26. Februāris 2014 17:09
Domnīca / brīvais mikrofons
Par rakstu komentēšanu „Jurista Vārda” elektroniskajā versijā
11

Aiz muguras iečīkstējās sen neeļļotās durvju eņģes.

– Mammu…

Mātes sirds sažņaudzās ļaunā priekšnojautā. Viņa ātri izlaida adīkli no rokām un spēji pagriezās pret viesistabas durvīm – tā, ka vecais Vīnes krēsls nokrakšķēja vien.  Aiz durvīm atradās meitas istaba, kur, tāpat kā viesistabā, dega galda lampa un valdīja tas pats svētīgais ziemas vakara miers.

Plaši atvērto durvju ailu pa pusei aizsedza meitas stāvs; kaut kur aiz viņas muguras bija saredzams zilgani blāzmojošs datora ekrāns. Meita sastingusi un kā ar aukstu ūdeni aplieta stāvēja durvīs, un pēc izmisušā skatiena, drebošajām lūpām un krampjaini sažņaugtajām dūrītēm bija skaidri redzams: ir notikusi nelaime.

– Kas tev ir, meitiņ? – izbijusies jautāja māte.

– Tur… viņi… komentāros pie raksta… viņi… ņirgājas par mani!... – un, kā upe pavasaŗa palu laikā pārrauj aizsprostu, meitenes bēdas pārvēlās pāri dvēseles aizsprostiem un izšļācās uz āru kā divas varenas asaru straumes. Meitene aizsedza seju ar rokām un, pret durvju stenderi atspiedusies, ļāva vaļu bēdu un izmisuma raudām.

Viņa bija LU Juridiskās fakultātes maģistrante, ar ko ļoti lepojās, un pirms mēneša bija iesniegusi „Jurista Vārda” redakcijai savu pirmo rakstu. Pirms tam bija daži vēli vakari galda lampas gaismā, kad blakus istabā tikšķēja vecais sienas pulkstenis un pavisam klusu skanēja mātes krākšana, un acis jau māca miegs, – bet mirdzošais datora ekrāns nemitīgi vilināja: „Raksti! Raksti vēl!” – un blakus patīkami smaržoja no bibliotēkas paņemtā vecā Kārļa Dišlera grāmata; tā oda pēc veca nodzeltējuša papīra, pēc līmes, pēc biezpienmaizēm, pēc kaut kā ļoti mājīga. Pēc tam bija patīkamā atvieglojuma sajūta, kad raksts bija pabeigts, pārlasīts un iesniegts redakcijai. Un vēl pēc tam – saldās nepacietīgas gaidīšanas trīsas…

Bet tagad… Meitene aizgūtnēm raudāja, viņas pleci krampjaini raustījās, un tā vien šķita, ka nabadzīte tūliņ saļims.  Mātes sirdi pārplēsa skaudras, nelietīgas sāpes, un pašas acīs izsprāga asaras. Meitiņa, mīļā meitiņa… Meitiņas tētis pameta ģimeni, kad mazajai vēl nebija apritējuši divi gadiņi, un kopš tā laika māte audzināja viņu viena pati. Sargāja kā acuraugu, nopūta no viņas teju vai katru puteklīti, palīdzēja mācībās, cik nu varēja… Un tagad…

Māte pielēca kājās, pieskrēja pie meitas un cieši viņu apskāva.

– Nu, nu, meitiņ mīļo, ko tu raudi?... Neraudi… Nomierinies… – viņa klusā, aizžņaugtā balsī mierināja. – Iesim, iesim, paskatīsimies, ko viņi tur sarakstījuši… – un viņa lēnām bīdīja meitu uz datora pusi.

Tas bija vienīgais racionālais gājiens, kuŗu māte tobrīd spēja izdomāt. Nebūdama juriste, viņa nebija lasījusi meitas rakstu un, pat ja izlasītu, neko tur nebūtu sapratusi. Taču šāds racionāls gājiens varēja meiteni nedaudz nomierināt, un pie šā salmiņa bija jāpieķeŗas. Māte apsēdās pie datora, kuŗa ekrānā mirgoja plaši atvērta „Jurista Vārda” mājas lapa, un, peli klikšķinot, sāka šurpu turpu braukāt pa komentāru slejām:

– „Jūsu raksts… acīmredzami neatbilst maģistrantes līmenim”… Ahā, nu kas vēl? „Zinātniski nekvalitatīvs…”, „Pla… plaģiāts…” Nu, labi… „Kāpēc jūsu žurnāls publicē tik nekvali…” Hmmm… Re, re, skaties tik: „Kauns”, „Galīgais murgs”… Fui, cik nesmuki!... Ak, ak…

Māte nopūtās un pagriezās pret meitu, kuŗa tostarp bija mitējusies skaļi raudāt un tikai šņukstēja un elsoja, sasarkušās acis berzēdama.

– Meitiņ, esi taču prātīgāka! Viņi taču vienkārši apskauž tevi, – kā tu to nesaproti?! Tu uzrakstīji lielisku rakstu, – un tie skauģi tagad dusmojas! Un vēl, – māte sazvērnieciski pasmaidīja un ar šķelmīgu skatu paraudzījās meitā. – Tu tak man esi tik skaista, tāda daiļaviņa… Tu taču pati to zini! Un, redzi, visas tās meičas tur tevi apskauž, bet puiši… puiši saprotams, kāpēc uz tevi zobus griež. Atceries pasaku par lapsu un vīnogām? Tā, lūk! Lai taču viņi rej!

Meitene piepeši beidza šņukstēt un dusmīgi piecirta kājiņu.

– Skauģi! – viņa negaidīti zvērojošām, vēl asarās mirdzošām acīm iesaucās. – Skaudīgie latvieši! Neieredzu! Neieredzu! Ciest nevaru!

Jau pirms kāda laiciņa viņai bija piemetusies nekad agrāk nemanīta maniere: pelt savus tautasbrāļus. Kad tas bija sācies? Varbūt pirms pāris mēnešiem, kad viņa kopā ar Juridiskās fakultātes komandu bija aizbraukusi uz tiesu izspēli Hāgā? Toreiz bija ļoti jautri, visapkārt mutuļoja starptautiskā studentu dzīve, kā Bābeles torņa pakājē skanēja dažnedažādas valodas… Visvairāk meitenei iepatikās kāds puisis no itāļu komandas, vārdā Džanluka, dažus gadus par viņu vecāks. Viņš bija stalts, izskatīgs, elegants, iznesīgs, – un ļoti galants. Meitene toreiz nevarēja novērst no viņa acis, pakŗūtē kaut kas saldi smeldza… Pēc atgriešanās Latvijā viņa sāka arvien biežāk pieķert sevi salīdzinām visus sev apkārt esošos latviešu jaunekļus ar Džanluku – protams, vienmēr par labu pēdējām. „Viņi ir tik truli, tik bērnišķīgi, tik neiznesīgi, – bet viņš toties…”

– Skaudīgie latvieši! – meitene atkārtoja un vēlreiz piecirta kājiņu, – bet domās, savu apslēpto jūtu dārziņā, klusībā piemetināja: „Džanluka nekad neatļautos rakstīt šādus komentārus!”

***

Bomm! Bomm! Bomm! – Vecais „mierlaiku” pulkstenis noducināja pusnakti. Māte, siltā lakatā ietinusies, klusītiņām pavēra durvis uz meitas istabu. Meitene gulēja gultā, spilvenu kā plīša lācīti abām rokām apķērusi. Viņa bija cieši iemigusi, viņas vienmērīgā elpa liegi kustināja segas augšdaļu. Acu plakstiņi joprojām bija sarkani un asarās piepampuši, – taču seju rotāja svētlaimīgs, mierīgs smaids.

Savos sapņos viņa bija tālu, tālu. Viņa bija viduslaiku turnīra karaliene, greznā sniegbaltā kleitā tērpusies, un visu bruņinieku un dāmu skatieni bija neatrauti pievērsti viņai. Viņas priekšā no skaista balta zirga nokāpa mirdzošās bruņās tērpies Džanluka, nometās uz viena ceļa un pasniedza viņai uzvaras vainagu.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
11 KOMENTĀRI
 
kas bija jāpierāda
4. Marts 2014 / 09:08
0
ATBILDĒT
Raksta autoru neviens nenopeļ,jo viņš ir resns pusmūža vīrelis ar pižiku .un nopīpētām ūsām
Unabomberz
3. Marts 2014 / 13:58
0
ATBILDĒT
Kaut kā līdz šim neesmu salīdzinājis JV rakstus korelācijā "autores smukums"/"komentāru indīgums" neizdarība, turpmāk vajadzēs piestrādāt. Vienu gan gribētos piebilst - jurista profesija ir viena no tām, kurās biezas ādas uzaudzēšana profesionālajā jomā ir obligāta jebkuram. Pretējā gadījumā pusmūžu nāksies sagaidīt ar trīcošām rokām un sēdēšanu uz nervu zālēm.
Elina T. > Unabomberz
4. Marts 2014 / 13:45
0
ATBILDĒT
Neesat? Nu, tad lūdzu, daži piemēri:
Rikova Liene, "Saistību bezstrīdus piespiedu izpilde – kreditora cerība" (16.3.2010, nr. 11 (606)), kam sekoja tās pašas autores izmisuma kliedziens "Par rakstu kritizēšanas un komentēšanas noteikumiem" (30.3.2010, nr. 13 (608)).
Jarkina Viktorija, "Prasības nodrošinājuma pamats un nepieciešamie grozījumi Civilprocesa likumā" (5.1.2010, nr. 1 (596)).
Voitešonoka Viktorija, "Atteikuma pamati izpildu rakstu izsniegšanā" (21.5.2013, nr. 20 (771)).
Liene
2. Marts 2014 / 19:42
0
ATBILDĒT
http://spoki.tvnet.lv/joki/Pieci-kaitinosakie-komentetaju-tipi/31583
Katram tik jāizdomā, pie kura tipa pieder.
Elina T.
27. Februāris 2014 / 13:33
1
ATBILDĒT
Var jau jokot vai nejokot, bet fakts ir fakts: kad JV slejās parādās jaunas un skaistas meitenes vai sievietes raxc ar visu foto, tad kritika ir daudz šerpāka un nešpetnāka, kā parasti. Un jēlības arī atļaujas. Tas vnk ir fakts. Es konkrētos meiteņu uzvārdus nerakstīšu, bet varat arhīvā paši pameklēt. Tieši šis ir tas iemesls, kāpēc es pagaidām JV neko neesmu nopublicējusi: mani vnk nories pat nelasot rakstu. Paskatīsies uz foto un noķengās.
Omļašs Seskis > Elina T.
27. Februāris 2014 / 14:54
0
ATBILDĒT
Uzaicinu Jūs droši publicēt savus rakstus, nebaidoties no kritikas attiecībā uz ārējo izskatu!
Atceros, kaut kur līdz 33 gadu vecumam mani radinieki ikreiz atcerējās mani raksturot - jauns un dumjš!
Tomēr pēdējos gadus mani sauc par veco duraku, laikam pēc 33 gadu vecuma vienas dienas laikā esmu mainījies - pat atceros to dienu, šķiet, tas bija 18.maijs.
Plašākā radu pulciņā aizvien tieku salīdzināts ar dažādiem jau mirušiem radiniekiem, rādot izplūdušas melnbaltas bildes ar zārkos gulošiem kungiem, un vienmēr seko piebilde - tu nekad tik labi neizskatīsies!
Es vienmēr piekrītu, jo no malas tak labāk redzams.
mazgudrais > Elina T.
27. Februāris 2014 / 13:41
0
ATBILDĒT
ar šo jūs gribējāt pateikt, ka esat jauna un skaista? bildi studijā!
Terviseks
27. Februāris 2014 / 13:13
0
ATBILDĒT
"Magones" komentārs, 21.05.2013:
"Bieži brīnos par JV autoriem, kuriem ir drosme publicēties JV, zinot kāda publika viņus sagaida -sīkumaina, piekasīga, kašķi meklējoša, bieži vien arī nekompetenta un nepieklājīga. Galvenais ir, kur raksta autors strādā, vai viņam nav kāda personīga ieinteresētība, vai tas vispār ir viņa paša viedoklis, cik vārdu ir teikumā, vai viss ir definēts kā likumā. Nedod, dievs, uzrakstīt, \"valsts tiesa\" vai \"likums ar garo nosaukumu\", pāri gāzīsies tāda sašutuma vētra... Bet raksta būtība un aktualitāte -tas jau paliek otrajā plānā."
Omļašs Seskis
26. Februāris 2014 / 19:56
0
ATBILDĒT
Paldies par latviešu literatūras labākajās tradīcijās ieturētu rakstu!
Ja ielūkojas latviešu prozas annālēs, tad agrāk vai vēlāk lasītājs atģidājas, ka latviešu rakstītās domas caurvij neizbēgamo ciešanu dzīpars.
Piemēram, K.Skalbes pasakas, kur katra pasaka varētu kļūt par pamatakmeni Holivudas drebulaidēju un melnā humora adepta Tima Bērtona filmas scenārijam.
Bagātais Ansis, kura māmuļa nīkst ciešanās un gaidās, Dullais Dauka, kurš gaida tēti un nesagaida, sliktā Paija, kura slāna pavecāku kungu ar maitas kaulu, Nāves ēna, Atraitnes dēli, bālie zēni, Silgales Madis, kurš izvelk zvejnieku tīklos sava dēla līķi, Tīreļpurvā dusošie salauztie kauliņi, A.Grīna varoņi pelēkām zemes krāsas sejām tieši no kapiem, gar kuru gurniem vijās piesmieto meiteņu elsas, Kukažiņa, kuras kaulainos stilbus plosa suņi un, protams, Cibiņš, kurš saplēstām drēbēm nosalst mežā, kaut kādā saistībā ar kaņepēm.
Ir arī izņēmumi, piemēram, A.Deglava gara darbi, tad vēl ir nacionālie romantiķi Lautenbaha Jūsmiņa stilā, kuru pozitīvā literatūra tiek ierindota "neķītrību un sēnalu" literatūras sarakstā, kā arī neko nesaprotoši ārzemnieki, piemēram, Jākobs Lange ar savu "Latviešu ārsti", kuram nav pat niecīgas sapratnes par latviešu hipohondrisko ciešanu ekstāzi.
Konkrētais raksts ir ieturēts klasiskajā latviešu ciešanu stilā - Meita sēro par savu tautiešu nopulgoto rakstu, bet cik var noprast no leģendas, Meita tiek pelta pamatoti, jo pirms tam ir bijusi ārzemēs un , iespējams, sagrābstījusi sliktu ietekmi no ārzemniekiem, kas vēlāk summējusies pārāk nepamatoti optimistiskā akadēmiskā skatījumā uz apzināto teorētisko problēmu.
Katrā ziņā stāstam nepieciešams turpinājums, piemēram, Džanluka ar Meitu satiekas Hāgā, bet tiek sajaukts ar Musolīnī, apcietināts un notiesāts Hāgas krimināltiesā uz mūžu. Tas būtu īsteni latviskā garā.
Vēl arī - Džanluka dodas uz Latviju, bet viņa zirgs tiek nozagts un pārstrādāts gaļas izstrādājumos ar zirga DNS klātbūtni. Pārtikas veterinārais dienests apsūdz un izraida Džanluku no Latvijas, Meita cieš, kas arī bija jāpierāda.
Vēl viens scenārijs - Džanluka ierodas Latvijā un kļūdas pēc paņem ātro kredītu, lai iepriecinātu Meitu ar dāvanu, nevar atdot un tiek pārdots par gladiatoru - mirmilionu. Par godu 18.novembra svētkiem viņš cīnās arēnā pret gladiatoru - hoplomaksu, bet nezina, ka patiesībā cīnās pret savu mīļoto Meitu, kas pārdota verdzībā par to, ka nav laicīgi nomaksājusi nodokli par salasīto ogu un sēņu pārdošanu. Finālā abi jaunieši nāvīgi ievaino viens otru, Prezidenta kungs sajūsmā raudot atbrīvo mīlniekus no verdzības, bet ir jau par vēlu!
Vēlreiz paldies par rakstu, un vēlētos sagaidīt turpinājumu!
Arnis Zelčs > Omļašs Seskis
26. Februāris 2014 / 20:52
0
ATBILDĒT
Paldies par izvērsto viedokli. Tiesa, "ciešanu dzīpars" caurauž gandrīz visus garadarbus pasaulē - rakstu darbus, mūziku, vizuālo mākslu, u. c. Tāpat ciešanas ir vairākuma reliģisko kustību galvenais dzinulis. Tautā vēl saka: "Caur ciešanām sirds kļūst gudra". Interesanti, ka sanskritā mūsu zaļo planētu sauc par "Mrityu-loka", kas burtiski nozīmē - nāves ieloks. Džanluka bruņām laikam ir īpaša rezonanse!

Kas attiecas uz pašu rakstu – gaidīsim otro daļu!
Mākslas mīļotāja
26. Februāris 2014 / 18:06
0
ATBILDĒT
Nu tas ir kaut kas!
Autor, vai tiešām šo visu pats sacerējāt? Varu tikai apbrīnot tādu uzņēmību. :-)
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties