19. Aprīlis 2022 13:53
Domnīca / eseja
Sievietes un vīrieša līdztiesība melu un dezinformācijas kultūrā. III. Vai meliem vienmēr ir “īsas kājas”?
1
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vakardienas ļaudis šodienas pasaulē

II. Ievads

Domājams, ka vairumam lasītāju, ievērojot zināma laika perioda īpatnības un ideoloģiskās didaktikas toni, nebūs svešs angļu utopista Herberta Velsa[1] vārds un viņa piedāvātā četrdimensiju ģeometrijas teorija – hipotēze par laiku kā cilvēka pūlēm pārvaramu telpas dimensiju.[2] Turklāt gluži ticams, ka pats H. Velss, 19. gadsimta izskaņā revolucionāru ieceru pārsātinātajai pasaulei piedāvājot arī pirmo laika mašīnas prototipu, nemaz nešaubījās – kādudien “[..] cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis”.[3] Daudzējādā ziņā šī pārliecība pēdējā pusotra gadsimta laikā izrādījusies patiesa, tomēr jautājums par ceļazīmes piešķiršanu dreifam laika dimensijā arī šodien ir nekas vairāk kā visdažādāko fantastu radošo apceru objekts, kas daudz drīzāk liek piekrist tādai atziņai, ka laika mašīnas mehānisms cilvēkam jau ir zināms sen – atpakaļ mūs ved atmiņas, bet uz priekšu – sapņi.[4] Patlaban lasītājs varētu vaicāt – kāda gan šai liriskajai atkāpei ir saistība ar noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību izmeklēšanu vai materiālās patiesības noskaidrošanu, uzklausot gan seksuālā vardarbībā cietušu personu, gan šādas vardarbības iespējamo izraisītāju apgalvojumus par notikušo.

Atbildot uz tamlīdzīgu jautājumu H. Velsa vizionāriskajā manierē, varētu atzīt, ka kriminālprocess gluži vienkārši nav funkcionētspējīgs bez “laika mašīnas” – nevainojama mehānisma, kas procesu veicošajai amatpersonai ļautu tieši un nepastarpināti pārliecināties par pierādāmo pagātnes apstākļu esību vai neesību, proti, vai viss patiesi noticis tā, kā viena vai otra puse pūlas iegalvot varbūtējā pārkāpuma izšķīrējam. Tomēr šajā gadījumā tīkamā pastorāle “Kriminālprocess 2?. gadsimtā” tiek profanēta ne jau tālab, ka laika mašīna gluži vienkārši ir utopija, bet gan tāpēc, ka cilvēkam piešķirtais laika mašīnas mehānisms – atmiņa – ir nepilnīgs pagātnes notikumu spogulis. Amerikāņu psihologi minētā kontekstā relatīvi nesen vēlreiz atzina – cilvēka atmiņu un tajā notiekošos informācijas apstrādes procesus var raksturot gan kā subjektīvus, gan kā objektīvus.[5] Proti, konkrēti fakti un norises nogulsnējas objektīvajā atmiņā, taču kognitīvo procesu rezultātā uztvertais notikums kļūst par subjektīvās atmiņas daļu.[6]

Jautājums par vardarbības izpausmēm cilvēku prātus ar nemainīgu aktualitāti nodarbinājis visos laikos, ļaujot to atzīt par problēmu, kuras atrisināšana nebūtu atstājama vienīgi cietušā un varmākas ziņā. Par to liecina arī pēdējos gados arvien augusī valsts iestāžu un nevalstisko organizāciju iesaiste vardarbības apkarošanā, vienlaikus raisot arī diskusijas par to, cik toleranta pret vardarbību īstenībā ir Latvijas sabiedrība.[7] Autoru ieskatā, šāda veida diskusijas ir būtisks elements, lai sekmētu sabiedrības drošību, tomēr tajā neatbildēts vai vismaz neapskatīts palicis kāds cits būtisks jautājums. Proti, kā reālos kriminālprocesa norises apstākļos, atmetot jelkādas utopiskas fantāzijas vai pravietojumus par jābūtību un izmeklējot noziedzīgus nodarījumus, kas, būdami saistīti ar vardarbību, var rezultēties ar krimināltiesiskām sekām, noskaidrot personas apgalvojumu patiesumu – nešķirojot nedz pēc dzimuma, nedz pēc citām sekundārām pazīmēm, kam, domājams, nebūtu piešķirama nozīme, izzinot tā vai cita apstākļa esību. Citiem vārdiem sakot, būtu jāizvairās no tā dēvētā vēlmju domāšanas modeļa, kas, paklausot valdošajam ideoloģiskajam diktātam konkrēta satura jautājumos, atkāpjas no kritiska vērtējuma par lietu kārtību.[8]

Varētu pieņemt, ka patiesības izzināšanas sākumpunkts noziedzīgos nodarījumos pret tikumību un dzimumneaizskaramību vairumā gadījumu ir cietušās personas sniegtā informācija tiesībsargājošām iestādēm par notikušo. Atsevišķi pētījumi gan liek domāt, ka ne visas cietušās personas par piedzīvoto vardarbību izvēlas ziņot, ko apliecina šāds konstatējums: “Kopumā abu dzimumu respondenti ir samērā negatīvi noskaņoti pret sociālās un tiesībsargājošās sistēmas iespējām sniegt palīdzību seksuālās vardarbības gadījumā.”[9] Vienlaikus norādīts arī tas, ka, ja personas “[..] zinātu, ko darīt un saņemtu palīdzību seksuālas vardarbības gadījumā, [..] vairumā gadījumu viņi nemeklētu palīdzību tiesībsargājošā un sociālā sistēmā, bet risinātu problēmu, apejot šīs sistēmas.”[10] Tātad – vēl viens iemesls apdomāt to, cik efektīva ir tiesībsargājošo iestāžu īstenotā izmeklēšana, raugoties panākt taisnīgu situācijas noregulējumu.

