I. Ievads

II. Lūdes kāzusa fabula jeb “savādā krimināllieta”

III. Inkvizitors, kurš sarunājās ar savu sirdsapziņu

IV. Apgaismotāju spožums un posts

V. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē I

VI. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē II

1767. gada 30. jūlija Rīkojumu Nr. 12.949 Katrīna II sāka ar Dievam veltītu lūgšanu: “Kungs, mans Dievs! Uzklausi manu balsi un dod man gudrību, lai tiesātu Tavus cilvēkus saskaņā ar Tavu Svēto likumu un taisnību”. Savukārt jau šī dokumenta pirmajā pantā viņa bija nostiprinājusi pašas minēto Dieva likumu: “Kristīgais Likums pamāca mūs savstarpēji darīt labumu viens otram, cik vien iespējams”.

Tālāk Katrīna II uzsvēra monarha absolūto regāliju uz likumu izdošanu un tiesību normu interpretēšanu, aizliedzot tiesām iejaukties šo – tikai valsts galvai piederošo – pilnvaru jomā (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949148. pants, 151. pants), tikpat noliedzoši tomēr attiecoties arī pret valdnieku iejaukšanos justīcijas īstenošanā (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 151. pants).

Savukārt par vienīgo krimināltiesu uzdevumu Katrīna II atzina materiālās patiesības noskaidrošanu, 1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 152. pantā skaidrojot: “[t]iesnesim, kurš lemj par, lai kādu tas arī nebūtu, noziegumu, jāizdara tikai viens siloģisms jeb slēdziens, kur pirmais teikums jeb pirmā premisa ir vispārējs likums, otrais teikums jeb otrā premisa, ir darbības, par ko lieta ir: vai tās saskan ar likumiem vai runā tiem pretī? Secinājums ir apsūdzētā attaisnošana vai notiesāšana”. Turklāt tiesnešiem tika uzlikts pienākums nodrošināt tiesājamām personām iespējas uz aizstāvības īstenošanu: “atbildētājs jāuzklausa ne tikai lietas [apstākļu] noskaidrošanai [..], bet arī tamdēļ, lai viņš spētu sevi aizstāvēt” (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 116. pants).

Līdzās tiesībām uz aizstāvību, ko apsūdzētais varēja izmantot pats vai ar citas personas starpniecību, 1767. gada 30. jūlija Rīkojumā Nr. 12.949 tika nostiprinātas tiesājamo personu tiesības uz to, lai kriminālprocesu pret attiecīgo apsūdzēto veiktu tā pašas kārtas pārstāvis (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 126. pants, 127. pants). Taču tajā pašā laikā tika aizliegts “spriest par lietu pēc personas, bet par personu – pēc dienesta pakāpes”. Minētais aizliegums attiecās arī uz liecinieku sniegto liecību satura vērtēšanu.

Starp citu 1767. gada 30. jūlija Rīkojumā Nr. 12.949 Katrīna II pavēlēja turpmāk uzskatīt par nepierādītiem tādus apsūdzētajam par sliktu liecinošus apstākļus, kas tika apstiprināti tikai ar viena liecinieka stāstīto: “[p]ēc veselā saprāta ir jābūt diviem lieciniekiem: jo viens lietu apgalvojošs liecinieks un to noliedzošs atbildētājs veido divas vienādas daļas; tādēļ atbildētāja [nostājas] atspēkošanai jābūt vēl arī trešajai [daļai], ja bez tās nebūs citu neapstrīdamu pierādījumu, vai – kopējai atsaucei uz vienu [no tiem]”[1]. Ja personas saistība ar nozieguma izdarīšanu bija konstatējama vien no viena liecinieka liecības satura, tad priekšroka bija dodama apsūdzētā apgalvojumiem (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 189. pants). Turklāt – jo neskaidrāki bija lietas apstākļi un jo smagāks bija personai inkriminētais materiālo krimināltiesību pārkāpums, jo mazāka ticamība bija jāpiešķir tikai viena liecinieka stāstītajam (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 190. pants).

