Drehers [27] pauda neizpratni, sakot, “vai ir cilvēki, kuri baidās no kristietības bez kāda iemesla? Jā. Vai ir cilvēki, kas to ienīst? Arī jā. Vai visi, kas kritizē kristietību, ir “kristofobi” vai citādi rīkojas ļaunprātīgi. Noteikti nē. Neviena kopiena, ne kristieši, ne musulmaņi, ne LGBT, neviens nespēj izlemt, ko citi var un ko nevar par viņiem teikt. Neviens aktīvists, kurš mētājas ar šiem viltus “fobijas” apgalvojumiem [patiesībā] nedarbojas godprātīgi un nevēlas īstu dialogu un sapratni. [Savukārt] ja [šī] kritika ir netaisna, neloģiska vai balstīta uz maldīgu informāciju vai ļaunprātīgu faktu interpretāciju, tad ar visiem līdzekļiem ir uz to jānorāda” [28].

Tajā pašā laikā, piemēram, kreisi noskaņotais izdevuma “Middle East Eye” politikas slejas autors Pīters Oborne [29] norādīja, ka, lai gan “NewStatesman” intervijas transkripts liecināja, ka R. Skrutons nebija izteicis antisemītiskas piezīmes, kā to iepriekš bija norādījis “NewStatesman”, tāpat kā R. Skrutons nebija minējis rasistiskus komentārus par ķīniešiem, tomēr transkripts, viņaprāt, parādīja, ka R. Skrutons tomēr bija izteicis “neglītus komentārus par islāmu” [30]. P. Oborne apšaubīja vairākus R. Skrutona norādītos argumentus. Tostarp, viņš norādīja, ka “nevaru atrast nopietnus pierādījumus tam, ka šo vārdu, kā apgalvo Skrutons, ir izdomājusi Musulmaņu brālība. Saskaņā ar Oksfordas angļu valodas vārdnīcu pirmais reģistrētais termina lietojums bija 1923. gadā žurnāla “Teoloģijas studijas”, vēl pirms brālība bija pastāvējusi” [31]. Tāpat arī P. Oborne norādīja, ka R. Skrutona Rietumu un Austrumu kultūru izpēte aizsākusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad R. Skrutons bija sarakstījis grāmatu “Par ķīlnieku paņemtā zeme (Libāna un Rietumi)” [32]. Tomēr pārsvarā, P. Obornes ieskatos, R. Skrutons šajā grāmatā izmantoja intervijas ar Libānas kristiešiem, neapskatot vai pārāk maz pētot sektu ietekmi, reti kritizējot pašas kristīgās grupas Libānā un nepieminot svarīgus aspektus par paša Pjēra Gemajela [33] darbību un politiskajiem uzskatiem, kuri būtībā bijuši fašistiski [34].

Tajā pašā laikā P. Oborne secināja, ka “Skrutons [..] nav neokonservatīvs [35]. Es viņu uzskatu par Bērka [36] tipa konservatīvo, kurš respektē iestādes, likuma varu un tradīcijas. Turpretī neokonservatīvie noārda iestādes un bieži nicina likuma varu. Par islāmu viņš spēj rakstīt skaidri un saprotoši. Skrutons lieliski aprakstīja izcilo 14. gadsimta arābu domātāju Ibnu Haldūnu [37]. Viņa analīze par Al-Qaeda [38] kā Osama bin Ladena [39] personīgi radītā un jau esošo sociopolitisko spēku apvienojuma kombināciju ir izcila un kodolīga. Empātiskā pasāža viņa novelē “Pazudušie” rosina domāt, ka viņš pat redz musulmaņus kā potenciālos konservatīvo sabiedrotos. Tomēr parāk bieži viņ[a uzskati] miksējas ar ignoranci un aizspriedumiem. Skrutonam patīk sevi attēlot kā vientuļu patiesības balsi, kas maksā bargu cenu par savu pārliecību. Taču, runājot par islāmu, profesors pārāk bieži ir daļa no linča bara, kuru viņš pats atzīst par nicinošu” [40].

Vien dažas dienas pēc R. Skrutona nāves P. Oborne uzrakstīja otru rakstu, kurā uzdeva jautājumu − “vai musulmaņiem ir taisnība par to, ka viņi ir noraizējušies par savu nākotni premjerministra Borisa Džonsona [41] Lielbritānijā?” [42]. Uz šo jautājumu P. Oborne sniedza atbildi, ka, “pamatojoties uz lišķīgiem glaimiem, kas tika pasniegti konservatīvo rakstniekam seram Rodžeram Skrutonam, kurš svētdien nomira no vēža, es domāju, ka viņiem ir ļoti labs iemesls uztraukties” [43]. P. Oborne gan norādīja, ka viņš piekrītot R. Skrutona denonsācijām par mūsdienu arhitektūru, uzskatot, ka R. Skrutona grāmata par medībām ir šedevrs, vērtējot R. Skrutona rakstīšanas stilu kā izcilu, tomēr viņam “nav šaubu, ka [R.] Skrutons bija ignorants fanātiķis, runājot par islāmu” [44]. Tajā pašā laikā P. Oborne gan uzsvēra, ka “nezinošie un pārspīlētie [R.] Skrutona uzskati par musulmaņiem un islāmu neatceļ viņa sasniegumus” [45].

Neraugoties uz P. Obornes reveransiem, nepārprotama ir viņa izteikumu intence, proti, R. Skrutonam tomēr tika pārmesta “islamofobija”. Turklāt zīmīgi ir tas, ka P. Oborne ne ar pušplēstu vārdu neieminas par “islamofobiju”, iespējams, pašā svarīgākajā R. Skrutona izteikumu kontekstā. Proti, kas saistās ar šo vārdu kā kreiso un islāma fundamentālistu izmantotu propagandas līdzekli. Vēlreiz jāatgādina, ka R. Skrutons, rakstot par “islamofobiju” kā propagandas vārdu, asi kritizēja kreiso ideoloģijas neatņemamo sastāvdaļu – “politkorektumu” – un ar to saistītos “domu policijas” uzbrukumus ikvienam, kurš uzdrīkstējās, aizstāvot Rietumu vērtības, kritizēt fundamentālā islāmisma blaknes.

R. Skrutons norādīja, ka mēs dzīvojam tolerantā sabiedrībā, kas tic vienlīdzībai un katra indivīda tiesībām uz savu ticību. “Mēs paši sev neatļaujam kritizēt islāmu, bet vienīgi apšaubīt to, ko mēs uzskatām par tā ļaunprātīgu izmantošanu. Mūsu politiķi un komentētāji cenšas nodalīt vienkāršo musulmaņu islāmu no radikālajiem ekstrēmistiem, un bez šaubām, viņiem ir tiesības to darīt, jo arī tā ir daļa no viesmīlības. Vēl jo vairāk arī es nevaru iedomāties, ka mani draugi, kas praktizē musulmaņu ticību, pagrieztos pret saviem likumpaklausīgajiem kaimiņiem un iznīcinātu tos Allaha vārdā. Tomēr mēs nevaram vienkārši neņemt vērā pierādījumus, ka starp mums ir musulmaņi, kas interpretē savu reliģiju citādāk” [46]. R. Skrutona ieskatos, tas ir “liberālais domāšanas veids, kas noziegumos vaino “islamofobiju”, it kā mēs, [tie], kuri nevienam nedraudējām, būtu vainīgi par uzbrukumiem pret mums” [47]. Un šāds domāšanas veids, R. Skrutona izpratnē, parāda tīšu patiesības neievērošanu, cēloņu un seku apgriešanu otrādi. Līdz ar to par “mūsu ienaidnieki[em kļūst] nevis tie, kas apdraud Rietumu civilizāciju, bet gan tie, kas to aizstāv, jo viņu izteiktie vārdi [kritika] ir “provokācija” un viņu klātbūtne [sabiedrībā] – apvainojums. Tādējādi vaina tiek pāradresēta no agresora uz upuri, un pienākums aizstāvēt mūsu mantojumu pārvēršas par pienākumu to noraidīt” [48].

Līdz ar to, R. Skrutona ieskatos, šobrīd pastāv “nevēlēšanas šūpot daudzkultūru kopienas laivu”, vēloties izvairīties no jebkādas iespējas tikt apsūdzētam par rasismu, islamofobiju vai jebkādu citu etnisko minoritāšu diskrimināciju. Taču šī nevēlēšanās un bailes kļūt par “agresoru” noved pie vecās kārtības sagraušanas, pie Rietumu kultūras iznīcināšanas, pie pārlieku lielas tolerances brīžos, kad šāda tolerance nebūtu jāizrāda, nonākot politkorektuma varā un tie, kuri atļaujas izteikt kritiku, neiedziļinoties izteiktās kritikas būtībā, tiek definēti kā, piemēram, “islamofobi” vai “rasisti” [49].

Islāms [50] ir viena no izplatītākajām pasaules reliģijām [51], kuras piekritēji, kā norādīja R. Skrutons, neatrodas tikai arābu zemēs [52]. Viņaprāt, būtu kļūdaini identificēt islāmu ar arābu kultūru un uzskatīt, ka pilnīgu izpratni par islāma principiem un politiku var iegūt tikai pētot Tuvos Austrumus [53]. Arī vēstures profesors Normans Deiviss [54] norādīja, ka islāmu nevar asociēt vien ar arābu zemēm, tomēr viņš, tāpat kā R. Skrutons, atzina, ka “Korāna [55] svēto rakstu valoda vienmēr ir bijusi arābu valoda” [56]. Līdz ar to “ticība, likumi un pasaules uzskats tieši izriet no teksta, kura nozīme un emocionālais svars ir ietverts tā valodā” [57].

Islāma jeb šariata [58] tiesības radās aptuveni 622. gadā. Tās nostiprinājās 7. gs., kad kalifi [59] jeb pravieša Muhameda [60] pēcnācēji sāka veidot teokrātisku pasaules impēriju, iekarojot plašas teritorijas, tostarp, Sīriju, Palestīnu, Persiju un Ēģipti [61]. Turpmākā gadsimta laikā islāma armijas austrumos ieņēma Kabulu, Buhāru un Samarkandu, bet rietumos ‒ Kartāgu un Tanžeru. 711. gadā, šķērsojot Gibraltāru, musulmaņi iegāja Eiropā, iekarojot vestgotu Spāniju. Tad viņi pārnāca pāri Pirenejiem, bet 732. gadā jau atradās Tūrā ‒ tikai dažu dienu gājiena attālumā no franku karaļvalsts sirds ‒ Parīzes.

Kārlim Martelam [62] izdevās toreiz savākt armiju, kura pie Puatjē 732. gadā apturēja arābu uzplūdus. Neraugoties uz šo uzvaru, kas saskaņā ar daudzu vēsturnieku uzskatiem novērsa Eiropas pakļaušanu islāmam, tas tik un tā uz visiem laikiem palika Eiropā. Islāms radīja to kultūras barjeru, kas veicināja eiropiešu identitātes veidošanos, un norisinājās kristietības sāncensība ar islāmu. Viduslaiku eiropieši visus musulmaņus parasti dēvēja par saracēņiem (austrumniekiem), uzskatot sevi par augstākas civilizācijas pārstāvjiem [63]. Acīmredzot tādēļ vēl 18. gadsimtā (Apgaismības laikā) ar Eiropu saprata “noteiktas kopīgas kultūras iezīmes, kas norobežo to no citām pasaules daļām un tautām, [..] ar to tika saprasta vispirms jau civilizētā pasaule kā tāda” [64].

Islāms no arābu valodas nozīmē “pakļaušanās”. Bez tam R. Skrutons norādīja, ka tā ir “labprātīga pakļaušanās, no kuras nevar atgriezties” [65]. R. Skrutons aprakstīja to, ka klasiskajā islāma jurisprudencē, tāpat kā klasiskajā islāma filozofijā, tika pieņemts, ka likums rodas dievišķā pavēlē, kas atklāta caur pamatavotiem Korānu un Sunnu [66] un palīgavotiem konsensu (ijma jeb idžma) un analoģiju (qiyas jeb kijāss) [67]. Par šiem avotiem sīkāk var skatīt arī Mg. iur. Samīra Askerova un Dr. iur. Jura Rudevska publikācijās par musulmaņu tiesībām un tiesību avotiem [68].

R. Skrutons norādīja, ka islāma pamats patiesībā ir tieši likums, “jo šī reliģija izauga no Muhameda mēģinājuma saviem sekotājiem sniegt rīcības kodeksu” [69].

R. Skrutons uzskatīja, ka šariata pamatā ir stingri reliģisks rīcības kodekss, ko papildina soda sankcijas [70]. Šariata tiesībās, viņaprāt, atšķirībā no rietumu pasaules izpratnes par likumu un tiesībām, nebija starpības starp morāli un likumu, jo tās abas cēlušās no Dieva [71]. Lai gan R. Skrutons atzina, ka liela daļa musulmaņu nedzīvo saskaņā ar šariata likumiem, tajā pašā laikā ir valstis, piemēram, Irāna, Saūda Arābija un Aganistāna, kurās tiek mēģināts šādus likumus uzspiest [72].

Šariats, kā norādīja R. Skrutons, piedāvā aizsardzību “grāmatas ļaudīm” [73] − jūdiem un kristiešiem [74]. Taču tas nepiedāvā vienādu statusu likuma priekšā [75]. Tādējādi viņš konstatēja, ka nekur Tuvajos Austrumos kristiešiem vienlīdzīgas tiesības vai patiesa aizsardzība netiek piešķirta [76]. Vēl jo vairāk R. Skrutons pauda viedokli, ka Rietumi nedrīkst pagriezt muguru šīm Tuvo Austrumu kristiešu kopienām, jo viņu liktenis ilgtermiņā ir arī Rietumu liktenis. “Tikai tad, ja islāms ir spiests ievērot kristiešu tiesības un brīvības pie sava sliekšņa, tas iemācīsies ievērot pārējās [sabiedrības] tiesības un brīvības” [77]. “Noteikti nav pieļaujams, ka musulmaņi apmetas uz dzīvi Rietumus un pieprasa tiesības praktizēt savu reliģiju, citiem kļūt par prozelītu [78], celt mošejas [79] un medreses [80] un visādā ziņā izmantot reliģiskās brīvības, kuras mūsu sabiedrība ievēro, vienlaikus tās aizliedzot savās zemēs” [81].

