28. Februāris 2014 02:28
Domnīca / brīvais mikrofons (arhīvs)
Noziedzīgu nodarījumu daudzējādība
10

Almants atskrēja pie auditorijas durvīm pāris minūtes pirms eksāmena sākuma. Aizelsies, modīgo matu ērkuli stāvus gaisā izslējis, bet – bezgala apmierināts.

– Nu ko, vēl nav sācies? – viņš uzsvērti mundrā balsī iesaucās ar platu smaidu pa visu seju.

Jūnija saules stari, caur noputējušajām loga rūtīm spiezdamies, veidoja nevienāda izmēra un formas četrstūŗus uz gaiteņa grīdas. Pusducis meiteņu, kas, galvas kopā sabāzušas un klusu čalodamas, bija stāvējušas pie pašām durvīm, tagad puslokā apstāja jaunpienācēju.  

 – Almant, tu jau laikam atkal neko neesi mācījies?! – šķelmīgi stingru skatienu pāri briļļu malai raidīja izcilniece Lienīte. Te kāds pienāca no malas, un Almants sajuta uz sava pleca smagas lāča ķepas svaru. Viņš apgriezās; blakus stāvēja viņa draugs, lempīgais milzenis Robčiks.

– Baigais čakars… Visu nakti zubrīju, nemaz nedabūju pagulēt, – Robčiks nopūtās, galvu grozīdams, un Almants ieraudzīja, ka viņa pelēkās ačeles patiešām ir apsarkušas un piepampušas, kā pēc bezmiega nakts. Lienīte tostarp turpināja čalot:

– Almant, tu vismaz zini, kādā priekšmetā šodien eksāmens? Ja nezini, tad informēju, ka tās ir „Krimināltiesības , vispārīgā daļa“! Saproti?

– Saprotu, – Almants ne mirkli nemitējās smaidīt. – Zinu. Un pat sešas biļetes izmācījos!

– Oho! –jūsmīgā izbrīnā vienbalsīgā korī iesaucās meitenes un Robčiks. Almants savā kursā bija leģendāra personība. Viņam piemita kaut kāda brīnumaina, fenomenāla, acīmredzot iedzimta spēja izšļūkt cauri visām problēmām, – pārliecinot, apvārdojot, pierunājot. Viņš bija īsts apvārdošanas meistars, un viņš mācēja iepatikties pasniedzējiem. Viņš gandrīz nekad negatavojās ieskaitēm un eksāmeniem, taču prata pārliecināt eksaminētāju, ka ir mācījies un visu lieliski zina. Palīdzēja aktieŗa talants, bezgala godīgais skatiens pasniedzējam tieši acīs, – un ieskaišu grāmatiņā iegūlās laba atzīme vai vārds „ieskaitīts“. Visi pravietoja Almantam spīdošu politiķa vai diplomāta karjeru, bet nelabvēļi bija aiz muguras iesaukuši viņu par „haļavščiku“. Tas, ka viņš šoreiz bija iemācījies veselas sešas biļetes no trīsdesmit trim – tā bija Almantam pavisam neraksturīga uzcītība. Vai patiešām viņš ir sācis mainīties?

Auditorijas durvis beidzot plaši atvērās, un studenti tika aicināti ienākt un ieņemt vietas. Robčiks pa ceļam vēl paguva iečukstēt Almantam ausī:

– Eu, klau, a tu vakar vakarā patiešām mācījies?

– Da nē, – Almants tāpat čukstus atmeta ar roku. – Bliezām „Pulkvedī“ līdz pulksten vieniem… Tās sešas biļetes es jau kaut kad pirms tam samācījos.

Auditorijā viss bija pa vecam: tie paši vecie koka soli, uz kuŗiem neskaitāmas studentu paaudzes bija rakstījušas aforismus un mūžvecos „Šeit bija…“; tā pati vecā, lielai finieŗa pastkastei līdzīgā pasniedzēja katedra; tie paši augstie pelēki balsinātie griesti; tās pašas smaržas; tās pašas skaņas…Savu uzvārdu izdzirdējis, Almants naski pielēca kājās un devās vilkt biļeti. Eksāmens bija mutisks.

Almants apsēdās iepretī vecajam profesoram Krēsliņam. Profesors noņēma brilles un ar gurdenu žestu norādīja ar tām uz balto biļešu rindām, kas glīti un kārtīgi gulēja kā pasjansa kārtis. Almants vilka un izvilka. Kāds jautājums? – „Noziedzīgu nodarījumu daudzējādība“. – „Lūdzu, es jūs klausos!“

Almanta sirds triumfēja. „Noziedzīgu nodarījumu daudzējādība“ – šo tematu viņš, protams, nebija mācījies. Bet tas taču ir tāds temats, kuŗš nemaz nav jāmācās! Te var izbraukt uz tīrāko atjautību, un jābūt galīgam kretīnam, lai uz to neatbildētu. Kāpēc viņi vispār šādus jautājumus liek?...  Redz, kā atkal paveicās! Almants iekšēji saberzēja rokas.

Profesors Krēsliņš atlaidās uz atzveltnes un gurdeni pievēra acis, – tā viņš vienmēr darīja, uzklausot studentu atbildes.

– Tātad – noziedzīgu nodarījumu daudzējādība, – nopietnā teicamnieka balsī sāka bērt Almants. – Noziedzīgi nodarījumi var būt ļoti daudzējādi. Tik daudzējādi, cik daudzējādas ir mūsu dzīves situācijas, kuŗās mēs dzīvojam un kuŗās… tas ir, pret kuŗām šie noziegumi tiek veikti… Pašķirstīsim Krimināllikumu – un mēs redzēsim, cik daudzās un dažādās jomās daži neapzinīgi pilsoņi var pārkāpt likumu, aizskart citu likumā aizsargātās tiesības un intereses… Ir slepkavība, teiksim, – bet ir neatļauta meža ciršana. Ļoti daudzējādi. Vienā gadījumā nogalina cilvēku, otrā – koku…

Profesors Krēsliņš izbrīnā plaši atpleta acis un raudzījās uz Almantu kā uz kaut kādu neredzētu brīnumputnu. Brīdi klausījies, viņš pavicināja roku un pārtrauca Almanta runu plūdus:

– Ko jūs te man tagad stāstāt?

– Nu kā? Par… par noziedzīgu nodarījumu… daudzējādību… – un šajā brīdī Almants pēkšņi aprāvās un saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Turklāt pamatīgi nav kārtībā.

– Nu, tad arī runājiet par daudzējādību! – dusmīgā balsī sacīja profesors.

Almants satriekti klusēja, juzdams katastrofas tuvošanos.

– Runājiet par daudzējādību, es jums saku! Par Krimināllikuma 24. pantu! Par noziedzīgu nodarījumu kopību, par recidīvu…

Almants, acis nolaidis, joprojām gŗūtsirdīgi klusēja. Šādu pavērsienu viņš nudien nebija gaidījis. Profesors arvien vairāk iesvilās dusmās:

– Jūs vispār esat mācījies? Es jau redzu, ka neesat! Kā tad jums pietiek nekaunības nākt te un izniekot  manu un pārējo kolēģu laiku? Nākamreiz atnāksiet pārlikt! Visu labu!

Ieskaišu grāmatiņa ar skaļu plīkšķi nokrita uz galda. Almants iebāza to savas elegantās jakas iekškabatā un lēnām, cenšoties ne uz vienu neskatīties, devās uz izeju.

Viņam šoreiz patiešām bija kauns.

 
 
10 KOMENTĀRI
 
Omļašs Seskis
2. Marts 2014 / 12:47
0
ATBILDĒT
Nebeidzamajā studiju procesā pamazām ir nostiprinājusies atziņa, ka tāpat kā jebkurā citā dzīves sfērā, katram studentam ir savs "liktenīgais"pasniedzējs, kurš var studentu celt un var arī nogremdēt.
Piemēram, kādreizējais Latvijas Universtitātes Juridiskās fakultātes dekāns J.Vēbers, kurš varēja prūsiskā stingrībā pratināt studenti - teicamnieci par to, kas ir ieņemšanas brīdis Civiltiesībās. Savukārt K.Balodis iemidzināja, bet tikai šķietami, ar savu mierīgo runas stilu, bet pēc tam tas stipri apgrūtināja dzīvi studentiem, jo risinot kāzusu, ļoti pietrūka čalojot garām palaistās teorētiskās zināšanas.
Ja profesors U.Krastiņš krimināltiesībās bija kā briljantu noslīpējis teorētisko bāzi, tad zvērinātu advokātu priekšstāvis A.Niedre līdzvērtīgu bāzi bija izveidojis no praktiķa redzesloka, kas bija pretimnākošāka studentiem, kuriem bija tuvāka praktiskā puse, savukārt A.Reigase lekcijās pierādīja, ka uz krimināltiesībām var palūkoties arī no cita leņķa, bet J.Kaksītis vērsa uzmanību uz konkrētu kāzusu risināšanu.
Ja tiesību teorijā J.Jelāgina zināšanu izklāsta stils bija tuvāks filozofiski noskaņotiem studentiem, tad A.Strupiša entuziasms spēja piespiest jebkuru Almantu atvērt grāmatu vai tiesību žurnālu.
J.Lazdiņš varēja mierīgi izklāstīt studiju tēmu, tad varēja arī piepeši aizsvilties, ja students uzvedās atklāti provocējoši, savukārt I.Čepānei nekad nav bijuši pieņemami studentu jociņi lekcijās, savukārt kādreiz senatora R.Krauzes lekcijās centīgi studenti atļāvās paust neizpratni, kāpēc studentam, kurš pierakstījis 3 pilnas lapas, ir neapmierinoša atzīme, kamēr Almantam līdzīgai personai, kura uzrakstījusi 3 teikumus, darbs ir saņēmis pozitīvu vērtējumu.
Ja pasniedzējs J.Rozenfelds lietu tiesībās vērsa uzmanību uz lietu tiesībām kā pašpietiekamu sistēmu, tad K.Villerušs varēja vairākās lekcijās analizēt atsevišķus tiesību institūtus, piemēram, kopīpašuma tiesības.
Līdzīgi latīņu valodā - J.Rozenfelds vērsa uzmanību uz sistēmu kopumā, A.Jansonei bija tuvākas atseviškas tiesību nozares, bet pašlaik latīņu valoda juristiem nedaudz pārklājas ar vēsturniekiem attiecībā uz gramatikas prasībām.
Kas attiecas uz nabaga Almantu, kurš nebija apguvis pat terminoloģiju attiecīgajā priekšmetā, tad ir gadījumi, kad dzīve izspēlē līdzīgu joku ar studentiem, kuri jomu pārzin ļoti labi.
Piemēram, pasniedzēja, juristu vidū atzīta autoritāte, seminārā studentiem liek analizēt tiesas spriedumu, un pirmo pratina studenti, kura sastomījusies nosarkusi skatās uz spriedumu un neko nevar pateikt. Kolēģi nodomā - Almante, kura paliek apjukusi sēžot un klausās kolēģu viedokļos, kuri pamazām diskutējot nonāk pie kopsaucēja, ka spriedums ir labs pamatots, arī pasniedzēja atzīst, ka nolēmums ir vērā ņemams juridiskās domas paraugs. Bet neviens pat neiedomājas, ka nosarkusī studenete ir tiesu darbiniece, kas ir iegudījusi lielu darbu un sastādījusi nolēmuma projektu, bet ieraugot to, tik ļoti apmulsusi, ka nespēj neko pateikt.
Oho > Omļašs Seskis
2. Marts 2014 / 14:11
0
ATBILDĒT
Runājot par romiešu tiesībām, Jūs aizmirsāt Valteru Šulcu.
Zobgalis > Oho
2. Marts 2014 / 23:43
0
ATBILDĒT
Vai kāds vispār atceras Valteru Šulcu?
Aivars > Zobgalis
3. Marts 2014 / 10:02
0
ATBILDĒT
Es atceros doc. Šulcu. Kā viņam iet, vai vēl pasniedz?
Pasniedzejs
28. Februāris 2014 / 11:51
0
ATBILDĒT
Bet stāsts laikam ir nevis par studentu atjautību, bet par latviešu valodas tiesību terminoloģiju, kas pēc simt gadiem vēl nav īsti iedzīvojusies un noskaidrojusies. Pozitīvs (pretējs) piemērs te būtu E.Levita latviešu val. ieviestais termins "judikatūra", tas vēl pirms 15 gadiem bija svešs, bet tagad to lieto visur. Negatīvs piemērs (līdzīgi tai "daudzējādībai") ir "sodāmība". Atceros, kā viena no pasniedzējām (vai tik nebij A.Reigase) kādreiz teica, ka esot bijusi ideja: ar "sodāmību" saprast konkrētas darbības/bezdarbības atbilstību KL Sev.daļas pantam, bet krievu "sudimostj" tulkot ka "sodītība". Tādus piemērus var atrast ļoti daudz.
Pasniedzējs
28. Februāris 2014 / 11:50
0
ATBILDĒT
He, he. Žetons autoram – darba nedēļas beigās labi pasmējos. :-))))))
Bet zināt ko? Manā 20 g. pasniedzēja praksē šādi vai līdzīgi gadījumi ar pirmo kursu studentiem laiku pa laikam patiešām ir atgadījušies. Tādi zeperi, kas šitā cenšas "izšļūkt" lidz reizei, nav retums. Un zināt ko? Līdz reizei viņiem tas arī izdodas. Mani gan viņiem ne reizi nav izdevies piemuļķot, bet citus kolēgas gan. Galvenais jau ir tā viņu attieksme pret studiju procesu un elementārā cieņa pret pasniedzēju un arī pret sevi.
Pan Zagloba
28. Februāris 2014 / 09:49
0
ATBILDĒT
Atklāšu nelielu noslēpumu: šis sižets diemžēl nav izgudrots, bet atbilst pilnīgi reālam dzīves gadījumam, kas notika pagājušā gadsimta 90. gados. Mainīti ir tikai personu vārdi un dažas detaļas. Ja nu reālajā dzīvē dažkārt notiek ne tā, kā mums šķiet tipiski un likumsakarīgi, – tad par to jāprasa atbildība dižajai māmuļai un skolotājai Dzīvei, kas dažkārt izmet tādus trikus, ka rokas vien jānoplāta. :)
mazgudrais
28. Februāris 2014 / 09:02
1
ATBILDĒT
kaut kāds netipisks profesors tam almantam patrāpījies, tipisks būtu vēl dažus vārdus priekšā pateicis
šitajā sacerējumā faktiski ir viena fundamentāla pretruna - Almats tiek pasludināts par attapīgu, bet konkrētajā situācijā attapība pazudusi - saskaņā ar sižetu profesors uzvedina Almantu uz tēmu, bet Almanta attapība kur?
Godāts autora kungs, šitādas burkas padara gara darbus nelasāmus, esiet citreiz rūpīgāks sižetu sacerot.
Sise > mazgudrais
28. Februāris 2014 / 09:28
0
ATBILDĒT
Varbut autors gribēja pateikt, ka arī cilvēka attapībai ir robežas, bet tie, kuri paši sevi un kurus citi uzskata par attapīgiem, gala beigās tādi nav?
mazgudrais > Sise
28. Februāris 2014 / 09:39
0
ATBILDĒT
varbūt gribēja, bet tad burka sižetā par to, ka vienmēr uz haļavu izlīdis, sižets nepāriecina, ka tieši sāds jautājums haļavščikam ir bijis klupšanas akmens
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties