Esmu gados vecs un bezdarbībā cenšos apmeklēt tiesas sēdes . Tāpēc varu paust savu redzējumu.
1. Tiesā, kur ir vismaz divas puses. Kāda no pusēm mēdz tiesu vinnēt, bet kāda zaudēt. Tātad zaudētās puses advokāts ir slikts advokāts. Piemēram, Karginam, Krasovickim advokāts ir slikts, jo zaudēja vairākas lietas.
2. Pēdējā laikā strauji pieaug sodu sankcijas pret advokātiem, ko piemēro tiesas par sliktu pienākumu veikšanu. Piemēram, iesniedz tiesai dokumentus tiesas sēdes laikā, ne viss 14 dienas pirms tiesas. Kā to nosaukt? Nekompetence vai noziedzīga bezdarbība?
3. Diemžēl daudzi advokāti uzskata sevi par visu zinošiem. Praksē tā nav. Kaut ko zina labi, kaut ko nezina. Bet maldināt klientus, tas ir pretīgi. Kas soda šādus "visu zinošus" advokātus? Ne viens. Bezatbildība un bezkaunība.
4. Tiesas. Kam domātas tiesas? Naudas pelnīšanai vai tiesas lemšanai? Izskatās, ka tiesneši visus darbus uzlika uz palīgu pleciem. Pašiem negribas neko darīt. Rezultātā spriedumi bieži ir bez saprātīga pamatojuma, neizprotami, ar kļūdām un pat aplami. Un ne kāds advokāts nespēs ko palīdzēt. Piemēram, vienā no adm.tiesas sprieduma rakstīts, ka "saprātīgs vadītājs aizietu un apskatītu, kāds ir stāvvietas regulējums". Vai saprot tas tiesnesis, ko sarakstīja un parakstīja? Vadītājs, ja iet skatīt zīmes, vairs nav vadītājs. Tas ir gājējs. Bet to neredz apelācijas Adm. apgabaltiesa. Un tādu spriedumu daudz.
5. Latvijas Vēstnesis 2011.gada 20.decembrī (sk. http://www.lvportals.lv/viedokli.php?id=241617 Gvido Zemrībo: taisnība ir tikai viena, un tiesnesim jābūt tās kalpam) LR Augstākās tiesas pirmais priekšsēdētājs, zvērināts advokāts, Latvijas Juristu biedrības viceprezidents Gvido Zemrībo teica: „Man likās ļoti svarīgi tiesneša zvērestā ielikt vārdus, ka tiesnesis zvēr vienmēr censties noskaidrot patiesību un nekad nenodot to. Tas ir tiesneša svēts pienākums!”. Taču esot tieneši, kas uzskata, piemēram, ka „civillietās tiesa nemaz nevarot noskaidrot patiesību, jo civilprocesā darbojas sacīkstes princips un tiesa tikai sverot pušu sniegtos pierādījumus. Pilnīgs absurds! Tā ir pārprasta sacīkstes principa izpratne. Tiesa var balstīties tikai uz pārbaudītiem faktiem, bet patiesība jau arī sastāv no faktiem! Lai šī viedokļa noliedzēji palasa civilprocesa klasiķi Bukovski! Ja tiesnesis liek savu parakstu zem sprieduma, viņš ir atbildīgs par to, ka ar spriedumu ir noskaidrota patiesība”.
Vai tiesnesis (tieneši) tiek sodīti par nekvalitatīviem spriedumiem? Izskatās, ka ne, jo publiski tas netiek apspriests. Tātad ne jau advokāts vai jurists, vai kāds cits vainīgs, ja lietu skata nekompetenta vai slinka tiesa.
6. Un visbeidzot daudzi saskārās ar gadījumiem, kad tiesa atmet prasības pieteikumus, apelācijas, kasācijas sūdzības trūkumu novēršanai. Tas liek domāt juristiem, advokātiem, ko sarakstīja, ka labot kļūdas. Tāpēc Saeimas veiktie grozījumi pierāda, ka tas darīts šaurā loka interesēs, nedomājot par valsts un sabiedrības interesēm.

Kas ir advokāts ? : " Kā maizi ēdu, tā dziesmu dziedu", un tas 90% gadījumos. Asaras birst, lasot atsevišķu advokātu sacerējumus, kuros gramatikas kļūdas ir tik pat daudz, cik faktu sagrozījumi, jeb vienkārši - meli ...

Es arī nesparotu šo deputātu un tiesas tieksmi vienmēr izlemt sabiedrības vietā, - kas mums ir labāk.. Vai nav tā, ka katrs pats izvēlas, kas viņam ir labāk konkrētajos apstākļos?! Es gribētu, lai likumedevējs vai ST, kas tā lēma, ceļ galdā statistiku - cik no atpakaļ atmestajām lietām un brāķiem ir saražojuši advokāti, bet cik - juristi. Un tad arī varēsim runākt skaidru valodu.

Platona valsts modelis: "Laulību organizēšana un jautājums par to, kurus pēcnācējus atstāt, kurus ne, ir noteiktu amatpersonu kompetencē, pārējiem par šiem jautājumiem nekas nav jāzina. Tā kā jaunpiedzimušie, kurus nolemts audzināt, visi atradīsies vienā kopīgā mītnē, tad nebūs tik grūti panākt, lai neviena māte nepazītu savu bērnu.
Pilsoņu kopības apziņa, kad visi jūtas kā savstarpēji radinieki, visi priecājas par vienu un to pašu un bēdājas par vienu un to pašu, ir vislabākais priekšnoteikums, lai valsts būtu vienota. Nav lielāka ļau­numa par to, kas valsti sašķeļ un vienas vietā rada vairākas. "