Kā vienu no piemēriem R. Skrutons minēja Saūda Arābiju. Proti, ka tā bija sūdzējusies par to, ka Norvēģija pārkāpj musulmaņu cilvēktiesības, atļaujot pret viņiem izmantot “naida runu” [82]. R. Skrutonam šķita ironiski, ka šāds aizrādījums nāk “no valsts, kurā kristieši ir spiesti slēpt savu ticību, kurā atkritēji tiek iznīcināti, kurā sievietes ir piespiestas uzturēties mājās un kurā tie, kuri ir pietiekoši drosmīgi, lai kritizētu režīmu vai tā fanātisko reliģisko garīdzniecību ir vai nu miruši vai [atrodas] cietumā” [83]. Toties viņš uzsvēra, ka Saūda Arābija aicina jebkādu reliģijas vai pravieša Muhameda kritiku Norvēģijā padarīt par nelikumīgu [84]. Vēl jo vairāk tā apsūdzējusi Norvēģiju “pieaugošos vardarbības ģimenē gadījumos, izvarošanas noziegumus un nevienlīdzību bagātībā” [85]. Taču viņš savā rakstā uzsvēra, ka tāda brīvība, kādu Norvēģija nodrošina musulmaņiem, Saūda Arābijā “nav piedāvāta nevienam citam ticīgajam izņemot Sunni islāma ticīgajiem” [86].

Tādējādi viņam šķita īpatnēji, ka Saūda Arābija, kā arī Ķīna un Vjetnama bija ieceltas ANO Cilvēktiesību padomē, jo, viņaprāt, visas trīs valstis aizliedz vārda brīvību un stingri soda režīma kritiķus, kā arī neciena reliģisko brīvību, tajā nav pārredzamas tiesību sistēmas un, “maigi sakot, nevienam nav imigrācijas problēmu” [87]. Šādu secinājumu rezultātā R. Skrutons uzdeva arī retorisku jautājumu par to, ko tas mums vēsta par cilvēktiesību ideju modernajā sabiedrībā. Tādējādi R. Skrutons konstatēja, ka cilvēktiesību doktrīna, kas tika ieviesta, lai garantētu mūsu brīvību, tagad tiek izmantota šādas brīvības atcelšanai [88]. Savukārt “reliģiskie fanātiķi un kreisie utopisti ir apvienojušies, lai sagrautu vienīgo ieroci, kas līdz šim bijis efektīvs pret viņiem: vienīgo ieroci, ko varēja izmantot atšķirīgi domājošie indivīdi, bet ne tie, kuri vēlas tos apklusināt” [89]. Un šis ierocis ir cilvēktiesību doktrīna un brīvība.

R. Skrutons aprakstīja arī pastāvošās četras sunnītu jurisprudences skolas (madhahib jeb madhābi), proti, Hanafi jeb Hanafīti, Hanbali jeb Hanbalīti, Shafi jeb Šafiīti un Maliki jeb Mālikīti [90]. Pārsvarā viņš bija pievērsies tieši sunnītu izpētei, taču jāpiebilst, ka arī šiītiem ir savas jurisprudences skolas, no kuriem lielākā ir džafarītu skola [91]. Jāņem vērā, ka musulmaņiem pastāv dalījums, no kuriem pazīstamākais ir divos novirzienos – sunnītos un šiītos, taču ir arī citi novirzieni, piemēram, ibadīti [92].

R. Skrutons uzskatīja, ka sākotnējās islāma jurisprudences skolas, kas radās pēc pravieša valdīšanas Medinā, “ļāva juristiem pielāgot likumu sabiedrības mainīgajām vajadzībām, izmantojot pārdomu procesu, kas pazīstams kā ijtihad jeb piepūle” [93]. Dr. iur. J. Rudevskis norādīja, ka ijtihad jeb idžtihāda ir “normatīva darbība [..], tāda neatkarīga šariata tiesību pirmavotu interpretācija, kas noved pie būtiski jaunas atvasinātas tiesību normas rašanās” [94]. Taču R. Skrutons minēja, ka šobrīd vairs šāds interpretācijas process nepastāv [95]. Lai gan R. Skrutons konstatēja, ka “islāma jurisprudences ķermenis ir milzīgs”, diskusijas par tiesību būtību, tās leģitimitātes pamatojumu, juridiskām atšķirībām un citiem jautājumiem esot minimālas.

Taču R. Skrutons bija pārliecināts, ka, mēģinot ieviest šariatu šodien, pastāvētu risks, ka “cilvēkiem tiks uzspiesta likuma sistēma, kas paredzēta sen pazudušas kopienas valdībai un nespēj pielāgoties mainīgajiem cilvēka dzīves apstākļiem” [96]. Proti, viņš uzskatīja, ka “laicīgie likumi pielāgojas, reliģiskie likumi tikai pacieš” [97].

Papildus tam R. Skrutons norādīja, ka “tieši tāpēc, ka šariants nav pielāgojies, neviens īsti nezina, ko tas nosaka. Vai tas mums liek nomētāt laulības pārkāpējus līdz nāvei? Daži saka, jā, daži saka, nē. Vai tas mums saka, ka naudas ieguldīšana procentos katrā gadījumā ir aizliegta? Daži saka, jā, daži saka, nē” [98].

Tādējādi dibināts ir R. Skrutona secinājums, ka tad, “kad Dievs pieņem likumus, likumi kļūst tikpat noslēpumaini kā Dievs. Kad mēs pieņemam likumus un pieņemam tos saviem mērķiem, mēs varam būt droši, ko tie nozīmē” [99]. Citiem vārdiem sakot, islāma izpratnē – “likums ir Dieva griba un suverenitāte ir likumīga tikai tad, ja tā atspoguļo Dieva gribu” [100].

Kā pārliecināts kristietis R. Skrutons nenoliedza, ka Dieva baušļi arī kristiešiem un ebrejiem ir svarīgi, taču viņš norādīja, ka tie netiek uzskatīti “par pietiekamiem cilvēku sabiedrības labai pārvaldībai. Tādējādi tie jāpapildina ar cita veida likumiem, kas pienācīgi reaģē uz mainīgajām cilvēku konfliktu formām” [101]. R. Skrutons norādīja, ka tas atbilst Bībelē minētajam principam − “Dodiet ķeizaram (cēzaram) to, kas ķeizaram (cēzaram) pieder, un Dievam to, kas Dieva pieder” [102]. Proti, tāpat kā “pāvesta doktrīnā par diviem zobeniem [103] – divām likuma formām, cilvēciskās un dievišķās, no kurām atkarīga laba pārvaldība” [104]. Savukārt mūsdienu Rietumu tiesas un to konkrētajās lietās piemērotās likuma normas norāda uz to, ka procesa dalībniekiem ir jāpakļaujas tikai laicīgajai jurisdikcijai, tādējādi, viņaprāt, cilvēks tiek uzskatīts par atbildīgu indivīdu, kurš brīvi rīkojas pats [105]. R. Skrutons norādīja, ka tas ir īpaši raksturīgs tieši “angliski-runājošās tautās, kur precedentu sistēma sastāv no brīvībām – kuras ieguvis valsts pilsonis –, kuras valstij ir jāuztur” [106]. Savukārt šariats, R. Skrutona ieskatos, sastāv no Dieva noteiktiem pienākumiem, kurus tiesai ir jārealizē, tādējādi tas ir līdzeklis, lai nodrošinātu pakļaušanos Dieva gribai, kā tas atklāts Korānā un Sunnā [107].

R. Skrutons ieskicēja problēmātiku pēc Osmaņu impērijas [108] sabrukuma, kad “Lielbritānijai un Francijai bija brīvas rokas sadalīt arābu zemes” [109]. Piemēram, 1916. gada 16. maija Saiksa–Piko (Sykes-Picot) [110] slepenā līguma atbalsis joprojām turpina izpausties aktuālajos Tuvo Austrumu notikumos. R. Skrutons uzskatīja, ka šīs abas valstis izveidoja “dīvainas robežas, kas it kā atbilda reģiona “nācijām” [111]. Tomēr, viņaprāt, no šīm jaunajām nācijām tikai Libānai un Ēģiptei bija “reālas tiesības uz nacionālo identitāti” [112]. Savukārt acīmredzamam bija jābūt tam, ka “pārējās reģiona teritorijas – kuras mēs šobrīd pazīstam kā Irāku, Sīriju, Jordāniju un Palestīnu – nebija nācijas vai dzīvotspējīgas valstis, bet vienkārši vietas kartē” [113].

Savu viedokli R. Skrutons pamatoja ar to, ka katrai nācijai bija jābūt savai identitātei. Viņaprāt, arābu pasaulē lielākoties nav zināma tāda identitātes forma, kas bija labi pazīstama un mantota Rietumos. Proti, Rietumi sevi identificē valsts un tās likumu, kas ir laicīgs, cilvēka radīts un maināms, izpratnē [114]. “Mums ir nācijas lojalitātes pienākums, un mēs nācijā iekļaujam dažādas ticības cilvēkus un dažādas ģimenes saites” [115]. Savukārt arābu pasaulē, kā uzskatīja R. Skrutons, cilvēki kopumā nav sevi identificējuši šādā pašā veidā. Proti, tiem var būt vāja piesaiste konkrētai teritorijai un izteikta nevēlēšanās sevi saistīt ar atšķirīgas ticības kaimiņiem [116]. Tāpat arī nacionālās valsts laicīgie likumi arābu pasaulē ir visai apšaubāma autoritāte, jo viņi sevi redz kā cita- “mūžīga likuma vadīti, kuru caur pravieti ir sniedzis Dievs” [117].

Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja, ka gan arābu valoda ir universāla valoda, kas nav saistīta ar konkrētu teritoriju, gan arī islāma ticība ir universāla. Pie tam pēdējā šīs ticības piekritējiem norāda, ka viņi nepieder kādai konkrētai vietai vai laikam, bet gan “universālai ticīgai summai [118]”. Citiem vārdiem sakot, R. Skrutons norādīja, ka “viņu ticība piešķir viņiem identitāti, kas nav nacionāla identitāte un kas patiešām nav savienojama ar laicīgajiem likumiem un valstu robežām” [119]. R. Skrutons arī uzskatīja, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc Irāka un Sīrija ir konfliktu vietas, “stabilas tikai tad, kad kāds uzurpējošs armijas virsnieks vai nežēlīga dinastija pārņem kontroli, kā tas notika ar Sadamu Huseinu [120] Irākā un Hafizu al Asadu [121] Sīrijā” [122].

Taču R. Skrutons arī norādīja uz vairākām citām problēmām. Kā vienu no tām viņš uzskatīja izpratnes trūkumu par rietumu demokrātiju un tās savienojamību ar islāma likumiem. Tostarp, “kad pirmajā sajūsmā par arābu pavasari [123] politiķi atzinīgi novērtēja virzību uz demokrātiju, ātri vien kļuva skaidrs, ka [arī] šiem politiķiem patiesībā nav izpratnes nedz par islāma likumiem, nedz par valdības veidiem, kas var tikt izveidoti atbilstoši islāma ticībai” [124].

Kā piemēru R. Skrutons minēja to, ka ASV prezidents Džordžs Bušs [125], gāžot S. Huseinu, domāja, ka pavērs ceļu uz jaunu demokrātisku Irāku [126]. R. Skrutonam šķita, ka tas ietver divus “neticami naivus pieņēmumus” [127].

Pirmkārt, pieņēmumu, ka demokrātija pati par sevi ir noklusējuma pozīcija, bet, otrkārt, ka demokrātiju var sasniegt jebkur, arī tur, kur īsti nepastāv nacionāla valsts. “Vēsture mums māca, ka noklusējuma pozīcija politikā ir [..] tirānija, un ka demokrātija tiek panākta tikai ar milzīgiem centieniem un parasti ne bez ilgstošiem pilsoņu kara periodiem” [128].

R. Skrutons uzskatīja, ka demokrātija rodas tad, kad cilvēki nolaiž ieročus un vienojas par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem var notikt miermīlīga līdzāspastāvēšana, vedot sarunas arī ar tiem, kas viņiem nepatīk. Savukārt demokrāts, R. Skrutona ieskatos, ir tas, kurš piekrīt, ka viņu pārvalda kāds, kuram ir cita ticība, cita dzimta, cita ģimene vai interešu grupa, cits pasaules skatījums. Tādējādi R. Skrutons, atbildot uz jautājumu, kas tad padara demokrātiju par iespējamu, norādīja, ka tā ir tauta. Proti, kad cilvēki definē lojalitāti nacionālā izpratnē, noliekot malā reliģijas, dzimtas un etniskās atšķirības un pakļaujas vienotai – kopīgai tiesību sistēmai [129]. Jo tad “mēs piedalāmies likuma pieņemšanā un piekrītam, ka tas mums ir saistošs, jo tas ir mūsu likums, kas darbojas pār mūsu teritoriju” [130].

Viņš norādīja, ka šāds process īsti nekad nebija noticis arābu pasaulē, bet, ja notika, tad vien nestabilās situācijās. Līdz ar to pieņēmumu, ka, ja kāda valsts pastāv kartē, tad tā ir arī nacionāla valsts ar nacionālu identitāti, R. Skrutons dēvēja par “acīmredzami smieklīgu” [131].

Kā piemēru R. Skrutons minēja Irāku, kur, viņaprāt, tieši reliģija šķir irākiešus un nevar kalpot kā vienojošais spēks. Taču R. Skrutons pieminēja kurdus kā tos, kam “ir valodas, vēstures un senču pretenzijas uz teritoriju. Viņiem ir nacionāla identitāte. Viņi cīnās drīzāk par savu valsti, nevis par savu ticību” [132]. Tādējādi tieši kurdi, R. Skrutona izpratnē, ir atbilstoši nacionālas valsts principam pastāvoša tauta.

Visbeidzot, R. Skrutons ar nožēlu konstatēja, ka Rietumi ir iesaistīti ilgstošos un vardarbīgos konfliktos, kuri ir sarežģīti gan tāpēc, ka pretinieki ir pārņemti ar savu pašpasludināto mērķi, gan arī tāpēc, ka ir Rietumos notikušas kultūras pārmaiņas [133]. Rietumu valstu pilsoņi ir zaudējuši cerības konfliktos gūt kādas uzvaras, bet vēl vairāk viņi ir zaudējuši ticību savas dzīves veidam [134]. Tajā pašā laikā šie pilsoņi ir sastapušies ar oponentu, kurš uzskata, ka Rietumu dzīvesveids ir “dziļi kļūdains un varbūt pat nodarījums pret Dievu” [135].

R. Skrutons tādējādi pievērsās Rietumu kultūras iezīmēm, kuras parādīja būtisku atšķirību starp rietumu kultūru un austrumu kultūru [136]. Kā pirmo iezīmi viņš minēja pilsonību. Proti, Rietumvalstu starpā pastāv vienprātība par to, ka likumu par likumīgu padara tas, ka cilvēki, kuriem tas ir jāievēro, sniedz savu piekrišanu to darīt. Šāda piekrišana tiek dota tieši politisko procesu rezultātā, kad katrs pilsonis piedalās likuma izstrādē un pieņemšanā [137]. Tieši šīs “dalības tiesības un pienākums” ir tas, ko R. Skrutons saprot ar vārdu “pilsonība”. R. Skrutons uzskatīja, ka pilsonība un laicīgie likumi iet roku rokā. “Mēs visi esam likumdošanas procesa dalībnieki, līdz ar to mēs varam uzskatīt viens otru par brīviem pilsoņiem, kuru tiesības ir jāievēro un kuru privātā dzīve ir mūsu pašu rūpes” [138].

Kā otro iezīmi R. Skrutons minēja nacionalitāti. Proti, nacionālā lojalitāte ir tā, kas marginalizē [139] ģimeni, dzimtu un ticību. Tādējādi pilsonim centrā ir “patriotiskas jūtas” nevis cilvēks vai grupa, bet gan valsts. Šādu valsti nosaka teritorija, vēsture, kultūra un likumi, kas šo teritoriju ir izveidojuši [140]. Un savukārt tieši šīs “teritoriālās lojalitātes forma ir [tā, kas ir] ļāvusi Rietumu demokrātijas cilvēkiem līdzāspastāvēt, vienam respektējot otra kā pilsoņa tiesības, neraugoties uz ticības atšķirībām, nepastāvot nekādiem ģimenes vai radniecības vietējiem paradumiem” [141].

Kā trešo iezīmi, R. Skrutons minēja kristietību. R. Skrutons nešaubījās, ka tieši kristiešu dominējošie gadsimti Eiropā bija tie, kas bija nacionālās lojalitātes pamats un uz kuriem, galu galā, balstās arī laicīgā jurisdikcija un pilsoniskā kārtība [142].

Savukārt ceturtā iezīme, viņaprāt, ir ironija. Kā spilgtu piemēru R. Skrutons minēja Bībelē aprakstīto gadījumā attiecībā uz sievieti, kura pārkāpa laulību, kad Jēzus teica – “kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu” [143]. Proti, šādā veidā, R. Skrutona ieskatos, tiek parādīta ironija. “Lai arī cik pārliecināts jūs esat par savas darbības pareizību un savu uzskatu patiesumu, uzlūkojiet tos kā kāda cita rīcību un uzskatus un attiecīgi formulējiet tos” jeb tas nozīmēja “atzīt visa cita, arī sevis, citādību” [144]. Taču R. Skrutons uzsvēra, ka ironija ir atšķirīga no sarkasma. Tā ir pieņemšana, nevis noraidīšana. “Caur ironiju es iemācos pieņemt gan otru, uz kuru vēršu skatienu, gan arī pašam sevi, kurš skatās” [145]. Un šī ironija, R. Skrutona ieskatos, ir vērsta uz paškritiku.

Visbeidzot R. Skrutons arī norādīja rīcības plānu, kas būtu jāievēro rietumu kultūras pāstāvjiem. Pirmkārt, “mums ir jābūt skaidrībai par to, kas ir tas, ko mēs aizstāvam un neaizstāvam” [146]. Šajā gadījumā viņš uzsvēra, ka “mēs aizstāvam savu politisko un kultūras mantojumu”. Otrkārt, ir jābūt skaidrībai par to, ka nevar pārvarēt aizvainojumu, jūtoties vainīgs un atzīstot vainu. “Vājums provocē, jo tas brīdina jūsu ienaidnieku par iespēju jūs iznīcināt” [147]. Tāpēc, R. Skrutona ieskatos, ir jābūt gatavam “apstiprināt to, kas mums ir, ar apņēmību to paturēt un saglabāt” [148]. Ir jāatzīst arī tas, ka teroristus vai radikālo uzskatu paudējus motivē nevis skaudība, bet gan aizvainojums, jo “skaudība ir vēlme iegūt to, kas ir otram, bet aizvainojums ir vēlme to iznīcināt” [149].

“Ilūzija, ka mēs esam vainīgi, ka mums jāatzīstas savās kļūdās un jāapvienojas savu ienaidnieku mērķim, mūs tikai pakļauj noteiktākam naidam” [150]. Patiesība, R. Skrutona ieskatos, bija tāda, ka mēs neesam vainīgi un mūsu ienaidnieku naids pret mums ir nepamatots. Šāda atziņa, kā konstatēja R. Skrutons, liek cilvēkiem domāt, ka esam bezspēcīgi, tomēr viņš uzsvēra, ka pastāv divi resursi, ar kuriem ir iespējams aizstāvēties. Publiskajā telpā tas nozīmē “aizsargāt mantotās labās lietas” [151]. Proti, nepiekāpties tiem, kas vēlas, lai mēs “pilsonību nomainītu pret pakļaušanos; tautību pret reliģisko atbilstību; laicīgos likumus pret šariātu, jūdu-kristiešu mantojumu pret islāmu, ironiju pret svinīgumu, paškritiku pret dogmatismu, pārstāvību pret padevību un jautru iedzeršanu par cenzūras veidotu atturību” [152].

Jeb, viņaprāt, “mums vajadzētu ar nicinājumu izturēties pret visiem, kas pieprasa šīs izmaiņas un aicināt viņus dzīvot tur, kur vēlamā politiskās kārtības forma jau ir izveidota. Un mums jāatbild uz viņu vardarbību ar jebkādu spēku, kas vajadzīgs, lai to ierobežotu” [153].

 

[1] Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Kontraversālo izteicienu instrumentalizācija]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-kontraversalo-izteicienu-instrumentalizacija/ [aplūkots 2020. gada 21. septembrī]; Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Domu policija raganu medībās] Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-domu-policija-raganu-medibas/ [aplūkots 2020. gada 21. septembrī].

[2] The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: https://www.newstatesman.com/politics/uk/2019/04/roger-scruton-interview-full-transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[3] Musulmaņu brālība (arī Musulmaņu brāļu savienība, The Society of the Muslim Brothers; Muslim Brotherhood) – starpnacionāla reliģiski-politiska organizācija, kas pamatā balstīta sunnītu islāma ticībā. Šo organizāciju 1928. gadā dibināja ēģiptiešu skolotājs un reliģiskais līderis Hassans al-Banna (Hassan Ahmed Abdel Rahman Muhammed al-Banna, 1906-1949). Tā guva atbalstu Arābu pasaulē un ietekmēja citas ekstrēmistu grupas. Kopš 2013. gada pasludināta par teroristisku organizāciju. Sk. Muslim Brotherhood. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/Muslim-Brotherhood [aplūkots 2020. gada 21. septembrī].

[4] The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: https://www.newstatesman.com/politics/uk/2019/04/roger-scruton-interview-full-transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[5] Džibrans Khans (Jibran Khan, precīzākus datus raksta autoriem neizdevās atrast) – žurnālists, rakstnieks, studējis arābu valodu un kultūru.

[6] Khan J. Sir Roger Scruton Is a Friend to Muslims and Jews. Pieejams: https://www.nationalreview.com/corner/sir-roger-scruton-is-a-friend-to-muslims-and-jews/ [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[7] Ibid.

[8] Ibid.

[9] Roberts Georgs (Robert Peter Georg, 1955) – amerikāņu tiesību zinātnieks un politikas filozofs, publicists.

[10] Ksenofobija [gr. xenos svešs, ārzemju- + phobos bailes] – dziļa nepatika pret ārzemniekiem, svešiniekiem. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 439. lpp.

[11] George R. P. Roger Scruton Was a Conservative. But What Kind? Pieejams: https://www.nytimes.com/2020/01/29/opinion/roger-scruton.html [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[12] Eds Husains (Mohamed “Ed” Husain, 1974) – britu rakstnieks, grāmatas “The Islamist” autors, britu islāma ticīgo aktīvists.

[13] Husain E. Roger Scruton is a friend, not a foe, of Islam. Pieejams: https://www.spectator.co.uk/article/roger-scruton-is-a-friend-not-a-foe-of-islam [aplūkots 2020. gada 20. septembrī]; Husain E. Roger Scruton is a friend, not a foe, of Islam. Pieejams: https://www.roger-scruton.com/articles/601-roger-scruton-is-a-friend-not-a-foe-of-islam-spectator-blog-april-19 [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[14] Ibid.

[15] Ibid.

[16] Ulems [arābu ulamā mācītie] – mācītie musulmaņu teologi un tiesbnieki Tuvo Austrumu valstīs, kur valdošā ir islāma reliģija. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 889. lpp.

[17] Šeihs [arābu šayk vecs vīrs, sirmgalvis] – 1. arābu cilts vai ģints galva, arī ciema vecākais; 2. augstākās musulmaņu garīdzniecības pārstāvis, teologs un jurists; 3. ciema vecākais dažām Tuvo un Vidējo Austrumu tautām; 4. godājams cilvēks. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 826. lpp.

[18] Šeihs Hamza Jūsufs (Shaykh Hamza Yusuf, dzimis kā Marks Hansons (Mark Hanson), 1958) – amerikāņu-islāma ulems, Sunnītu koledžas Kalifornijā viens no dibinātājiem, aktīvists.

[19] Sk. Husain E. Roger Scruton is a friend, not a foe, of Islam. Pieejams: https://www.spectator.co.uk/article/roger-scruton-is-a-friend-not-a-foe-of-islam [aplūkots 2020. gada 20. septembrī]; Husain E. Roger Scruton is a friend, not a foe, of Islam. Pieejams: https://www.roger-scruton.com/articles/601-roger-scruton-is-a-friend-not-a-foe-of-islam-spectator-blog-april-19 [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[20] Oksimorons [gr. oxymōron < oxys ass + mōros muļķīgs] – stilistisks izteiksmes līdzeklis – pretrunīgas nozīmes vārdu saistījums kāda nojēguma izteikšanai, īpaša veida epitets, kura jēdziens ir pretrunā ar vārdu, ko apzīmē. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 563. lpp.

[21] Sk. Husain E. Roger Scruton is a friend, not a foe, of Islam. Pieejams: https://www.spectator.co.uk/article/roger-scruton-is-a-friend-not-a-foe-of-islam [aplūkots 2020. gada 20. septembrī]; Husain E. Roger Scruton is a friend, not a foe, of Islam. Pieejams: https://www.roger-scruton.com/articles/601-roger-scruton-is-a-friend-not-a-foe-of-islam-spectator-blog-april-19 [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[22] Nāsredīns (Mullah Nasreddin Hooja, dzīvojis 13. gadsmitā) – folklorizēta persona Tuvajos Austrumos, attēlots kā vieds vīrs, nereti izmantots kā tēls austrumu jokos un anekdotēs.

[23] Sk. Husain E. Roger Scruton is a friend, not a foe, of Islam. Pieejams: https://www.spectator.co.uk/article/roger-scruton-is-a-friend-not-a-foe-of-islam [aplūkots 2020. gada 20. septembrī]; Husain E. Roger Scruton is a friend, not a foe, of Islam. Pieejams: https://www.roger-scruton.com/articles/601-roger-scruton-is-a-friend-not-a-foe-of-islam-spectator-blog-april-19 [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[24] Ibid.

[25] Izmails Rojers (Ismail Royer, precīzākus dzimšanas datus raksta autoriem neizdevās noskaidrot) – Islāma un reliģiskās brīvības rīcības komandas vadītājs Reliģijas Brīvības Institūtā ASV, 1992. gadā pārgāja islāmticībā, studēja reliģijas zinātni, veicis pētījumus. 2003. gadā apsūdzēts par terorisma atbalstīšanu un notiesāts kā džihādists, savukārt pēc soda izciešanas ASV valdībai palīdz apkarot radikālos islāmistus. Sk. McCoy T. Fourteen years ago, he was a convicted jihadist. Now he’s fighting radical Islam steps from the White House. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/local/social-issues/fourteen-years-ago-he-was-convicted-jihadist-now-hes-fighting-radical-islam-steps-from-the-white-house/2017/07/07/019a7b18-47aa-11e7-98cd-af64b4fe2dfc_story.html [aplūkots 2020. gada 21. septembrī].

[26] Sk. I. Rojera profilu mikroblogošanas vietnē “Twitter”. Pieejams: https://twitter.com/IsmailRoyer/status/1116762437489954817 [aplūkots 2020. gada 21. septembrī].

[27] Rods Drehers (Rod Dreher, īstajā vārdā Rejs Drehers (Ray Oliver Dreher Jr., 1967) – amerikāņu rakstnieks, žurnālists.

[28] Dreher R. The “Islamophobia” Smear Agains Scruton. Pieejams: https://www.theamericanconservative.com/dreher/islamophobia-roger-scruton/ [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[29] Pīters Oborne (Peter Alan Oborne, 1957) – britu žurnālists un radio diktors.

[30] Oborne O. The dangerous philosophy of Sir Roger Scruton. Pieejams: https://www.middleeasteye.net/opinion/dangerous-philosophy-sir-roger-scruton [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[31] Ibid.

[32] Scruton R. A Land Held Hostage (Lebanon and the West). London: Claridge Press, 1987.

[33] Pjērs Gemajels (Pierre Gemayel, 1905-1984) – Libānas politiskais līderis.

[34] Oborne O. The dangerous philosophy of Sir Roger Scruton. Pieejams: https://www.middleeasteye.net/opinion/dangerous-philosophy-sir-roger-scruton [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[35] Neokonservatīvisms – konservatīvās politiskās ideoloģijas variants, kas apvieno tradicionālā konservatīvisma iezīmes ar politisko individuālismu. Izveidojies ASV 1960./70. gados starp intelektuāļiem, kuri izrādīja nepatiku pret komunismu un politisko radikālismu. Izpelnās kritiku par “miera caur spēku” atbalstīšanu, agresīvu militārismu un neo-imperiālismu. Sk. Dagger R. Neoconservativism. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/neoconservatism [aplūkots 2020. gada 21. septembrī].

[36] Edmunds Bērks (Edmund Burke, 1729–1797) – angļu/īru valsts vīrs, rakstnieks, filozofs.

[37] Ibs Haldūns (Ibn Haldun, 1332-1406) – viens no ievērojamākajiem arābu vēsturniekiem, literātiem.

[38] Al-Qaeda – starptautiska sunnītu islāmistu kaujinieku un teroristu organizācija, ko 1988. gadā izveidoja Osama bin Ladens un Abduls Azzams (Abdullah Yusuf Azzam, 1941–1989).

[39] Osama bin Laden (Osama bin Muhameds bin Avads bin Ladens, 1957–2011) – teroristiskās organizācijas Al-Qaeda līderis, radikālis, bija viens no vismeklētākajiem noziedzniekiem – teroristiem, tika nogalināts ASV Īpašo spēku vienības uzbrukumā.

[40] Oborne O. The dangerous philosophy of Sir Roger Scruton. Pieejams: https://www.middleeasteye.net/opinion/dangerous-philosophy-sir-roger-scruton [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[41] Boriss Džonsons (Alexander Boris de Pfeffel Johnson, 1964) – britu politiķis, kopš 2019. gada Lielbritānijas premjerministrs.

[42] Oborne P. Anti-Muslim bigotry tarnishes the legacy of Sir Roger Scruton. Pieejams: https://www.middleeasteye.net/opinion/anti-muslim-bigotry-tarnishes-legacy-sir-roger-scruton [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[43] Oborne P. Anti-Muslim bigotry tarnishes the legacy of Sir Roger Scruton. Pieejams: https://www.middleeasteye.net/opinion/anti-muslim-bigotry-tarnishes-legacy-sir-roger-scruton [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[44] Ibid.

[45] Ibid.

[46] Scruton R. A triumph fot he Boston Bombers. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/04/18/a-triumph-for-the-boston-bombers/#35b4ff35d8b8 [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[47] Ibid.

[48] Ibid.

[49] Scruton R. Why Did British Police Ignore Pakistani Gangs Abusing 1400 Rotherham Children? Political Correctness. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/08/30/why-did-british-police-ignore-pakistani-gangs-raping-rotherham-children-political-correctness/#31754380754a [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[50] Islam [arābu islām padevība] – viena no izplatītākajām pasaules reliģijām, kuras piekritējus sauc par musulmaņiem; to nodibinājis pravietis Muhameds 7. gs. Arābijā, un tā izklāstīta Korānā. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 345. lpp.

[51] Sk., piemēram, Hackett C., Mcclendon D. Christians remain world’s largest religious group, but they are declining in Europe. Pieejams: https://www.pewresearch.org/fact-tank/2017/04/05/christians-remain-worlds-largest-religious-group-but-they-are-declining-in-europe/ [aplūkots 2020. gada 23. septembrī]; Rosenberg M. Most Popular World Religions. Pieejams: https://www.thoughtco.com/most-popular-world-religions-1434513 [aplūkots 2020. gada 23. septembrī].

[52] Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: http://s2read.tripod.com/ [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[53] Ibid.

[54] Normans Deiviss (Ivor Norman Richard Davies, 1939) – angļu vēsturnieks, rakstnieks, profesors. Pazīstams ar savām publikācijām saistībā ar Lielbritānijas, Polijas un Eiropas vēsturi.

[55] Korāns [arābu qur’ān lasīšana] – rel. galvenie islāma svētie raksti, kuros atrodami reliģiskie, tiesiskie, tikumiskie un sadzīviskie noteikumi un pamācības, ko islāmticīgie atzīst par Dieva dāvātu ticības un dzīves normu avotu. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 426. lpp.

[56] Deiviss N. Eiropas vēsture. Rīga: Jumava, 2009, 272. lpp.

[57] Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: http://s2read.tripod.com/ [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[58] Šariats [arābu šarī’ā pareizs ceļš] – uz Korānu balstīto islāma tiesisko, sadzīvisko un reliģisko normu kopums. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 824. lpp.

[59] Kalifs [fr. calife < arābu halīfa pēctecis, mantinieks] – arī halīfs – vēst. augstākais garīgais un laicīgais valdnieks dažās musulmaņu valstīs. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 362. lpp.

[60] Muhameds (Muhammad, ~ 570.-632.) – arābu pravietis un islāma dibinātājs.

[61] Sk. Askerovs S. Musulmaņu tiesību avoti. Jurista Vārds, 2007. gada 30. oktobris, Nr. 44 (497); Deiviss N. Eiropas vēsture. Rīga: Jumava, 2009, 270.–278. lpp; Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[62] Kārlis Martels (Charles Martel, 688–741) – franku valstsvīrs un militārais līderis, faktiskais Franku valdnieks no 718. gada līdz 741. gadam.

[63] Deiviss N. Eiropas vēsture. Rīga: Jumava, 2009, 270.‒278. lpp.

[64] Rubenis A. Apgaismības laiks Eiropā. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2008, 11. lpp.

[65] Scruton R. Forgiveness and Irony. Pieejams: https://www.city-journal.org/html/forgiveness-and-irony-13144.html [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[66] Sunna [arābu sunna izturēšanās, paradums] – Korāna papildinājumi (leģendas par pravieti Muhamedu u.c.). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 818. lpp.

[67] Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: http://s2read.tripod.com/ [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[68] Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

Askerovs S. Musulmaņu tiesību avoti. Jurista Vārds, 2007. gada 30. oktobris, Nr. 44 (497).

[69] Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: http://s2read.tripod.com/ [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[70] Scruton R. We Depend On The Christians Of The Middle East. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/03/19/we-depend-on-the-christians-of-the-middle-east/#259e77d7348d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[71] Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: https://www.brusselsjournal.com/node/3826 [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[72] Ibid.

[73] “Grāmatas ļaudis” (oriģ. – ‘Ahl al-Kitāb) – neticīgo jeb kāfiru grupa, kas Korānā tiek nošķirti no otras grupas – pagāniem. “Grāmatas ļaudis” nav vēlējušies pieņemt Korānu kā Dieva atklāsmju galīgo un pilnīgo variantu. Tiek uzskatīti par musulmaņu ticības “brāļiem”, kaut gan esot izkropļojuši Svēto Rakstu (“Grāmatas”) tekstus un Ābrahama reliģiju, tomēr tic tam pašam Dievam, kam tic musulmaņi. Tādējādi tie netiek uzskatīti par “neticīgajiem”, bet gan par “nepareizi ticīgajiem”. Sk. Ahl-al-Kitāb. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/Ahl-al-Kitab [aplūkots 2020. gada 29. septembrī].; Albayran I. The People of the Book in Qur’ān. Islamic Studies, Vol 47, No 3., 2008, 301-325.p.

[74] Scruton R. We Depend On The Christians Of The Middle East. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/03/19/we-depend-on-the-christians-of-the-middle-east/#259e77d7348d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[75] Ibid.

[76] Ibid.

[77] Ibid.

[78] Prozelīts [gr. prosēlytons pienācējs] – cilvēks, kas pieņemis jaunu ticību; arī cilvēkas, kas pievērsies jaunam politiskam, filozofiskam u.tml. virzienam. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 664. lpp.

[79] Mošeja [it. moschea < arābu masģid paklanīšanās vieta] – musulmaņu reliģiskā kulta celtne, kurā notiek dievkalpojumi. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 530. lpp.

[80] Medrese [arābu madrasa vieta, kur mācās] – vidējā vai augstākā musulmaņu skola Tuvo un Videjo Austrumu zemēs. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 497. lpp.

[81] Scruton R. We Depend On The Christians Of The Middle East. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/03/19/we-depend-on-the-christians-of-the-middle-east/#259e77d7348d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[82] Scruton R. Human Rights: Nonsense On Stilts? Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/05/20/human-rights-nonsense-on-stilts/#7abe9eb45d29 [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[83] Ibid.

[84] Ibid.

[85] Ibid.

[86] Ibid.

[87] Ibid.

[88] Ibid.

[89] Ibid.

[90] Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: http://s2read.tripod.com/ [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

Sk. arī Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[91] Sk. Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[92] Sunnītu un šiītu nošķiršana notikusi jau pirmajā islāma vēstures gadsimtā sakarā ar strīdu par Muhameda likumīgajiem mantiniekiem. Proti, sunnīti uzskata, ka tie ir četri taisnīgie kalifi, bet šiīti uzskata, ka Muhameda pēctečiem obligāti bija jānāk tieši no paša pravieša miesīgās ģimenes. Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650). Tasch B. The differences between Shia and Sunni Muslims. Pieejams: https://www.businessinsider.com/the-differences-between-shia-and-sunni-muslims-2015-10 [aplūkots 2020. gada 25. septembrī].

[93] Scruton R. Democracy and Islamic Law. Pieejams: https://www.roger-scruton.com/articles/271-democracy-and-islamic-law [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[94] Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[95] Scruton R. Democracy and Islamic Law. Pieejams: https://www.roger-scruton.com/articles/271-democracy-and-islamic-law [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[96] Ibid.

[97] Ibid.

[98] Ibid.

[99] Ibid.

[100] Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: http://s2read.tripod.com/ [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[101] Scruton R. Forgiveness and Irony. Pieejams: https://www.city-journal.org/html/forgiveness-and-irony-13144.html [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[102] Mateja grāmata. Par nodevu maksāšanu cēzaram. (Mt 22:15–22). Sk. Bībele ar deitorkanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 2187. lpp.

[103] Teoloģiski politiska teorija par diviem atsevišķiem, bet līdzvērtīgiem spēkiem, kas sadarbojas. Šo teoriju 5. gs radīja pāvests Gelasijs (Gelasius I, miris 496.). Sk. Doctrine of Two Swords. The Oxford Dictionary of the Middle Ages. Edit. R. E. Bjorn. Oxford: Oxford University Press, 2010. Saint Gelasius I. Pieejams: https://www.britannica.com/biography/Saint-Gelasius-I [aplūkots 2020. gada 25. septembrī].

[104] Scruton R. Forgiveness and Irony. Pieejams: https://www.city-journal.org/html/forgiveness-and-irony-13144.html [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[105] Ibid.

[106] Ibid.

[107] Ibid.

[108] Osmaņu impērija (angļu val. – Ottoman Empire) – impērija, kas pastāvēja no 1299. gada līdz 1922. gadam. Tā bija radusies no turku ciltīm un izveidojās par daudznacionālu un vairāku reliģiju pārvaldītu monarhiju. Pēc pirmā pasaules kara notika Osmaņu impērijas sadalīšana, tās vietā izveidojot četrdesmit jaunas valstis. Sk. Yapp M. E. Ottoman Empire. Historicam empire, Eurasia and Africa. Pieejams: https://www.britannica.com/place/Ottoman-Empire [aplūkots 2020. gada 25. septembrī]. Saskaņā ar skaidrojošo vārdnīcu − Osmaņi [pēc Turcijas sultānu distastijas (1299-1922) dibinātāja Osmana I vārda] – novec. turki. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 576.–577. lpp.

[109] Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/06/23/why-iraq-is-a-write-off/#7dfca38e4c1d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[110] Britu diplomāts Marks Saiks (Mark Sykes, 1879–1919) un viņa franču kolēģis Fransuā Žoržs Piko (François Georges-Picot, 1870–1951) abu valdību vārdā (starp citu, ar Krievijas atbalstu un piekrišanu) no 1915. gada novembra līdz 1916. gada martam izstrādāja slepenu vienošanos par Osmaņu impērijas sadalīšanu pēc kara. Vienošanās tika parakstīta 1916. gada 16. maijā. Vairums uzskata, ka vienošanās bija pagrieziens rietumvalstu un arābu attiecībās. Ar to tika lauzts arābiem dotais solījums, ka Lielajā Sīrijā (mūsdienu Irāka, Izraēla, Jordānija, Libāna, Palestīna, Sīrija un Turcijas dienvidaustrumi) tiks izveidota neatkarīga arābu valsts, ja arābi karos britu pusē pret Osmaņu impērijas spēkiem.

[111] Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/06/23/why-iraq-is-a-write-off/#7dfca38e4c1d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[112] Ibid.

[113] Ibid.

[114] Ibid.

[115] Ibid.

[116] Ibid.

[117] Ibid.

[118] Umma (ummah) – musulmaņu kopums. Sk. Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[119] Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/06/23/why-iraq-is-a-write-off/#7dfca38e4c1d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[120] Sadams Huseins (Ṣaddām Ḥusayn ʿAbd al-Maǧīd al-Tikrītī; 1937–2006) – Irākas politiķis, prezidents un diktators.

[121] Hafīzs al Asads (Ḥāfiẓ al-ʾAsad, 1930–2000) – Sīrijas valstsvīrs, politiķis, militārpersona, Sīrijas prezidents no 1971. gada līdz 2000. gadam.

[122] Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/06/23/why-iraq-is-a-write-off/#7dfca38e4c1d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[123] Arābu pavasaris – demokrātijas atbalstītāju sacelšanās, demonstrāciju, protestu un militāru konfliktu revolucinārs vilnis Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, izaicinot autoritāros režīmus no 2010. gada līdz 2011. gadam. Sk. Arab Spring. Pieejams: https://www.britannica.com/event/Arab-Spring [aplūkots 2020. gada 25. septembrī].

[124] Scruton R. We Depend On The Christians Of The Middle East. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/03/19/we-depend-on-the-christians-of-the-middle-east/#259e77d7348d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[125] Džordžs Bušs (George Walker Bush, 1946) – četrdesmittrešais ASV prezidents no 2001. gada līdz 2009. gadam.

[126] Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/06/23/why-iraq-is-a-write-off/#7dfca38e4c1d [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[127] Ibid.

[128] Ibid.

[129] Ibid.

[130] Ibid.

[131] Ibid.

[132] Ibid.

[133] Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: https://www.brusselsjournal.com/node/3826 [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[134] Ibid.

[135] Ibid.

[136] Ibid.

[137] Ibid.

[138] Ibid.

[139] Marginalizācija [angļu marginalization < lat.] – 1. polit. nostumšana sociālā, politiskā perifērijā; padarīšana par maznozīmīgu; 2. iepriekšējo sociālo saišu zaudēšana un jaunās sociālās vides kultūras un ētisko vērtību nepilnīga apgūšana (piem. apziņas marginalizācija). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 488. lpp.

[140] Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: https://www.brusselsjournal.com/node/3826 [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[141] Ibid.

[142] Ibid.

[143] Jāņa Evaņģēlijs. Jēzus un laulības pārkāpēja. (Jņ 8:7). Sk. Bībele ar deitorkanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 2337. lpp.

[144] Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: https://www.brusselsjournal.com/node/3826 [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[145] Ibid.

[146] Ibid.

[146] Ibid.

[148] Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: https://www.brusselsjournal.com/node/3826 [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[149] Ibid.

[150] Ibid.

[151] Ibid.

[152] Ibid.

[153] Ibid.