Visnotaļ neierasta darbības efektivitātes aina redzama, aplūkojot publiski pieejamos statistikas datus par personu skaitu, kas tikušas notiesātas par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, par kuriem atbildība paredzēta Krimināllikuma 159. pantā, proti, par izvarošanu, – pēdējo piecu gadu laikā teju divkārt pieaudzis notiesāto skaits par šāda rakstura noziedzīgiem nodarījumiem.[11] Pretēja dinamika vērojama cita rakstura vardarbīgos nodarījumos, piemēram, par smagu miesas bojājumu nodarīšanu 2020. gadā notiesāts ievērojami mazāks personu skaits, proti, 96 personas, taču iepriekšējo piecu gadu (2015.–2019.) rādītājs ir vidēji 152 personas.[12] Vairoties no spekulācijām par to, cik “efektīva” bijusi izmeklēšana, kas rezultējusies notiesājošā spriedumā, plašāka diskusija tomēr būtu izvēršama par tiesiskuma garantijām, kas personai pienākas, ja tā top iesaistīta kriminālprocesā, metot aizdomu ēnu par personas varbūtēju dalību vardarbīgā noziedzīgā nodarījumā.

Tiesību uz taisnīgu tiesu materiālo un procesuālo garantiju nodrošināšanai nepārtraukti jāatrodas valsts rūpju lokā, jo tās “[..] minimālais uzdevums kopš vissenākajiem laikiem ir katras personas un līdz ar to arī visas sabiedrības aizsardzība – lai katrs varētu justies drošs un pasargāts”.[13] Tādējādi iedoma, ka ikviens patiesi varētu dzīvot valstī, kurā justos droši– gan cietušais, kurš vēlētos vērsties tiesībsargājošās iestādēs un ziņot par vardarbības gadījumu, būtu aizsargāts, jo zinātu, ka vainīgais tiks saukts pie kriminālatbildības par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kas arī preventīvi atturētu personas no šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, gan citas personas, kurām nebūtu jābaidās, ka tās varētu tikt nepamatoti notiesātas, īstenojama vienīgi tad, ja vienlaikus tiek ievērotas ikkatras personas pamattiesības.

Kriminālprocesos, tajā skaitā, bez izņēmumiem arī noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību gadījumos lērums problēmu izceļas jau vien ar nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, jo “[ž]urnālisti regulāri vērtē un preses izdevumu lapās “notiesā” tiesas procesa dalībnieku, pirms tas vēl sācis aizstāvības procesu, ignorējot nevainīguma prezumpciju.”[14] Turklāt nav noslēpums, ka dažkārt “[ž]urnālisti arī tur aizdomās tiesnešus par neobjektivitāti vai pasludina tos par līdzdalīgiem procesa dalībnieku pārkāpumos.”[15] Protams, tiklab pašiem žurnālistiem, kā to auditorijai ar šķipsniņu pikantērijas uzlabota krimināllieta ir labs materiāls veiksmīgai tirāžai un personiskai atpazīstamībai, tomēr tas liek arī vaicāt, kā delikāti norādīt, ka taču “[..] pastāv šī šaurā līnija, kas nodala komunikāciju un sabiedrības informēšanu tiesas procesa gaitā no manipulēšanas ar sabiedrisko domu, lai panāktu notiesāšanu, pirms tiesas spriedums tiek pieņemts tiesas zālē”.[16]

Notiesāšana vēl pirms tiesas sākuma pasaulē sastopama daudzviet, piemēram, kā autori uz to norādīja jau iepriekš,[17] ASV literatūrā līdztekus tiesas procesam pat lieto jēdzienu “sabiedriskās domas tiesa” (court of public opinion), un “[p]ārnesot to uz politisko procesu, mēs varam runāt par laiku līdz lēmuma pieņemšanai, kas var būt tik “notiesājošs” attiecībā pret lēmumu vai lēmuma objektu vai subjektu, ka lēmums nemaz netiek pieņemts jeb arī tiek radikāli mainīts, lai nenonāktu līdz situācijai, ka sabiedriskā doma nopietni apšauba lēmuma vai tā pieņēmēja leģitimitāti un līdz ar to – cik lielā mērā tas ir saistošs. Tādējādi apšaubot, cik lielā mērā šis lēmums ir saistošs un, pats galvenais, cik lielā mērā, nākotnē skatoties, pusēm var uzticēties kopumā”.[18]

Tādējādi tas visupirms ir valsts pienākums – raudzīties, lai personas vaina tiktu atzīta saskaņā ar likumu –, jo “[v]alsts, tai skaitā arī tiesu vara, kalpo sabiedrībai. Valsts pastāvēšanas viens no mērķiem ir nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu, ņemot vērā katra sabiedrības indivīda vajadzības. Demokrātiskas un tiesiskas valsts obligāts pastāvēšanas nosacījums ir neatkarīga tiesu vara”.[19]

Latvijas tiesu praksē rodams uzskats, ka neatkarīgas tiesas darba rezultāts visuzskatāmāk atspoguļots tiesas nolēmumā, tāpēc ar jēdzienu “taisnīga tiesa” būtu saprotams arī “taisnīgs spriedums”.[20] Mērķa – “taisnīga sprieduma” – īstenošana nav iedomājama bez objektīvas pierādījumu izvērtēšanas. Taču, kā jau tas daudzkārt uzsvērts, no kriminālprocesuālās perspektīvas pierādīšana jau izsenis ir bijis viens no visvairāk vērtētajiem jautājumiem kriminālprocesa zinātnē.[21]

Nav noslēpums, ka laika gaitā pierādīšanas teorija ir krasi mainījusies – atsakoties no tiesu divkaujām, spīdzināšanas, ordālijām u.tml. metodēm, patlaban sabiedrība ir nonākusi līdz secinājumam par objektīvu pierādījumu esamības nepieciešamību.

Intereses vērts ir arī kāds piemērs musulmaņu viduslaiku tiesībās, proti, “[n]etiklību pierād[īja] ar četru liecinieku liecībām [..] un sodīt var[ēja] gada laikā pēc notikuma. [..] Ja liecinieki liecina dažādi un ir pamats apšaubīt liecību patiesumu, ir cits noziegums – nepamatota jeb melīga apvainošana netiklībā. Korānā paredzētais sods par šādu nepatiesu liecību [bija] 80 nūjas [..] un liecināšanas tiesību atņemšana uz mūžu. Sunna uzsver, ka viens no lielākajiem meliem ir apliecināt kā patiesu to, ko neesi redzējis pats savām acīm (tātad viltus liecība)”.[22]

Arī par nevainīguma prezumpciju izpratne laika gaitā ievērojami mainījusies. Piemēram, viduslaikos kriminālprocesuālā kārtība galvenokārt balstījās izpratnē, ka “[a]psūdzētajam bija jāpierāda sava nevainība [..]”.[23] Turklāt “[..] Pāvila Luciāna III (1181–1185) un Inocenta III valdīšanas laikā lietās par garīdznieku dzīvošanu grēkā ar konkubīnēm un prostitūtām tika lietota saīsināta un daudz vienkāršāka procedūra. Šādās situācijās baznīca uzskatīja, ka nav vajadzīgs apsūdzētājs un ordo iudiciarius procesā paredzētie nepieciešamie pierādījumi. Ja nebija iespējams “pilnīgs pierādījums” – divu ticamu aculiecinieku liecības, tad pietika ar vienu liecinieku un netiešiem pierādījumiem, ka mācītājs nodevies miesas kārībām. Tādējādi, lai notiesātu ar per notorium procedūru, tiesnesim bija nepieciešams atrast noteiktu skaitu cilvēku, kuri uzskatīja apsūdzēto par vainīgu attiecīgā nozieguma izdarīšanā. Aculiecinieki nebija vajadzīgi. [..] Tas stipri atviegloja pāvesta cīņu pret garīdznieku seksuālajiem pārkāpumiem, kurus bija ļoti grūti pierādīt saskaņā ar valdošajiem ordo iudiciarius priekšrakstiem. Tika noteikts loģisks pamatojums šīs procedūras attaisnošanai – sabiedrības intereses prasa, lai neviens noziegums nepaliktu nesodīts”.[24] Līdz ar to faktiski apsūdzētajam pat tika liegta aizstāvība jeb iespēja pierādīt savu nevainīgumu.

Taču izpratne par pierādījumiem ir mainījusies pakāpeniski. Visievērojamākā ietekme uz modernajiem kriminālprocesa modeļiem, izņemot Franciju, kas, tostarp, attiecas arī uz Vidzemes kriminālprocesu 18. un 19. gadsimtā, bija Svētās Vācu Romas impērijas imperatora Kārļa V fon Hābsburga 1532. gada 27. jūlijā izdotajai inkvizīcijas (izmeklēšanas) kriminālprocesa formai atbilstošo procesuālo un materiālo krimināltiesību likumu grāmatai – Constitutio Criminalis Carolina (C.C.C.)[25] (turpmāk – Karolīna).[26]

Karolīnā bija noteikts, ka personas var tikt sauktas pie kriminālatbildības, tostarp, par dzimumnoziegumu izdarīšanu, par ko varēja tikt sodītas arī ar nāvi.[27] Būtiski, ka Karolīnas procesuālais noregulējums iedibināja stingru kārtību jautājumā par pierādījumu kopumu, kas katrā ziņā ir iegūstams par personas vainu noziedzīgā nodarījumā, lai vispār varētu tikt pausts apgalvojums, ka tikuši iegūti pilnīgi pierādījumi par personas vainu, iekams persona varētu tikt nopratināta, izmantojot spīdzināšanu.[28] Neraugoties uz ievērojamo progresu pierādīšanas izpratnē, vēstures avotos rodamas liecības, ka arī Karolīnas piemērošanā, protams, nav izpalikusi tiesnešu patvaļa,[29] kas nozīmē, ka praksē nereti tika pieļautas atkāpes no Karolīnā noteiktā.

Neieslīgstot vēsturiskās apcerēs, sevišķu aktualitāti publikācijas izpētes priekšmeta kontekstā iegūst pierādīšanas jautājumi tādos vardarbīga rakstura noziedzīgos nodarījumos, kuros teju vienīgais pierādījums ir cietušā un apsūdzētā liecības, proti, viens apgalvojums jāsver pret otru apgalvojumu. Šādos gadījumos nodrošināt intelektuālo un procesuālo taisnīgumu nereti var izrādīties visai problemātiski, ko uzskatāmi ilustrē kāds kāzuss viena no autoru profesionālajā praksē.

Konkrētā gadījuma galvenie “varoņi” bija kāda jauna dāma un viņas vīriešu dzimuma vienaudzis, kuri abi bija ieradušies Latvijā studiju nolūkos un, iespējams, sākotnēji laimīgas sakritības dēļ saskatījušies un izveidojuši romantiskas attiecības. Pēc attiecību uzsākšanas jaunā sieviete atzina, ka viņai piemītot kāds fetišs – viņa izbaudot mežonīgas seksuālas attiecības ar vardarbības elementiem, kurās izteikti dominē vīrietis.

Jaunietis, vēloties iepriecināt savu partneri, kā arī, protams, neiebilstot pamēģināt ko jaunu, piekrita ar partneri dalīties šajās emocijās. Lai ieceri īstenotu, pāris devās uz intīmpreču veikalu un iegādājās attiecīgajam mērķim nepieciešamo “aprīkojumu” – nūju ar ādas apvalku, auklas u.tml. Turklāt pirms jaunās “aktivitātes” uzsākšanas abi vienojās par “spēles” noteikumiem – robežām, kuru pārkāpšana nebūtu pieņemama, kā arī tā dēvēto “drošības vārdu”,[30] tas ir, vārdu, kas plaši tiek izmantots agresīva rakstura seksuālo attiecību subkultūrā[31] un ko pakļautā persona var izteikt brīdī, kad dominējošās puses veiktās darbības vēlas apturēt.

Laikam ritot, abi jaunieši turpināja izzināt jaunas seksualitātes virsotnes, un attiecībās valdīja saskaņa. Tomēr šī idille nebija mūžīga – tā beidzās brīdī, kad jaunietis paziņoja savai partnerei, ka studijas Latvijā viņam ir beigušās un tuvākajā laikā viņš došoties atpakaļ uz savu mītnes valsti. Protams, mūžīgu mīlestību viens otram jaunieši solījuši nebija, tomēr meitene ar šādu notikumu pavērsienu arī nebija gluži gatava samierināties, un abu starpā jau izvērtās nepārvarams konflikts.

Acīmredzot, atraidītās dāmas emocijas sita augstu vilni, un rezultātā jaunais vīrietis pēc dažām dienām saņēma negaidītu uzaicinājumu ierasties policijas iecirknī, kur saņēma vizītes nepieciešamības izskaidrojumu, ka pret viņu tikušas izvirzītas apsūdzības izvarošanā. Skaidrs, ka iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu bija iesniegusi viņa (tobrīd nu jau bijusī) draudzene, apgalvojot, ka jaunais vīrietis esot savu partneri izvarojis, pielietojot vardarbību. Kā apliecinājums it kā pārciestajai vardarbībai pašsaprotami bija uz “cietušās” ķermeņa uzskatāmi redzamās “pēdas”, pēdējai gan noklusējot faktu par abu iepriekš piekoptajām seksuālajām “rotaļām”.

Par laimi, šim stāstam bija ja ne gluži laimīga, tad vismaz taisnīga izskaņa, proti, “izvarošanā” apsūdzētais jauneklis varēja doties atpakaļ uz savu mītnes valsti un turpināt studijas, ņemot vērā, ka jaunieša stāstījums minētajām izklaidēm pēc izmeklēšanas iestādes veiktās pārbaudes apstiprinājās. Faktiski gan situācija varēji izvērsties daudz bēdīgāka, turklāt šis epizodiskais piemērs raisa virkni jautājumu. Visupirms pašam lasītājam vērts apdomāt to, kam jūs tiektos ticēt vairāk, ja būtu izmeklētājs šādā lietā? Turklāt jājautā – kā objektīvi pārliecināties par apsūdzētā vainu dzimumnozieguma izdarīšanā šādos apstākļos, kad vienīgās ziņas par notikušo ir meklējamas personas atmiņā?

Vēl kāds kāzuss pārdomām iz dzīves, kas parāda, ka personas liecību saturu, tās saduļķojot ar melu un dezinformācijas motīviem, var ietekmēt kāda cita persona. Stāsts ir par diviem jauniešiem, kuri brīvdabas atpūtas pasākumā iepazinušies, kopā lietojuši alkoholiskos dzērienus un apreibinošās miglas aizsegā nodevušies vaļībām.

Pēc notikušā, dažādu apsvērumu vadīti, abi jaunieši komunikāciju gan neturpināja. Jaunais vīrietis turpināja dzīvot savu dzīvi, notikums jau lēnām sāka gaist no viņa atmiņas… Taču gluži negaidīti jau pēc vairākiem mēnešiem uzzināja, ka pret viņu tikušas izvirzītas apsūdzības par Krimināllikuma 159. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, proti, atpūtas pasākumā iepazītās meitenes izvarošanu.

Liels bija jaunieša pārsteigums, uzzinot, ka iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu policijā tika iesniedzis meitenes tēvs. Kā vēlāk tapa noskaidrots, tēvs esot nejaušā kārtā uzzinājis par meitas tāvakara kavalieri un pēcāk mudinājis meitu noklusēt dažas viņai neglaimojošas notikušā detaļas un policijai uzsvērt, ka stāties dzimumattiecībās meitene esot piespiesta pret viņu tovakar it kā pielietotās vardarbības rezultātā.

Protams, raugoties no cilvēciskās perspektīvas, ir saprotams, ka tēvišķās jūtas mudināja meitenes tēvu rīkoties tā, lai aizstāvētu meitas it kā aptraipīto godu, tomēr šajā gadījumā ar zināmu skepsi jāvaicā, vai taisnīgums drīkstētu pievērt acis un pieļaut gadījumus, kad it kā cietušās personas liecības ietekmē citi cilvēki, jo sevišķi tuvinieki vai, kā aplūkotajā gadījumā, tēvs, kas meitenei pašsaprotami bija autoritāte un kura materiālā un citādā atkarībā viņa tolaik atradās. Autori nezina un šeit arī īsti negrasās debatēt par patiesajiem motīviem, kas nosaka cilvēku vēlmi savus depresīvi emocionālos stāvokļus, seksuālās nedienas vai citas personiskās neveiksmes uzskatīt par līdzcilvēku izrīcības sekām.

Viena no autoru profesionālajā pieredzē rodams vēl kāds atgadījums par tobrīd vēl pilngadīgu nesasniegušiem jauniešiem, kuri, neveiksmīgi mēģinot izveidot romantiskas attiecības, tajā skaitā, piedzīvojot fiasko intīmās tuvības jautājumā, beigu beigās bija izlēmuši iet šķirtus ceļus. Jau pēc kāda laika jauniete bija mēģinājusi izveidot attiecības ar citu savu vienaudzi, tomēr jaunajās attiecībās viņa nerada priecinājumu un, gluži pretēji, slīga arvien dziļākā grūtsirdībā un depresijā. Meitenes vecāki un tābrīža draugs, meklējot iemeslus šādai nomāktībai, tos reducēja līdz iepriekšējām attiecībām un izteica pieņēmumu, ka varētu taču būt tā, ka meitenes bijušais draugs pret viņu varējis izturēties vardarbīgi un agresīvi, tajā skaitā, pārmetot meitenei par nedrošību, kas saistījās ar romantisku attiecību veidošanu. Arī šajā gadījumā vietā uzdot retorisku vaicājumu par to, kurai versijai vairāk ticētu, ja tamlīdzīgs gadījums nonāktu tiesā, – vienkārši nelaimīgai jauniešu mīlestībai vai jau daudz tumšākam pārkāpumam, proti, seksuālai un psiholoģiskai vardarbībai.

Jebkurā gadījumā, atmetot svētulīgo aizspriedumainību, kam kriminālprocesos per se nebūtu atvēlama vieta, intelektuāli godīga atbilde prasītu atzīt, ka dažādu seksuālo subkultūru saturs konvencionālajam cilvēka prātam var nebūt tik viegli izprotams, jo sevišķi tad, ja vardarbīgās izpausmes īstenotas pēc personas vēlmes, tai tādējādi sagādājot baudu. Šādu noziedzīgu nodarījumu pierādīšana, bez šaubām, ir komplicēts process, kurā tiesību normu piemērotāja saprāts nedrīkstētu izlikties neredzam mūsdienu realitāti, pat tad, ja kriminālprocesā nav izmantojama utopiskā “laika mašīna”, kas procesa virzītājam ļautu notikušo uztvert pašam. Protams, autori apzinās, ka kāds varētu atļauties vieglu ironiju šāda rakstura seksuālo attiecību “noregulēšanai”, piedāvājot risinājumu, kas savulaik tika ekspluatēts visā pasaulē plaši skatītajā kinofilmā “Greja piecdesmit nokrāsas”[32] – noslēgt līgumu, kurā abas puses rakstveidā vienojas par konkrētām seksuāla rakstura darbībām, kuras vēlas, lai otrs veic, lai vēlāk dažādu apstākļu ietekmē nevarētu pret izvirzīt kādas pretenzijas par darbībām, kurām tā attiecīgajā mirklī pati persona piekritusi un vēlējusies. Realitāte gan ir tāda, ka vismaz šī brīža civiltiesiskais noregulējums šāda rakstura “līgumus” liktu atzīt par labiem tikumiem pretējiem.

Ir arī valstis, kuras šai jautājumā izraudzījušās citu ceļu. Piemēram, Zviedrijā pēc 2018. gadā veiktajiem grozījumiem par izvarošanu ir uzskatāms arī dzimumakts bez skaidri paustas abu pušu piekrišanas. Iepriekš Zviedrijas regulējums bija līdzīgs kā patlaban Latvijā – “[..] lai varētu izvirzīt apsūdzību izvarošanā, viens no nozīmīgākajiem faktoriem bija pierādījumi, ka aizdomās turamais lietojis spēku, draudējis vai izmantojis upura mazaizsargāto stāvokli”,[33] taču, ņemot vērā, ka “[..] jebkādiem seksuāliem kontaktiem nepieciešama visu iesaistīto pušu skaidra piekrišana vārdiskā veidā vai ar ķermeņa valodu, citādi tie uzskatāmi par izvarošanu”,[34] “[l]ikumā tika formulēti divi jauni likumpārkāpumi – “izvarošana aiz nolaidības” un “seksuāla izmantošana aiz nolaidības””.[35] Rakstu sērijas ietvaros autori sīkāk analizēs arī kādu Zviedrijas tiesu prakses piemēru par vīrieti, kurš tika atzīts par vainīgu izvarošanā aiz nolaidības. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, par nolaidību un piekrišanas nesaņemšanu konkrētajā lietā atzina apstākli, ka sieviete akta laikā esot bijusi pasīva un ka abi dzimumakta laikā nav viens ar otru sarunājušies. Redzams, ka pieeja šādu situāciju risināšanai ir dažāda, taču tas tikai vēlreiz apliecina, ka tajā vai citā jautājumā, kurā pastāv kāds “valdošais naratīvs”, bieži manāma tendence “aiziet galējībās”, un jau atkal liekot vaicāt, kā vīrietim (vai sievietei) pierādīt to, ka piekrišana dzimumaktam ir bijusi un ka tas pavisam noteikti nav noticis pret otras personas gribu.

Kā jau minēts, tad rakstveida apliecinājums sava nevainīguma pierādīšanai drīzāk vērtējams kā visnotaļ absurds risinājums tamlīdzīgām problēmām. Turpinot atbilžu meklējumus, kā šādos gadījumos noskaidrojama materiālā patiesība, prātā nāk vēl kāds reāls gadījums.

Viens no autoriem savā profesionālajā darbībā atminas kāzusu, kad pēc labprātīga dzimumakta meitene bija devusies uz policiju (autori atkal var tikai izteikt minējumus par tamlīdzīgas izrīcības motīviem) un apgalvojusi, ka viņas partneris esot veicis vardarbīgu dzimumaktu bez viņas piekrišanas, proti, izvarojis viņu. Tika uzsākts kriminālprocess un veikta izmeklēšana. Sākotnējā situācija noteikti nebija labvēlīga jaunietim, jo visi apstākļi liecināja par labu meitenes apgalvojumiem, turklāt – sievietes taču nemelojot…

Būtisks pagrieziena punkts šajā lietā notika brīdī, kad jaunais vīrietis nāca klājā ar kādu “iznīcinošu” pierādījumu, kas gan par paša jaunieša morālo stāju un viņam piemitīgajām īpašībām liek izdarīt ne visai glaimojošus secinājumus. Proti, jaunais vīrietis paziņoja, ka slepus, meitenei nezinot, viņš esot dzimumaktu ar “cietušo” nofilmējis.

Pirmstiesas izmeklēšanas ietvaros šis videomateriāls tika iesniegts izmeklēšanas iestādei un pēc tā noskatīšanās nevienam vairs neradās ne mazākās šaubas par to, ka dzimumakts ir noticis labprātīgi un vardarbība šajā gadījumā nav tikusi pielietota. Lieta tika izbeigta, un tika uzsākts jauns kriminālprocess, šoreiz – pret meiteni par nepatiesu apsūdzību sniegšanu. Protams, daži varētu sacīt, ka šāda rīcība – slepus uzņemt video, kurā jaunieši nodarbojas ar seksu, – nav nedz ētiska, nedz pieļaujama un pat uzskatāma par amorālu, un autori tam var tikai piekrist, tomēr attiecīgajā gadījumā šis videomateriāls jauno vīrieti izglāba no iespējamas (ar lielu varbūtību) notiesāšanas un nonākšanas ieslodzījumā. Protams, šī situācija pilnīgi noteikti nav uzskatāma par labo piemēru, kā rīkoties gadījumos, lai, ielaižoties, būsim godīgi, bieži vien arī visai šaubīgos dzimumsakaros, sevi pasargātu no nepamatotām apsūdzībām.

Apšaubāmi ir arī tas, vai sabiedrības interesēs patiesi būtu situācija, kurā masveidā tiktu tiražēti tamlīdzīgi videoieraksti, lai izvairītos no jelkādām tamlīdzīgām kaitīgām sekām. Taču acīmredzams ir arī tas, ka šādas nepieciešamības pamatā drīzāk ir izraisīt fundamentālu abpusēju neuzticēšanos starp dzimumiem, kas neko labu, protams, par sabiedrības psihisko veselību neliecina. To varētu nosaukt arī skarbāk – proti – tā ir perversija. Turklāt nule kā aplūkotais jautājums apliecina vēl vienu iepriekš izvirzīto tēzi, tas ir, melo visi, tajā skaitā, sievietes.

Tikumu jēdziens vēstures gaitā ir piedzīvojis ievērojamas transformācijas un šobrīd seksuālās brīvības izpausmes jau tiek atzītas par normu – vismaz vairumā sabiedrības. Par to filozofiski apcerīgā plaknē savulaik rakstīja arī pretrunīgi vērtētais odiozais guru Ošo,[36] iesakot neraizēties par tamlīdzīgiem “sarežģītiem” jautājumiem kā tikumība un dzimumattiecības, jo “[..] ar laiku tā pilnībā izzudī[šot]. Nākotnē mums būs pavisam atšķirīgs skatījums uz tuvību. Kad sekss vairs nebūs tik liela morāles daļa, tikumības principos atbrīvosies vieta svarīgākiem aspektiem”.[37]