Savukārt tiesības uz liecības sniegšanu kriminālprocesā bija “jebkuram cilvēkam pie veselā saprāta”, proti, personai, “kuras domām ir kaut vai mazākais savstarpējais sakars un kuras jūtas atbilst tai līdzīgo jūtām” (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 185. pants). Tādējādi tika noteikts, ka “divu liecinieku liecības ir uzskatāmas par pietiekamām jebkādu noziegumu sodīšanai” (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 121. pants). Turklāt diviem lieciniekiem, kuri vienādi stāstīja par vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, “likums tic tā, it kā ar viņu mutēm būtu runājusi pati patiesība” (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 121. pants). Šādu prezumpciju tomēr nepiemēroja, ja bija iemesls, kas ļāva pieņemt, ka liecinieks bija personīgi ieinteresēts nepatiesu ziņu sniegšanā. Tomēr jebkurā gadījumā 1767. gada 30. jūlija Rīkojumā Nr. 12.949 tika paredzēta iespēja piedāvāt liecinošajām personām apstiprināt sniegto ziņu atbilstību patiesībai ar zvēresta došanu, kas izpaudās krusta skūpstīšanā. Neraugoties uz to, 1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 125. pantā Katrīna II izteica šaubas par zvēresta piemērošanas nepieciešamību, jo, viņasprāt, pārāk bieža šī kriminālprocesuālā institūta izmantošana mazinātu zvēresta patieso nozīmi. Tādējādi Katrīna II bija atļāvusi dot zvērestu vien lieciniekiem un tiesnešiem. Tādējādi Katrīna II vēlējuma formā bija paudusi savu pārliecību, ka zvērests būtu jādod vien lieciniekiem un tiesnešiem. Kā var redzēt no grāfa fon Mellīna “savādās krimināllietas” apraksta, tad 1767. gada 30. jūlija Rīkojums Nr. 12.949 netika izpildīts visās detaļās: “Lūde uz to visu noskatījās ar vislielāko savaldību. Arī viņš apzvērēja agrāko liecību, uzsverot savu nevainību un apgalvoja, ka neesot cietis tik spiedīgu trūkumu, lai rastos iemesls iedzīvoties, nogalinot cilvēku, turklāt vēl paša draugu un radinieku” un tālāk – “Lūde kā bija, tā palika pilnīgi mierīgs un apzvērēja, ka šos abus cilvēkus nemaz nepazīst”.

Turklāt Katrīna II ierosināja kriminālprocesuālo pierādīšanas līdzekļu iedalīšanu pilnīgos pierādījumos (pirmsreformu krievu val. совершенныя доказательства) un nepilnīgos pierādījumos (pirmsreformu krievu val. несовершенныя доказательства) (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 176. pantā). Par pilnīgiem pierādījumiem tika atzīti tādi pierādīšanas līdzekļi, kas izslēdza iespējas secināt par tiesājamā nevainīgumu. Atšķirībā no viena nepilnīga pierādījuma, viena pilnīga pierādījuma esamība bija pamats notiesājoša sprieduma taisīšanai. Pie nepilnīgu pierādījumu kopuma, ja tas šķita pārliecinošs, kā arī tad, ja apsūdzētais, pastāvot nepilnīgu pierādījumu kopumam, nebija minējis nekādus argumentus savai attaisnošanai, tiesa drīkstēja taisīt notiesājošu spriedumu (1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 177. pants).  

Tādējādi nevar nesaskatīt zināmu līdzību starp 1767. gada 30. jūlija Rīkojumā Nr. 12.949 un 1532. gada 27. jūlija Karolīnā par personas notiesāšanai pietiekamajām divu liecinieku liecībām un noteikto pierādījumu iedalījumu.

Ievērojamākās izmaiņas Vidzemes tiesu sistēmā tika veiktas piecdesmit divus gadus pēc Nīštates miera līguma parakstīšanas, kad 1783. gada 3. jūlijā[2] šī Baltijas mala kļuva par Rīgas vietniecību un uz to tika attiecināts Krievijas impērijas jau minētais 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikums[3], kas tomēr Rīgas vietniecībā bija spēkā tikai līdz 1796. gada 28. novembrim[4].

Pirms 1783. gada 3. jūlija Vidzeme (toreiz – Rīgas guberņa) baudīja zināmu autonomiju, bet tur pastāvošās pārvaldes un tiesu iestādes tikai formāli bija pakļautas Krievijas impērijas kontrolei. Tā, 1721. gadā Sanktpēterburgā dibinātais Galvenais maģistrāts (pirmsreformu krievu val.  Главный магистратъ)[5] veica Rīgas pilsētas maģistrāta uzraudzību līdz 1727. gadam, savukārt pēc tā likvidēšanas 1727. gadā[6] Rīgas pilsētas maģistrātā izšķirto krimināllietu revīziju veica 1718. gadā dibinātā Vidzemes un Igaunijas lietu Justīcijas kolēģija, pašai atrodoties Krievijas impērijas Valdošā Senāta uzraudzībā.

Līdz 1775. gada 7. novembrim Rīgas pilsētas maģistrāta pārziņā atradās tā saucamā pilsoņu tiesa (pirmsreformu krievu val. гражданскiй судъ). Pilsoņu tiesās tika izskatīti kā civiltiesiska, tā arī krimināltiesiska rakstura strīdi, kuros kā konfliktējošas puses bija iesaistīti pilntiesīgie sabiedrības locekļi jeb, citiem vārdiem sakot, pilsoņi. Savukārt par pilsoņiem toreiz atzina baņķierus, tirgoņus, pilsētu ārstus, aptiekārus un dziedniekus, kā arī dažādu arodu lietpratējus (piemēram, tirgoņu kuģu pārdzinējus, daiļkrāsotājus, zeltkaļus, sudrabkaļus, skroderus, kurpniekus, kalējus, namdarus, galdniekus, gravētājus, virpotājus u. c.). Ja persona, pret kuru notika kriminālprocess, piederēja pilsoņu grupai, krimināllietu izmeklēšanu un iztiesāšanu veica Rīgas pilsētas maģistrāta tiesneši, kuriem bija nekavējoties jāziņo Galvenajam maģistrātam, bet pēc 1727. gada 18. augusta – Justīcijas kolēģijai par ikvienu taisīto spriedumu, ja vien tajā tika paredzēta personas sodīšanas ar nāvi. Tādējādi tikai ar augstāk stāvošās tiesu iestādes akceptu bija iespējama nāvessoda likumīga izpilde.

Savukārt tad, kad persona, pret kuru tika veikts kriminālprocess, neietilpa pilsoņu jēdziena tvērumā, krimināllieta tika izmeklēta un iztiesāta pēc zviedru tiesu sistēmas parauga dibinātajās galma tiesās (vācu val. Hoff-Gericht; pirmsreformu krievu val. надворный судъ). Ja galma tiesas tiesneši nevarēja vienisprātis izlemt jautājumu par personas vainu, krimināltiesiskā strīda izlemšanā tika iesaistīti Galvenā maģistrāta, bet pēc 1727. gada 18. augusta – Justīcijas kolēģijas tiesneši, kuriem šajā gadījumā bija jāpilda pirmās instances tiesas funkcijas.

Visos Krievijas impērijas valdības rīkojumos, kas tika taisīti attiecībā uz Vidzemes tiesu darbību, tika uzsvērtas šī reģiona iestāžu tiesības tostarp arī uz kriminālprocesuālās lietvedības veikšanu saskaņā ar iepriekš spēkā esošo kārtību, ko noteica likumi, kas Vidzemē bija spēkā pirms tās pakļaušanas Krievijas impērijai.

Tādējādi “pirmo piecdesmit gadu gaitā – no Rīgas iekarošanas līdz imperatores Katrīnas II kāpšanai tronī – valdība aprobežojās ar tādiem pasākumiem, kas bija nepieciešami Liflandes un Rīgas ieviešanai [..] kopējā pārvaldes sistēmā. [T]omēr [..] nemitīgas pašu pilsoņu sūdzības par naudas trūkumu, [..] ārzemju un krievu tirgoņu sūdzības par tirdzniecību žņaudzošiem noteikumiem, prāvas, kas notika starp pilsoņiem un maģistrātu, parasto iedzīvotāju bēdīgais stāvoklis, kuriem pilsoņi sāka konfiscēt viņu nekustamo īpašumu, beidzot acīmredzams negodīgums un pretrunas maģistrāta atbildēs un paskaidrojumos uz [J]ustīcijas kolēģijas un [Valdošā S]enāta pieprasījumiem – tas viss, viens pēc otra, izveda gaismā absolūtu likumības neesamību, baisu patvaļu, kas bija paslēpta aiz ārējām formām, pārvaldes juceklīgumu, iestāžu vecīgu sairumu un gadsimtiem ilgu veselu kārtu ciešanos. [..] Izplatoties šai pārliecībai, valdības rīcības veids sāka mainīties, jeb, precīzāk, Katrīnas II valdīšanas laikā attiecībā pret Baltijas malu valdība sāka rīkoties patstāvīgi un konsekventi”[7]. Tādējādi 1783. gada 3. jūlijā kopš bīskapu un Livonijas ordeņa laikiem Vidzemē pastāvošā tiesu sistēma, kas pirms tam bija pakļauta tikai tādām izmaiņām, kādas bija nepieciešams vienotas kontroles sistēmas, tajā skaitā, pār tiesu darbību noteikšanai, tika likvidēta un tās vietā saskaņā ar 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikumu tika dibinātas jaunas tiesu iestādes.

1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikumā ar augstāko administratīvo varu Krievijas impērijas guberņās tika apveltīts ģenerālgubernators (pirmsreformu krievu val. генералъ-губернаторъ), bet Krievijas impērijas vietniecībās – valdnieka vietvaldis (pirmsreformu krievu val. государевъ намѣстникъ), kas pildīja likuma sarga funkcijas, pats nebūdams apveltīts ar tiesneša pilnvarām. Tamdēļ ģenerālgubernatoram (valdnieka vietvaldim) tika uzlikts par pienākumu ziņot Krievijas imperatoram un Valdošajam Senātam par uzticētajā teritorijā pieļautiem būtiskiem pārkāpumiem. Ģenerālgubernators (valdnieka vietvaldis) kopā ar diviem padomniekiem veidoja Guberņas valdi (pirmsreformu krievu val. Губернское правленiе) vai Vietniecības valdi (pirmsreformu krievu val. Намѣстническое правленiе), kur tika izlemti ar attiecīgās teritorijas pārvaldīšanu saistītie jautājumi. Veikt kontroli pār Rīgas vietniecības iedzīvotājiem valdnieka vietvaldim palīdzēja zemākā zemes tiesa, kas, neveicot ar iztiesāšanu saistītos pienākumus, pildīja visai līdzīgus uzdevumus, kādi ietilpst mūsdienu policijas funkcijās. Tieši šajā iestādē, kā jau bija minēts, grāfs fon Mellīns bija sācis savu ceļu uz tiesneša amatu.

Ar 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikumu līdzīgi kā visā Krievijas impērijā arī Rīgas vietniecībā tika izveidota sarežģīta trīs veidu pirmās un otrās instances krimināltiesu sistēma, kontroli pār ko īstenoja viens no Justīcijas kolēģijas departamentiem – Krimināltiesas palāta (pirmsreformu krievu val. Палата Уголовнаго Суда Юстицъ-коллегiи Россiйской Имперiи). Tas, kurai no pirmās instances tiesām bija piekritīga kriminālprocesa veikšana, bija atkarīgs no tiesājamās personas piederības konkrētai sabiedrības kārtai.

Krimināltiesiskajā strīdā vainīgā statusā iesaistoties muižniecības pārstāvim, krimināllietas izmeklēšana un izskatīšana kļuva piekritīga augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamentam, kas šajā gadījumā varēja pildīt kā pirmās, tā arī otrās instances tiesas funkcijas. Savukārt kriminālprocesus pret Rīgas vietniecības deviņos apriņķos dzīvojošajiem ļaudīm kā pirmās instances tiesa veica attiecīgā apriņķa tiesa. Šī tiesu institūcija, proti, Rīgas apriņķa tiesa izskatīja arī Lūdes lietu.

Ja kriminālprocess tika veikts pret nebrīvajiem, valstij piederošajiem dzimtcilvēkiem, viensētniekiem[8] vai “visādos iepriekšējos dienestos dienējošiem cilvēkiem”, tad krimināllietu kā pirmās instances tiesa izskatīja zemākā prāvu tiesa, bet kā otrās instances tiesa – augstākā prāvu tiesa. Savukārt maznozīmīgu krimināllietu (t. i., tādu, kur aizskarto interešu materiālais novērtējums bija mazāks par 25 rubļiem) izšķiršanai, kā arī kriminālprocesu veikšanai pret pilsētās reģistrētajām personām tika paredzēta pilsētu maģistrātu (pirmsreformu krievu val. городовой магистратъ) kā pirmās instances tiesas dibināšana pilsētās un guberņu maģistrātu (pirmsreformu krievu val. губернскiй магистратъ) kā otrās instances tiesas izveidošana katrā Krievijas impērijas vietniecībā.

Saistībā ar to, ka Krimināllietu palāta veica zemāku tiesu iestāžu spriedumu revīziju[9], kad tajos tika paredzēta apsūdzētās personas sodīšana ar dzīvības vai goda atņemšanu, kā arī visu augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamenta, augstākās prāvu tiesas un arī guberņas maģistrāta spriedumu revīziju, 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikumā paredzētās tiesības uz tiesu spriedumu pārsūdzēšanu bija visai ierobežotas. Tikai tad, kad ar likumu aizliegtas uzvedības akta rezultātā aizskarto interešu materiālais novērtējums bija vērtīgāks par 25 rubļiem, personai radās tiesības uz sūdzības iesniegšanu: par zemākās prāvu tiesas spriedumiem – augstākajai prāvu tiesai, par pilsētas maģistrāta spriedumu – guberņas maģistrātam, bet par apriņķa tiesas spriedumu – augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamentam. Savukārt augstākās prāvu tiesas, guberņas maģistrāta vai augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamenta spriedumus bija iespējams pārsūdzēt Krimināllietu palātai, ja vien nodarītais kaitējums bija vismaz 100 rubļu vērts.

Lai izmantotu tiesības uz zemākas tiesu iestādes sprieduma pārsūdzēšanu augstākai tiesu iestādei, personai bija nepieciešams nedēļas laikā pēc sprieduma pasludināšanas informēt spriedumu taisījušo tiesu iestādi par neapmierinātību ar krimināljustīcijas īstenošanu, kā arī samaksāt garantijas naudu, kas bija ekvivalenta sūdzības iesniegšanai nepieciešamajam nodarītā kaitējuma materiālajam novērtējumam. No garantijas naudas maksāšanas pienākuma tika atsvabinātas maznodrošinātas personas, kam šajā gadījumā bija jānodod trūcīgo stāvokli apliecinošs zvērests. Samaksātā garantijas nauda tika atdota tās maksātajam visos gadījumos, kad augstāka tiesu iestāde atzina iesniegto sūdzību par pamatotu un tādēļ veica kaut pašas mazākās izmaiņas zemākas tiesu iestādes spriedumā. Turklāt tādas augstākas tiesu iestādes kā augstākās zemes tiesas Krimināllietu departaments, guberņas maģistrāts un augstākā prāvu tiesa krimināllietas kārtējas izskatīšanas laikā varēja uzlikt cietušajam pienākumu samaksāt valsts skolu uzturēšanai domāto soda naudu 25 rubļu apmērā par nepamatotu kriminālprocesa ierosināšanu zemākā tiesu iestādē.

Visu tiesu iestāžu tiesnešus, izņemot guberņas maģistrāta un augstākās prāvu tiesas tiesnešus, ik pēc trim gadiem ievēlēja muižniecības pārstāvji no attiecīgās tiesas darbības teritorijā reģistrētajiem muižniekiem. Tādā kārtā par Lūdes tiesnesi kļuva arī grāfs fon Mellīns. Guberņu maģistrātu tiesneši tika ievēlēti no attiecīgās guberņas vai vietniecības pilsētas tirgoņu un sīkpilsoņu vidus, savukārt augstākās prāvu tiesas tiesnešus ievēlēja attiecīgās augstākās prāvu tiesas darbības teritorijā dzīvojošie laucinieki.

Krimināllietu izmeklēšanai un izlemšanai tika atvelētas trīs sesijas gadā: no 8. janvāra līdz Klusajai nedēļai[10], no Vasarsvētkiem[11] līdz 27. jūnijam, kā arī no 2. oktobra līdz 18. decembrim. Vienīgi attiecībā uz pilsētu maģistrātiem likums precīzi nenoteica darbības termiņus, kas ļauj pieņemt, ka pilsētu maģistrāti rīkoja tiesas sēdes “pēc vajadzības”. Sesijas atklāšanu nozīmēja izlemšanai pakļauto krimināltiesisko strīdu nolasīšana, turklāt priekšroka bija dodama kriminālprocesiem, kuros tiesājamajai personai jau tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Pēdējā gadījumā likums saistīja tiesnešus ar pienākumu pasludināt tiesas spriedumu līdz attiecīgās sesijas beigām, par šī noteikuma neievērošanu draudot tiesnešiem ar gada algas atņemšanu apcietinātā vai tā mantinieku labā.

Tiesas izmeklēšanu veica pilns attiecīgās tiesas sastāvs[12], daloties ar viedokļiem pēc tiesneša, kurš izlozēja faktisko apstākļu atreferēšanu, uzklausīšanas. Saistībā ar to, ka 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikumā expressis verbis bija noteikts, kā tiesnešiem rīkoties gadījumos, kad likumu piemērotāju viedokļi par izskatāmo civiltiesisko strīdu atšķīrās, taču nebija ne vārda minēts par kriminālprocesu veicēju kompetenci taisīt spriedumu, kad tiesneši nebija vienisprātis par apsūdzētās personas vainu, var pieņemt, ka tādos gadījumos attiecīgā krimināllieta tika nodota Krimināltiesu palātas izskatīšanai.

Lietvedības ierosināšanai kādā no krimināltiesām bija nepieciešams 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikumā noteiktais pamats – privātpersonas likumā noteiktajā kārtībā iesniegtās sūdzības, kā arī augstāk stāvošas tiesu iestādes, guberņas (vietniecības) valdes vai Krimināllietu palātas rīkojuma saņemšana. Vienīgi zemākās zemes tiesas locekļiem nebija saistošs privātpersonas sūdzības saņemšanas fakts. Būdama likumu sargs, šī policejiski-administratīvās funkcijas pildošā iestāde pati izzināja, vai un kā attiecīgā reģiona iedzīvotāji pildīja likumus, par sabiedriskās kārtības pārkāpējiem ziņojot tiesai, kurai bija piekritīgi attiecīgās personas pastrādātie noziedzīgie nodarījumi. Tieši zemākās zemes tiesas amatpersonas veica no tiesu iestādēm ievērojamā attālumā dzīvojošo personu aptaujāšanu. Savukārt prokurori, kas darbojās vienīgi Krimināllietu palātā, augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamentā, augstākajā prāvu tiesā un guberņu maģistrātos pārsvarā tiesu izmeklēšanās veica tikai uzraudzību par to, kā tiesu locekļi ievēro likumu, kā arī palīdzēja tiesu iestādēm sazināties savā starpā.

Paralēli jau uzskaitītajām tiesu iestādēm darbojās arī sirdsapziņas tiesa[13], kas Vidzemē pastāvēja vēl pirms tās pievienošanas Krievijas impērijas sastāvam. Cita starpā Katrīna II apgalvoja, ka sirdsapziņas tiesa esot izsenā slāvu paraža, ko vēlāk bija aizguvuši sakši.[14] Sirdsapziņas tiesai bija piekritīgi kriminālprocesi, kas tika veikti pret nepieskaitāmām personām – vājprātīgajiem un mazgadīgajiem, aizdomās turētajiem par buršanu, kā arī personām, kas “jebkāda nelaimīga gadījuma vai dažādu apstākļu sagadīšanās dēļ iegrima nogrēkošanā”. 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikuma 397. panta abstrakts formulējums – “[s]irdsapziņas Tiesa nekad neapgrūtinās neviena likteni, bet tai tiek uzdota godprātīga izmeklēšana, kā arī saudzīga un žēlsirdīga lietu pabeigšana” – ļauj pieņemt, ka tām apsūdzētajām personām, kuru krimināllietas tika izskatītas sirdsapziņas tiesā, nebija iespējams piespriest smagākos kriminālsodus – nāvessodu vai politisko nāvi. Katras sabiedriskās kārtas pārstāvji uz trīs gadiem ievēlēja divus tiesnešus no attiecīgās kārtas krimināllietu izmeklēšanai un iztiesāšanai sirdsapziņas tiesā. Ievēlētie tiesas locekļi veica kriminālprocesus pret savai kārtai piederīgajām personām, vadoties ne vien pēc likumiem, bet arī pēc iekšējās pārliecības un taisnīguma apsvērumiem. Kā obligātas prasības sirdsapziņas tiesas locekļu kandidātiem likums izvirzīja tādas sirdsapziņas tiesu tiesnešiem nepieciešamās īpašības kā “cilvēkmīlestība vispār”, “žēlsirdība”, “godprātīgums”, “likumu zināšana”, “izglītības esamība”, kā arī “riebums pret cilvēcības apspiešanu vai iespaidošanu”. Saistībā ar to, ka grāfs fon Mellīns pildīja sirdsapziņas tiesas piesēdētāja funkcijas, domājams, ka viņam piemīta minētās rakstura īpašības.

Savukārt kriminālprocesu veikšanai, kas bija vērsti pret bezpajumtniekiem, ārzemniekiem un personām, kas saistībā ar dienesta pienākumu pildīšanu atradās ārvalstīs un tādēļ nevarēja ierasties tiesā, tika dibinātas zemākās galma tiesas (pirmsreformu krievu val. нижнiй надворный судъ) kā pirmās instances tiesas, bet kā otrās instances tiesa – augstākās galma tiesa Sanktpēterburgā (pirmsreformu krievu val. верхнiй надворный судъ).

Taču, neraugoties uz to, ka kopš 1783. gada 3. jūlija Rīgas vietniecība tika organizēta atbilstoši 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikuma prasībām, ka 1766. gada 4. maijā speciāli Vidzemei tika izdots Policijas nolikums (pirmsreformu krievu val. Полицейскiй уставъ)[15], ko papildināja 1782. gada 8. aprīļa Piedienīguma jeb policijas nolikuma (pirmsreformu krievu val. Уставъ благочинiя или полицейскiй)[16] noteikumi, bet kopš 1787. gada 12. oktobra, kā jau tika minēts, Rīgas vietniecībai bija saistošs 1785. gada 21. aprīļa Labvēlības raksts par Krievijas cildenās muižniecības tiesībām, brīvībām un priekšrocībām[17], kas klājā nāca kopā ar Pilsētas nolikumu[18] un Amatniecības nolikumu[19], krimināltiesisko strīdu izšķiršana vēl aizvien norisinājās saskaņā ar likumiem, kas Vidzemē bija spēkā pirms tās pievienošanas Krievijas impērijai, ievērojot tomēr jau analizētos šai zemei saistošos Krievijas impērijas rīkojumus. Tātad arī 18. gadsimta beigas Vidzemē bija spēkā vismaz tādi Zviedrijas Karalistes normatīvie regulējumi kā 1653. gada Sodu nolikums, 1687. gada Iestāžu likums un 1694. gada Procesu nolikums, kā arī vēl pirms zviedru laikiem Vidzemē spēkā esošās Vidējas bruņinieku tiesības, uz Vidējo bruņinieku tiesību 239. artikula pamata izdotie likumi un 1532. gada 27. jūlija Karolīna.[20]

Savukārt 1796. gada 28. novembrī saistībā ar Krievijas imperatora Pāvela I Rīkojumu Nr. 17.584 [21] Krievijas impērijas strukturālā ietekme uz Vidzemi tika pārtraukta un te tika atjaunotas visas pirms 1783. gada 3. jūlija pastāvošās iestādes. Tādējādi vēl viduslaikos dibinātā tiesību sistēma saglabājās līdz pat 1889. gada 9. jūnijam, kad uz Vidzemi tika attiecināti Krievijas impērijas 1864. gada tiesu iekārtas reformas rezultāti. Taču krimināltiesu un kriminālprocesuālās kārtības, kas Vidzemē pastāvēja pēc 1796. gada 28. novembra līdz 1889. gada 9. jūlijam, tāpat kā 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma analīze vairs neietilpst šīs publikācijas tvērumā.

[1] 1767. gada 30. jūlija Rīkojuma Nr. 12.949 120. pants. Oriģinālā – По здравому разсужденiю требуются два свидѣтеля: ибо свидѣтель одинъ утверждающiй дѣло, и отвѣтчикъ отрицающiйся отъ того, составляютъ двѣ равныя части; ради того должно быть еще третьей [сторонѣ] для опроверженiя [позицiи] отвѣтчика, если не будетъ кромѣ того другихъ неоспоримыхъ доказательствъ, или общая ссылка на одного [из оныхъ].

[2] Объ учережденiи Рижской Губернiи изъ девяти округовъ или уѣздовъ. № 15.775, 03. 07. 1783. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXI. 1781–1783. № 15.106–15.901. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 967; Объ устройствѣ Рижской и Ревельской губерiй. № 15.776, 03. 07. 1783. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXI. 1781–1783. № 15.106–15.901. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 967–968.

[3] Учрежденiя для управленiя Губернiй Всероссiйскiя Имперiи. № 14.392, 07. 11. 1775. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XX. 1775–1780. № 14.233–15.105. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 229–304.

[4] О возстановленiи въ Лифляндiи и Эстляндiи Присутственныхъ мѣстъ, кои по тамошнимъ правамъ и привиллегiямъ существовали до 1783 года. № 17.584, 28. 11. 1796. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXIV. 06. 11. 1796–1798. № 17.530–18.301. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 20–21.

[5] Регламентъ или Уставъ Главнаго Магистрата. № 3708, 16. 01. 1721. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VI. 1720–1722. № 3480–4135. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 291–318.

[6] Объ уничтоженiи въ Санктпетербургѣ Главнаго Магистрата и о назначенiи въ Ратушу одного Бургомистра и двухъ Бурмистровъ для сужденi дѣлъ между купцами. № 5142, 18. 08. 1727. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VII. 1723–1727. № 4137–5219. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 840.

[7] Сочиненiя Ю. О. Самарина. Томъ седьмой. Письма изъ Риги и Исторiя Риги. Москва: Изданiе Д. Самарина, 1889, с. 262–263.

[8] Viensētnieki (pirmsreformu krievu val. однодворцы) – militarizēto zemturu kārta, kas Krievijas impērijā izveidojās, paplašinoties šīs valsts teritorijai. Dzīvojot Krievijas impērijas robežās, viensētnieki veica to aizsardzību pret iespējamiem ārvalstu uzbrukumiem, par ko viņiem tika atļauts ne tikai iegūt zemi īpašumā, bet arī turēt dzimtcilvēkus.

[9] 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikuma 108. panta tika iecerēta revīzijas jēdziena definīcija: “krimināllietu [r]evīzija ir nekas cits, kā pienācīga noskaidrošana, vai lieta tika veikta pamatīgi un saskaņā ar likumu, [kas domāta] gan nevainīgo attaisnošanai, gan nozieguma noskaidrošanai, gan arī noziedznieka atmaskošanai”.

[10] Klusā nedēļa – kristietībā ir Lielā gavēņa pēdējā nedēļa un nedēļa tieši pirms Lieldienām.

[11] Vasarsvētki – kristietībā trešie nozīmīgākie svētki pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem, kas tiek svinēti piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām.

[12] Krimināllietu palātā tiesas izmeklēšanā piedalījās šīs tiesas priekšsēdētājs, divi padomnieki un divi piesēdētāji; augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamentā – šīs tiesas priekšsēdētājs un pieci piesēdētāji; apriņķa tiesā – apriņķa tiesnesis un divi piesēdētāji; pilsētu maģistrātā – viens birģermeistars un divi rātskungi; guberņu maģistrātos – šīs tiesas priekšsēdētājs un trīs piesēdētāji; zemākajā prāvu tiesā – prāvu tiesnesis un četri piesēdētāji; augstākajā prāvu tiesā – šīs tiesas priekšsēdētājs un pieci piesēdētāji.

[13] 1785. gada 19. februārī Vidzemes un Igaunijas lietu Justīcijas kolēģija nodeva Rīgas Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamenta lūgumu Krievijas impērijas Valdošajam Senātam noteikt, kā rīkoties attiecībā pret nepilngadīgo apsūdzēto – Kasparu Banci (precīzākas ziņas neizdevās atrast), kuram tika inkriminēta kopošanās ar dzīvniekiem. Šim lūgumam tika pievienots priekšlikums, kur, pamatojoties uz vietējiem likumiem, tika ierosināta nepilngadīgā notiesāšana ar galvas nociršanu un līķa sadedzināšana. Krievijas impērijas Valdošais Senāts, uzsverot to, ka apsūdzētais vēl nebija sasniedzis pilngadības vecumu, nolēma, ka šīs darbības jāvērtē kā “muļķība” un ka “viņš nav pelnījis tik cietsirdīgu sodu”, tādēļ krimināllieta bija nododama sirdsapziņas tiesas izskatīšanai. О предоставленiи дѣла о малолѣтномъ Нейволфарскомъ крестьянскомъ мальчикѣ, сужденномъ за учиненное скотоложство, рѣшенiю Совѣстнаго Суда. № 16.154, 19. 02. 1785. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 305.
1786. gada 8. janvārī Krievijas impērijas Valdošais Senāts, atsaucoties uz Kaspara Bances negadījumu, ierosināja Katrīnai II: “[s]aistībā ar to, ka Rīgas guberņā arī pašreiz šad un tad notiek augstāk minētājam līdzīgas lietas, kas vietējās Valsts iestādēs tiek veiktas atbilstoši krimināltiesiskajai kārtībai, [bet] šādiem noziedzniekiem Zviedrijas likumu barguma dēļ tiek piespriests smags sods; savukārt šāda veida apgrēcības ar nonāvēšanu un citiem [..] līdzpilsoņu drošību aizskarošiem noziegumiem salīdzināt nevar; vai nepavēlēsiet šādus noziedzniekus [..] nodot Sirdsapziņas Tiesai”? Katrīnas II atbilde bija noliedzoša, jo sirdsapziņas tiesai bija piekritīgas tikai lietas, “kas attiecas uz tādiem noziedzniekiem, kuri reizēm, drīzāk nelaimīga – lai kāds tas arī nebūtu – gadījuma dēļ” pārkāpa likumu. О разборѣ и решенiи приличающихся въ скотоложствѣ малолѣтныхъ Совѣстному Суду и о сужденiи совершеннолѣтнихъ по Государственнымъ законамъ. № 16.308, 08. 01. 1786. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 511–513.

[14] Копiя съ записокъ Им. Екатерины II, 1784 года. Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ пятнадцатый. Санктпетербургъ: Типографiя Втораго Отдѣленiя Собственной Е. И. В. Канцелярии, 1875, с. 615.

[15] Полицейскiй Уставъ. № 12.636, 04. 05. 1766. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVII. 1765–1766. № 12.302–12.811. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 674–682.

[16] Уставъ Благочинiя или Полицейскiй. № 15.379, 08. 04. 1782. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXI. 1781–1783. № 15.106–15.901. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 461–488.

[17] Грамота на права, вольности и преимущества благороднаго Россiйскаго Дворянства. № 16.187, 21. 04. 1785. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 344–359.

[18] Городовое Положенiе. № 16.187, 21. 04. 1785. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 359–369; О введенiи Городоваго Положенiя в Рижскомъ Намѣстничествѣ. № 16.584, 12. 10. 1787. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 924–944; Указъ именной, данный Рижскому и Ревельскому Генералъ-Губернатору Графу Броуцу. – О наблюденiи, дабы въ Губернiяхъ ему ввѣренныхъ, въ точности исполняемы были сила и разумъ Учрежденiя о управленiи Губернiй. № 15.979, 05. 04. 1784. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 97–98.

[19] Ремесленное положенiе. № 16.187, 21. 04. 1785. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 369–384.

[20] О производствѣ дѣлъ въ Выборгскомъ Намѣстничествѣ, по Учрежденiю о Губернiяхъ, и по законамъ, утвержденнымъ для Лифляндiи, Эстляндiи и Финляндiи. № 16.077, 09. 10. 1784. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 224–229;
О выборѣ въ Ландраты изъ Лифляндцевъ по прежнимъ ихъ правамъ и обыкновенiю Лифляндскаго шляхетства. № 4464, 08. 02. 1724. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VII. 1723–1727. № 4137–5219. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 254–255;
Объ оставленiи Лифляндскаго Обер-Консисторiума на прежнемъ основанiи и о распространенiи правъ наслѣдства по женскому колену въ шляхетскихъ маетностяхъ. № 4782, 24. 09. 1725. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VII. 1723–1727. № 4137–5219. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 537–538;
Объ удержанiи Членамъ Лифляндскаго Гофгерихта и Ландгерихтовъ прежнихъ ранговъ. № 4894, 31. 05. 1726. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VII. 1723–1727. № 4137–5219. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 654–655;
О производствѣ жалованья Лифляндской Губернiи Духовнымъ и прочимъ чинамъ по Шведскому штату, исправленному и дополненному Лифляндскимъ Генералъ-Губернаторомъ Фельдмаршаломъ Княземъ Репнинымъ. № 5220, 02. 01. 1728. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VIII. 1728–1732. № 5220–6293. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 2–3;
О выборѣ Членовъ в Рижскoй Магистратъ, о разбирательствѣ судомъ Лифляндскихъ Дворянъ съ купечествомъ по прежнему, о содержанiи Магистрату книгъ прихода и расхода городской казны о сохраненiи артиллерiи и цейхгаузовъ въ должномъ порядкѣ и устройствѣ, и о разныхъ предметахъ, до управленiя города Риги относящихся. № 5331, 12. 09. 1728. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VIII. 1728–1732. № 5220–6293. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 90–94;
Объ управленiи дѣлъ Лифляндскому Гофгерихту по ихъ правамъ и обычаямъ. № 5380, 14. 05. 1729. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VIII. 1728–1732. № 5220–6293. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 132.

[21] О возстановленiи в Лифляндiи и Эстляндiи Присутственных мѣстъ, кои по тамошнимъ правамъ и привилегiямъ существовали до 1783 года. № 17.584, 28. 11. 1796. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXIV. 06. 11. 1796–1798. № 17.530–18.301. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 20–21.