Aiz muguras iečīkstējās sen neeļļotās durvju eņģes.

– Mammu…

Mātes sirds sažņaudzās ļaunā priekšnojautā. Viņa ātri izlaida adīkli no rokām un spēji pagriezās pret viesistabas durvīm – tā, ka vecais Vīnes krēsls nokrakšķēja vien.  Aiz durvīm atradās meitas istaba, kur, tāpat kā viesistabā, dega galda lampa un valdīja tas pats svētīgais ziemas vakara miers.

Plaši atvērto durvju ailu pa pusei aizsedza meitas stāvs; kaut kur aiz viņas muguras bija saredzams zilgani blāzmojošs datora ekrāns. Meita sastingusi un kā ar aukstu ūdeni aplieta stāvēja durvīs, un pēc izmisušā skatiena, drebošajām lūpām un krampjaini sažņaugtajām dūrītēm bija skaidri redzams: ir notikusi nelaime.

– Kas tev ir, meitiņ? – izbijusies jautāja māte.

– Tur… viņi… komentāros pie raksta… viņi… ņirgājas par mani!... – un, kā upe pavasaŗa palu laikā pārrauj aizsprostu, meitenes bēdas pārvēlās pāri dvēseles aizsprostiem un izšļācās uz āru kā divas varenas asaru straumes. Meitene aizsedza seju ar rokām un, pret durvju stenderi atspiedusies, ļāva vaļu bēdu un izmisuma raudām.

Viņa bija LU Juridiskās fakultātes maģistrante, ar ko ļoti lepojās, un pirms mēneša bija iesniegusi „Jurista Vārda” redakcijai savu pirmo rakstu. Pirms tam bija daži vēli vakari galda lampas gaismā, kad blakus istabā tikšķēja vecais sienas pulkstenis un pavisam klusu skanēja mātes krākšana, un acis jau māca miegs, – bet mirdzošais datora ekrāns nemitīgi vilināja: „Raksti! Raksti vēl!” – un blakus patīkami smaržoja no bibliotēkas paņemtā vecā Kārļa Dišlera grāmata; tā oda pēc veca nodzeltējuša papīra, pēc līmes, pēc biezpienmaizēm, pēc kaut kā ļoti mājīga. Pēc tam bija patīkamā atvieglojuma sajūta, kad raksts bija pabeigts, pārlasīts un iesniegts redakcijai. Un vēl pēc tam – saldās nepacietīgas gaidīšanas trīsas…

Bet tagad… Meitene aizgūtnēm raudāja, viņas pleci krampjaini raustījās, un tā vien šķita, ka nabadzīte tūliņ saļims.  Mātes sirdi pārplēsa skaudras, nelietīgas sāpes, un pašas acīs izsprāga asaras. Meitiņa, mīļā meitiņa… Meitiņas tētis pameta ģimeni, kad mazajai vēl nebija apritējuši divi gadiņi, un kopš tā laika māte audzināja viņu viena pati. Sargāja kā acuraugu, nopūta no viņas teju vai katru puteklīti, palīdzēja mācībās, cik nu varēja… Un tagad…

Māte pielēca kājās, pieskrēja pie meitas un cieši viņu apskāva.

– Nu, nu, meitiņ mīļo, ko tu raudi?... Neraudi… Nomierinies… – viņa klusā, aizžņaugtā balsī mierināja. – Iesim, iesim, paskatīsimies, ko viņi tur sarakstījuši… – un viņa lēnām bīdīja meitu uz datora pusi.

Tas bija vienīgais racionālais gājiens, kuŗu māte tobrīd spēja izdomāt. Nebūdama juriste, viņa nebija lasījusi meitas rakstu un, pat ja izlasītu, neko tur nebūtu sapratusi. Taču šāds racionāls gājiens varēja meiteni nedaudz nomierināt, un pie šā salmiņa bija jāpieķeŗas. Māte apsēdās pie datora, kuŗa ekrānā mirgoja plaši atvērta „Jurista Vārda” mājas lapa, un, peli klikšķinot, sāka šurpu turpu braukāt pa komentāru slejām:

– „Jūsu raksts… acīmredzami neatbilst maģistrantes līmenim”… Ahā, nu kas vēl? „Zinātniski nekvalitatīvs…”, „Pla… plaģiāts…” Nu, labi… „Kāpēc jūsu žurnāls publicē tik nekvali…” Hmmm… Re, re, skaties tik: „Kauns”, „Galīgais murgs”… Fui, cik nesmuki!... Ak, ak…

Māte nopūtās un pagriezās pret meitu, kuŗa tostarp bija mitējusies skaļi raudāt un tikai šņukstēja un elsoja, sasarkušās acis berzēdama.

– Meitiņ, esi taču prātīgāka! Viņi taču vienkārši apskauž tevi, – kā tu to nesaproti?! Tu uzrakstīji lielisku rakstu, – un tie skauģi tagad dusmojas! Un vēl, – māte sazvērnieciski pasmaidīja un ar šķelmīgu skatu paraudzījās meitā. – Tu tak man esi tik skaista, tāda daiļaviņa… Tu taču pati to zini! Un, redzi, visas tās meičas tur tevi apskauž, bet puiši… puiši saprotams, kāpēc uz tevi zobus griež. Atceries pasaku par lapsu un vīnogām? Tā, lūk! Lai taču viņi rej!

Meitene piepeši beidza šņukstēt un dusmīgi piecirta kājiņu.

– Skauģi! – viņa negaidīti zvērojošām, vēl asarās mirdzošām acīm iesaucās. – Skaudīgie latvieši! Neieredzu! Neieredzu! Ciest nevaru!

Jau pirms kāda laiciņa viņai bija piemetusies nekad agrāk nemanīta maniere: pelt savus tautasbrāļus. Kad tas bija sācies? Varbūt pirms pāris mēnešiem, kad viņa kopā ar Juridiskās fakultātes komandu bija aizbraukusi uz tiesu izspēli Hāgā? Toreiz bija ļoti jautri, visapkārt mutuļoja starptautiskā studentu dzīve, kā Bābeles torņa pakājē skanēja dažnedažādas valodas… Visvairāk meitenei iepatikās kāds puisis no itāļu komandas, vārdā Džanluka, dažus gadus par viņu vecāks. Viņš bija stalts, izskatīgs, elegants, iznesīgs, – un ļoti galants. Meitene toreiz nevarēja novērst no viņa acis, pakŗūtē kaut kas saldi smeldza… Pēc atgriešanās Latvijā viņa sāka arvien biežāk pieķert sevi salīdzinām visus sev apkārt esošos latviešu jaunekļus ar Džanluku – protams, vienmēr par labu pēdējām. „Viņi ir tik truli, tik bērnišķīgi, tik neiznesīgi, – bet viņš toties…”

– Skaudīgie latvieši! – meitene atkārtoja un vēlreiz piecirta kājiņu, – bet domās, savu apslēpto jūtu dārziņā, klusībā piemetināja: „Džanluka nekad neatļautos rakstīt šādus komentārus!”

***

Bomm! Bomm! Bomm! – Vecais „mierlaiku” pulkstenis noducināja pusnakti. Māte, siltā lakatā ietinusies, klusītiņām pavēra durvis uz meitas istabu. Meitene gulēja gultā, spilvenu kā plīša lācīti abām rokām apķērusi. Viņa bija cieši iemigusi, viņas vienmērīgā elpa liegi kustināja segas augšdaļu. Acu plakstiņi joprojām bija sarkani un asarās piepampuši, – taču seju rotāja svētlaimīgs, mierīgs smaids.

Savos sapņos viņa bija tālu, tālu. Viņa bija viduslaiku turnīra karaliene, greznā sniegbaltā kleitā tērpusies, un visu bruņinieku un dāmu skatieni bija neatrauti pievērsti viņai. Viņas priekšā no skaista balta zirga nokāpa mirdzošās bruņās tērpies Džanluka, nometās uz viena ceļa un pasniedza viņai uzvaras vainagu.