Lasītājs var piekrist un var arī nepiekrist Ošo uzskatiem daudzos jautājumos, nosodīt viņa dzīvesgājumu u.tml., taču publikācijas izpētes priekšmeta kontekstā zīmīga ir Ošo paustā vīzija, kas skan vēl krietnu tiesu neortodoksālāk nekā iepriekš aprakstītie gadījumi: “Doktora Bībera prātu nomocīja kādas studentes slimības gadījums. Viņš bija norīkojis meiteni uz dažādām pārbaudēm, bet rezultāti nesniedza skaidrību. “Neesmu pārliecināts, kas tas ir,” viņš beidzot atzina. “Tā ir vai nu saaukstēšanās, vai grūtniecība.” “Tad jau es laikam esmu stāvoklī,” meitene sacīja, “jo nezinu nevienu, kurš man būtu varējis pielipināt saaukstēšanos.” Tas ir ieskats mūsu nākotnē.” Tāpat arī – “Klerisa un Šefīlds ieturēja vēlās brokastis. Viņu lepnais dzīvoklis bija pilnībā izvandīts pēc iepriekšējās nakts mežonīgās ballītes. “Mīļā, es kaunos jautāt,” teica Šefīlds, “bet, vai tā biji tu, ar kuru es vakarnakt mīlējos bibliotēkā?” “Ap cikiem?” jautāja Klerisa. Vēl viens stāsts par nākotni.”[38]

Turklāt tamlīdzīgi izteikumi kā “mums nevienam nav saistību, attiecību” vienam no autoriem atsauc prātā vēl kādu gadījumu no profesionālās prakses.

Šajā gadījumā stāsta aizsākums (autori atļausies dažas detaļas kāzusa atstāstā neiekļaut, vienlaikus vairoties kaut kā pārgrozīt notikušā apstākļus) meklējams pusotru desmitgadi senā pagātnē, kad kādā ziemas vakarā jauns vīrietis vizinājās pa Rīgas ielām tam laikam visnotaļ lepnā automašīnā, kas gan nepiederēja jauneklim, jo to viņam uz dažām dienām bija palienējis kāds paziņa. Kādā brīdī naksnīgajā izbraucienā vīrietim pievienojās arī tajā pašā vakarā nejauši sastapta jauniete, kuru acīmredzami bija apbūris ievērojamais spēkrats un iedoma par tā vadītāja materiālo situētību. Nav vairs noskaidrojams, kādas kaislības tovakar uzvirmoja automašīnā, bet skaidrs ir viens – pēc kāda laika jaunajam vīrietim tika izvirzīta apsūdzība izvarošanā.

Daudz ko par notikušā patieso nokrāsu un apsūdzības iemesliem apsūdzētais uzzināja jau kriminālprocesa izmeklēšanas laikā – tovakar it kā cietušās jaunietes izklaides paradumi atklāja īstu naktsklubu tauriņu, kam uzdzīves un spirtotu kokteiļu karuselī teju ik vakaru bija jānoskata kāds jauns pielūdzējs, vēl labāk – ja tādi bija vairāki. Šie ieradumi atklāja arī kādu īpatnību par cietušās gaumi, tas ir, sevišķu patiku pret ekskluzīvu dzīvesveidu, turīgiem vīriešiem, dārgām automašīnām. Neraugoties uz šiem un citiem lietā izskanējušajiem apgalvojumiem par cietušās personību, pēdējās sniegtās liecības un apsūdzošie apgalvojumi iezīmēja gluži citu – daudz nevainīgāku – ainu, proti, savam tābrīža dzīvesbiedram it kā uzticīgu draudzeni un meiteni, kurai vēl taču visa dzīve esot priekšā. Autori šeit katrā ziņā neuzņemas soģa lomu un pat negrasās vērtēt nedz cilvēku preferences, kur un kā pavadīt brīvo laiku, nedz to, kurp virzīt savu interešu vektoru attiecīgā vecumposmā, tomēr jautājums ir gluži par ko citu, proti, uzskatu nelokāmību pat apstākļos, kuros daudz izdevīgāk būtu paust citu viedokli vai maldinošu informāciju, tādējādi “izsprūkot sveikā”. Turklāt šeit gluži lieki ir piebilst, ka lietā netika iegūti nekādi citi objektīvi pierādījumi, ka pret meiteni patiesi tikusi īstenota vardarbība, proti, nedz tika konstatēti miesas bojājumi, nedz tika uzietas saplēstas drēbes, nedz kādi citi pierādījumi, kas vēstītu par automašīnā it kā pārciesto vardarbību.

Šādos apstākļos melu un dezinformācijas pelavu atsijāšana no tām informācijas kripatām, kas objektīvi ļautu konstruēt notikušo, tiklab izmeklēšanai, kā tiesai ir krietni jāpalauza galva, taču šis kāzuss jau atkal liek vaicāt – vai ir pieļaujams lielāku ticamību piešķirt kādas personas liecībām tikai tālab vien, ka cietusī ir sieviete un tieši tāpēc sievietes arī nevarot izrīkoties nekrietni? Protams, tas arī liek padomāt, kā viena vieglprātīga nakts kriminālprocesā iesaistītajām personām, tajā skaitā un bez kāda izņēmuma, arī apsūdzētajam var pārtapt par Dāmokla zobenu[39] sirdsmieram, brīvībai un reputācijai, kuru pasargāšana ir atkarīga vairs tikai no tā, cik taisnīgi iespējams izsvērt vienas personas sacītā ticamību iepretim otras personas liecinājumam.

Autori neapšauba, ka daļai lasītāju publikācijā aplūkotais jautājums varētu šķist visnotaļ tabuēts – arī 21. gadsimta sabiedrībā tādējādi piekrītot uzskatam, ka “[s]eksuālajā uzvedībā katram ir savi priekšstati par pieklājīgo un nepieklājīgo [..]”.[40] Tāpat domājams, ka lasītājam būtu grūti noliegt to, ka mēs jau izsenis dzīvojam melu un dezinformācijas kultūrā, kurā melo un uzdrošinās melot visi. Tādā laikmetā īpaša uzmanība pievēršama tam, lai noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību netiktu vērtēti citādāk, piemēram, ņemot par piemēru atsevišķu sabiedrības grupu galvās iesakņojušos mītu, ka “sievietes nemelo”. Jebkurā gadījumā, pamatpremisa ir tāda, ka ikkatrā krimināllietā personas sniegtās liecības vērtējamas kritiski un kopsakarā ar citiem pierādījumiem, nešķirojot nedz pēc liecības paudēja dzimuma, nedz pēc izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma rakstura. Turklāt arī Kriminālprocesa likums neatzīst tamlīdzīgus apgalvojumus, ka, lūk, sievietes nemelojot, bet gan procesā iesaistītajām personām nosaka vienlīdzīgas tiesības un pienākumus, ievērojot dzimumu līdztiesību, kā arī vēlreiz uzsver jau Satversmē noteikto nevainīguma prezumpciju. Bet šiem jautājumiem autori plašāk pievērsīsies turpmāk.

[1] Herberts Džordžs Velss (Herbert George Wells, 1866–1946) – angļu rakstnieks, viens no zinātniskās fantastikas literatūras pamatlicējiem. Sociālisma piekritējs un atbalstītājs; šie uzskati plaši atspoguļoti H. Velsa darbos. Vairākkārt viesojies Padomju Krievijā; viņa darbos paustie uzskati Padomju laikā tika izmantoti kā veiksmīgs ideoloģisks instruments, nosodot kapitālisma iznīcību un degradāciju nesošo raksturu. Vienlaikus pats H. Velss savos darbos neatzina revolūciju kā pārmaiņu nesēju, bet gan atbalstīja cilvēces evolucionārā un zinātniskā progresa ceļu.

[2] Skat. plašāk: H. Velsa 1895. gadā publicētās grāmatas “Laika mašīna” 1. nodaļu. Šis darbs tiek uzskatīts par zinātniskās fantastikas literatūras žanra vienu no aizsācējiem, tomēr tajā plaši atspoguļotas arī pašam šī stāsta autoram simpatizējošās sociālisma idejas. “Laika mašīna” ir vēsturiska refleksija par kapitālismu kā plēsonīgu ekspluatatoru iekārtu, kas degradējoši ietekmē cilvēces citādi spožo intelektuālo potenciālu.

[3] Skat. T. Zālītes priekšvārdu 1963. gada izdevumam H. Velsa grāmatai “Laika mašīna”.

[4] Sal. Wells G. H. New Worlds For Old: “We all have our time machines, don't we. Those that take us back are memories... And those that carry us forward, are dreams”. [B.v.]: A Word To The Wise, 2018.

[5] Objective and subjective memory can function independently, shows study. Pieejams: https://www.news-medical.net/news/20210311/Objective-and-subjective-memory-can-function-independently-shows-study.aspx [aplūkots 2022. gada 10. aprīlī].

[6] Objective and subjective memory can function independently, shows study. Pieejams: https://www.news-medical.net/news/20210311/Objective-and-subjective-memory-can-function-independently-shows-study.aspx [aplūkots 2022. gada 10. aprīlī].

[7] Skat., piemēram, Latvijas Radio raidījums “Kā labāk dzīvot“. 2020. gada 29. decembra izlaidums par tēmu “Vīriešu loma vardarbības mazināšanā un dzimumu līdztiesības veicināšanā”. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ka-labak-dziivot/viriesu-loma-vardarbibas-mazinasana-un-dzimumu-lidztiesibas-veic.a138312/ [aplūkots 2022. gada 3. martā].

[8] Domāšanas un uzskatu veidošanas modelis, kas balstās uz to, ko būtu vēlami vai patīkami iedomāties, vienlaikus ignorējot tādus elementus kā realitāte, racionalitāte, fakti, pierādījumi. Psiholoģijā tas tiek dēvēts par Pigmaliona (citviet – arī Rozentāla) efektu. Skat. arī: Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 48. lpp.; Rusanovs E. Odoroloģiskās ekspertīzes rezultātu izmantošanas problēmas Latvijas kriminālprocesā. Jurista Vārds, 2014. gada 12. augusts, Nr. 31 (833), 6.–11. lpp.

[9] Ziņojums par pētījuma rezultātiem. Seksuālā vardarbība pret vīrieti. Rīga, 2015. 33. lpp. Pieejams: https://marta.lv/files/research/10_Petijuma_zinojums_Marta_web_page.pdf [aplūkots 2022. gada 4. februārī].

[10] Ziņojums par pētījuma rezultātiem. Seksuālā vardarbība pret vīrieti. Rīga, 2015. 33. lpp. Pieejams: https://marta.lv/files/research/10_Petijuma_zinojums_Marta_web_page.pdf [aplūkots 2022. gada 4. februārī].

[11] Notiesāto personu skaits pēc nozieguma veida. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_OD/OSP_OD__sociala__likump_tiesas__likump/SKG040.px/table/tableViewLayout1/ [aplūkots 2022. gada 3. martā].

[12] Notiesāto personu skaits pēc nozieguma veida. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_OD/OSP_OD__sociala__likump_tiesas__likump/SKG040.px/table/tableViewLayout1/ [aplūkots 2022. gada 3. martā].

[13] Pleps J. Sabiedrības drošība. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 104.–105. lpp.

[14] Liepa L. Tiesneša un tiesas tēls mediju telpā: status quo un tiesu sistēmas atbilde. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06.02.2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februārī].

[15] Liepa L. Tiesneša un tiesas tēls mediju telpā: status quo un tiesu sistēmas atbilde. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06.02.2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februārī].

[16] Rajevskis F. Kopīgais tiesvedības un politiskos procesos. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februārī].

[17] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. Sievietes un vīrieša līdztiesība melu un dezinformācijas kultūrā. II. Ievads. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280997-sievietes-un-viriesa-lidztiesiba-melu-un-dezinformacijas-kultura-iiievads/ [aplūkots 2022. gada 14. aprīlī].

[18] Rajevskis F. Kopīgais tiesvedības un politiskos procesos. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februārī].

[19] Stukāns J. Sabiedrības informētība un taisnīgs spriedums. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februārī].

[20] Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra spriedums lietā Nr. 2002-06-01. 1. punkts; Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 18. jūnija lēmums lietā Nr. SKK-208/2013 (krimināllieta Nr. 11210096208).

[21] Skatīt, piemēram, Strada K. Objektīvā patiesība vai subjektīvā pārliecība kā pierādīšanas standarta kritēriji kriminālprocesā (I). Likums un tiesības, 2002, Nr. 3, 66. lpp.

[22] Osipova S. Viduslaiku tiesību spogulis. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 376. lpp.

[23] Turpat, 228. lpp.

[24] Turpat, 227. lpp. Ar atsauci uz: Robinson O. F., Fergus T. D., Cordon W. M. European legal History. London, Edinburg, Dublin: Butterworths, 2000, pp. 86–88.

[25] Sal. Rusanovs E., Skutele S., Zvonareva M. Eseja par “pazudušo dēlu” Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/277903-eseja-par-pazuduso-delu-fridrihu-ludi-jeb-ka-18-gadsimta-beigas-vidzeme-noriteja-kriminalprocess/ [aplūkots 2022. gada 12. aprīlī].

[26] 1532. gada 27. jūlijā pieņemtais materiālo un procesuālo krimināltiesību avots – Constitutio criminalis Carolina jeb Karolīna. Vācijas krimināltiesību un kriminālprocesa kodekss, kas bija spēkā līdz 1870. gadam. Die Peinliche Gerichtsordnung Kaiser Karls V. von 1532 (Constitutio Criminalis Carolina). Lazdiņš J., Osipova S. Latvijas un Eiropas viduslaiku tiesību vēsturē sastopamie jēdzieni un to skaidrojumi. Otrais un papildinātais izdevums. Rīga: [b. i.], 1998, 31. lpp.

[27] Skatīt, piemēram, Karolīnas 116. paragrāfu, 119. paragrāfu u.c.

[28] Sīkāk skatīt: Karolīnas 19. paragrāfu un turpmākos, kā arī Rusanovs E., Skutele S., Zvonareva M. Eseja par “pazudušo dēlu” Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess. VIII. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē IV – Constitutio Criminalis Carolina. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/278506-viii-kriminalprocess-18gadsimta-vidzeme-iv-constitutio-criminalis-carolina/ [aplūkots 2022. gada 13. aprīlī].

[29] Rusanovs E., Skutele S., Zvonareva M. Eseja par “pazudušo dēlu” Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess. VIII. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē IV – Constitutio Criminalis Carolina. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/278506-viii-kriminalprocess-18gadsimta-vidzeme-iv-constitutio-criminalis-carolina/ [aplūkots 2022. gada 13. aprīlī].

[30] Skat. Safeword. Pieejams: https://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/safe-word [aplūkots 2022. gada 12. aprīlī].

[31] Fennell J. It’s complicated: Sex and the BDSM subculture. Sexualities, 2021, vol. 24, issue 5-6, pp. 784–802.

[32] “Greja piecdesmit nokrāsas” (no angļu val. – Fifty Shades of Grey) ir pilnmetrāžas filmu sērija, kas veidota pēc “Greja piecdesmit nokrāsas” grāmatu triloģijas.

[33] “Izvarošana aiz nolaidības” – eksperti skaidro Zviedrijas likumu. Pieejams: https://www.tvnet.lv/6730197/izvarosana-aiz-nolaidibas-eksperti-skaidro-zviedrijas-likumu [aplūkots 2022. gada 13. aprīlī].

[34] Turpat.

[35] Turpat.

[36] Ošo (Osho, 1931–1990), īstajā vārdā Bhāgavans Šrī Radžnišs, pazīstams arī kā Acharya Rajneesh un Chandra Mohan Jain, bija indiešu garīgais skolotājs un rakstnieks. Ar izcilību pabeidzis filozofijas studijas Saugāras Universitāti. Bija profesors Džabalpūras Universitātē.

[37] Pieejams: https://ošo.lv/par-seksu/ [aplūkots 2022. gada 9. februārī].

[38] Pieejams: https://ošo.lv/par-seksu/ [aplūkots 2022. gada 9. februārī].

[39] Dāmokla zobens (no latīņu val. – Damoclis gladius) ir tēlains izteiciens, ko saprot kā nemitīgu apdraudējumu, kas seko cilvēkam, neskatoties uz tā labo stāvokli, ietekmi un/vai citiem apstākļiem.

[40] Pieejams: https://www.mammamuntetiem.lv/gimene-un-attiecibas/intervijas/49807/sekss-par-kuru-mes-kaunamies-eksperts-sievietes-uzskata-ka-pirmas-tris-reizes-ir-jasaka-ne [aplūkots 2022. gada 9. februārī].

patīk
drukāt
 
 
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
J
1. Maijs 2022 / 22:25
0
ATBILDĒT
“[..] nešķirojot nedz pēc dzimuma, nedz pēc citām sekundārām pazīmēm, kam, domājams, nebūtu piešķirama nozīme, izzinot tā vai cita apstākļa esību.” – Protams, ka blakus apstākļiem nevajadzētu ietekmēt pierādīšanas procesu, tomēr šajā ziņā ir jautājams, vai tiešām dzimums, dzimtes identitāte vai seksuālā orientācija, ko kāds varētu uzskatīt par “sekundārām pazīmēm”, nav tādi apstākļi, kuriem ir nozīme, pārbaudot, vai noziedzīgs nodarījums nav izdarīts sociālā naida dēļ Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punkta izpratnē., un kuri tādējādi var ietilpt pierādīšanas priekšmetā. Turklāt šīm “sekundārajām pazīmēm” ir nozīme pierādīšanas procesā, piemēram, cietušā, kas dzimtē balstītas vardarbības gadījumā visbiežāk būs sieviete, liecība praksē tiek uzklausīta potenciālā varmākas klātbūtnē (Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 10.03.2020. ziņojuma “Concluding observations on the combined fourth to seventh periodic reports of Latvia” 23. rindkopa). Piemēram, dzimumam pierādīšanā var būt nozīme, jo dzimtē balstītas, tostarp seksuālās vardarbības upuri bieži vien sabiedrībā pastāvošo stereotipu dēļ noklusē noziedzīga nodarījuma esības faktu. Lai arī šim pēdējam apstāklim var nebūt nozīmes konkrētos jau uzsāktos kriminālprocesos, valstij būtu jāveic šādu pret, piemēram, sievietēm vērstu noziedzīgu nodarījumu incidences monitorings.

Rakstā paustais viedoklis, ka vienošanās par seksuālās brīvības savstarpīgas izpausmes robežām ir pretējas labiem tikumiem, nav pamatots. Seksuālā brīvība ir daļa no personas autonomijas, kuru aizsargā viņas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Drīzāk šādas vienošanās nebūtu spēkā tad, ja ar tām mēģinātu aptvert kaut ko tādu, kuru kāda no pusēm nemaz nav vēlējusies. Šādā gadījumā un attiecīgajā apjomā minētās vienošanās atzīstamas par pretējām likumam (piemēram, Krimināllikuma 159. vai 160. pants).

“gluži lieki ir piebilst, ka lietā netika iegūti nekādi citi objektīvi pierādījumi, ka pret meiteni patiesi tikusi īstenota vardarbība, proti, nedz tika konstatēti miesas bojājumi, nedz tika uzietas saplēstas drēbes, nedz kādi citi pierādījumi, kas vēstītu par automašīnā it kā pārciesto vardarbību” – te arī ir parādās problēma par “objektivitāti”. Taisnība, ka jāskatās uz visu lietā apzināto apstākļu kopumu, taču norādes uz “objektīviem pierādījumiem” ir pretējas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties